Protestantu reformācija – maldīgās dihotomijas

Otrdiena, 07 Novembris 2017 20:56

Modernais laikmets sācies ar Reformāciju un tuprinājies ar apgaismību, ko raksturo „maldīgās dihotomijas”, t.i. nepamatota lietu pretnostatīšana, kuras īstenībā nav jānošķir. (Benedikts XVI). Šajā gadījumā runa ir, piemēram, par zinātnes pretnostatīšanu ticībai un patiesības pretnostatīšanu brīvībai. 

Mārtiņa Lutera un viņa sekotāju mācība pretnostatīja ticību darbiem, Svētos Rakstus – Tradīcijai un pat  Kristu – Viņa Līgavai, t.i. Baznīcai. Šajā ziņā var apgalvot, ka Luters ir mūsdienās tik populārās tēzes autors – „Jā – Kristum, nē – Baznīcai.” Paturēsim prātā, ka Reformācijas vēsts būtība bija radikāla Baznīcas atraidīšana. Tas neattiecās tikai uz Baznīcas cilvēkiem (piemēram, dažiem renesanses pāvestiem, kuru dzīvesveids bija amorāls, klosteriem, kur bija problēmas ar disciplīnu un tml.). Luters un citi protestanti noliedza Baznīcas kā starpnieka lomu starp cilvēku un Dievu, neatkarīgi no Baznīcas pārstāvju morālā stāvokļa. Tieši tāpēc Luters rupjā veidā noraidījis ielūgumu uz Tridentas koncilu, kas veica „Baznīcas autentiskās reformas varoņdarbu” (sv.Jānis Pāvils II). Atcerēsimies, ka, pēc sv. Pāvila rakstītā, Baznīca ir Kristus Mistiskā Miesa. Kā tad var palikt uzticīgs Kristum, noraidot Viņa Miesu? 

 

Bībele pret Tradīciju

Tāpat arī Bībeles pretnostatīšana Tradīcijai Lutera mācībā liecina par pretrunām. Te būtu jāpievēršas korektai hronoloģijai: sākumā radās Baznīca un tikai tad – Svētie Raksti kā kanonisko grāmatu kopums. Tieši Baznīca, būdama Svētā Gara iedvesmota, ar Pestītāja autoritātes spēku noteica, kuras grāmatas pieder pie kanona, un kuras – pie apokrifiem. 

Pieņemot Mārtiņa Lutera un viņa domubiedru loģiku, sanāk, ka apustuļi, veicot evaņģelizāciju, rīkojušies kā uzurpatori, jo viņu rīcībā vēl nebija Bībeles. Tomēr Kristus mācekļiem bija svarīga arī Tradīcija. Tieši Tradīcijas gaismā Baznīcas vēstures pirmajos gadsimtos ticis noteikts Svēto Rakstu kanons. Un to nav izdarījis viens cilvēks. Luters gan rīkojies savādāk, patvaļīgi šķirojot, kuras Svēto Rakstu grāmatas esot „neautentiskas” (jo neatbilst viņa paša uzskatiem). Jāpiebilst, ka arī tulkojot „autentiskās” grāmatas, Luters tajās veicis savas „korekcijas” (piemēram, Lutera Vēstules Romiešiem tulkojums vācu valodā). 

 

Sola scriptura

Eiropas kultūras pētnieki pievērš uzmanību faktam, ka Reformācijas tēva sludinātais princips „sola scriptura” („tikai Raksti”) lielā mērā sekmējis politikas un zinātnes sekularizāciju. Ja jau katrs cilvēks savā sirdsapziņā (ko formē nevis ārējā autoritāte, t.i. Baznīca, bet atsevišķu personu iegribas) var spriest, ko Dievs viņam saka par ticības un morāles lietām ar Bībeles tekstu starpniecību, tad kādēļ lai nepielieto to pašu principu politikas pasaulē? Liberālisms, kas ļauj cilvēkam pēc savām vēlmēm noteikt sabiedriskās un morālas dzīves likumus, savā izcelsmē ir dziļi saistīts ar Reformāciju. Taču, kā raksta sv.Jānis Pāvils II, „demokrātija bez vērtībām ātri vien pārvēršas par totalitārismu” (Centesimus annus, 46) Un kā var noteikt kopīgas vērtības, ja katrs pats lemj, kas viņam ir „morāli”? 

 

Ticība bez darbiem, žēlastība bez sadarbības

Lutera mācība radikāli pretnostata ticību Dievam un labos darbus („sola fide”). Savas žēlsirdības un žēlastības spēkā Kristus attaisno grēcinieku, ne grēku. Piemēram, Jēzus izglābj grēcinieci no nomētāšanas ar akmeņiem, taču brīdina viņu – „negrēko vairs!” (Jn 8,11) Taču Luters apgalvojis, ka „nokristīts cilvēks nevar zaudēt atpestīšanu caur grēkiem, lai cik tie būtu nopietni, ja tikai nepārstāj ticēt. Neviens grēks nevar viņu nosodīt, tikai neticība.” Baznīca savukārt māca, ka „ticība bez darbiem ir mirusi”. Bet tas taču teikts sv. Jēkaba vēstulē, ko Luters uzskatījis par „salmu vēstījumu”...

Nekorektais Lutera uzskats par ticību un žēlastību izriet no viņa cilvēka redzējuma. Baznīca māca, ka iedzimtā grēka rezultātā cilvēka daba tikusi ievainota (natura vulnerata). Saskaņā ar Lutera mācību iedzimtais grēks cilvēka dabu sabojājis neatgriezeniski (natura corrupta). No tā savukārt izriet, ka cilvēks zaudēja savu brīvo gribu un nebija spējīgs darīt neko labu. Luters uzskatījis, ka šajā situācijā pat Jēzus Kristus nevarēja reāli (ontoloģiski) atlaist mūsu grēkus. Viņš gan varējis tikai „apsegt” mūs ar savu žēlastību, līdzīgi kā cilvēks nosedz kailu miesu ar drēbēm. Tas nozīmē, ka Dieva žēlastība neizglābj mūs no grēka, bet vienīgi ļauj cerēt, ka mūsu grēki netiks „ieskaitīti”. Šeit jau rodas pamats mācībai par predestināciju (iepriekšnolemtību), kas īpaši izteiksmīgi attīstījusies kalvinismā, puritānismā un citos protestantisma virzienos. 

 

Ticība pret prātu

Luters uzskatījis, ka Baznīcas respekts pret cilvēka prātu, īpaši ņemot vērā katoļu teoloģijas vajadzības, liecinājis par „papisma” sabrukumu. „Prāts ir velna kalps un nedara neko, izņemot to, ka zaimo un iznīcina visu, ko Dievs dara un saka,” rakstījis Luters. Reformācijas iesācēja noraidošā attieksme pret prāta noderīgumu teoloģijā, kā arī viņa sludinātais princips „sola scriptura” modernajā laikmetā pastiprinājis zinātnes sekularizācijas tendences. Sākot ar Frānsisu Bēkonu un Baruhu Spinozu, daudzi domātāji attīstījuši ideju, ka Dievišķā Atklāsme vairs nevar būt izejas punkts zinātniskai izziņas spējai. 

Atgriežoties pie Benedikta XVI domas, var teikt, ka katolicisms un civilizācija, kas ap to veidojusies, tiecas pēc „laimīgām sintēzēm”, savienojot ticību un žēlastību ar darbiem, Svētos Rakstus ar Tradīciju, ticību ar prātu, Kristu ar Baznīcu. 

 

Svētums kā reformu ceļš Baznīcā

Par reformu nepieciešamību Baznīcā ir runāts jau viduslaikos. Šīs domas aizsākumi meklējami „Gregora reformās” 10. un 11. gadsimtā. Par pārmaiņām tika runāts arī sv. Franciska un sv. Dominika laikmetā (13.gs.). 14. un 15.gadsimtā par reformām uzstājušies sv. Katrīna no Sjēnas, sv. Brigita un sv. Jānis Kapistrans. Katrā no šiem gadījumiem tas bija aicinājums, kas izrietēja no mīlestības pret slimo Māti, Baznīcu, bet reformu pamatā bijis konkrētu cilvēku svētums. 

Neatkarīgi no tā, kā uztveram Mārtiņu Luteru, viņš izvēlējās citu ceļu. Lasot viņa rakstus un iepazīstot viņa darbus, rodas iespaids, ka šis cilvēks vadījies pēc savas lepnības, būdams dziļi pārliecināts par savu nemaldīgumu (vienlaikus noliedzot Baznīcas nemaldīguma iespējamību). „Manu mācību nevar tiesāt pat eņģeļi.” „Tas, ko mācu, un tas, ko rakstu, paliktu patiess, pat ja visa pasaule pret to sasistos.” 

Mārtiņa Lutera iesāktās kustības mērķis noteikti nebija Baznīcas atjaunošana, jo, kā redzams, Reformācijas līderi noraidījuši Baznīcu kā tādu. Tomēr 16. gadsimtā tika iesākta arī autentiskā Baznīcas reforma, par kuras svarīgāko elementu kļuva Tridentas koncils. Kā tas parasti notiek Baznīcas vēsturē, autentiskās reformas balstījās uz svētumu, nevis masveida šķīstības solījumu pārkāpšanu, klosteru likvidēšanu, priesterības atmešanu un dievnamu profanēšanu. Turpmākos Baznīcas reformas posmus iezīmēja Ignācija no Lojolas, Kārļa Boromeja, Pētera Kanīzija, Terēzes no Avilas, kā arī daudzu citu cilvēku svētums. Svētie ir tie, kuri spēj paveikt „laimīgās sintēzes”, savienojot ticību ar prātu, žēlastību ar darbiem, kā arī saskatot Kristu Viņa Mistiskajā Miesā, t.i. Baznīcā. 

 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. “Protestancka reformacja”, Miłujcie się! Nr4-2017

Arhīva attēls

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a