Priestera komentārs

Tuvojās jūdu Pasha, un Jēzus devās uz Jeruzalemi. Un svētnīcā Viņš atrada vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mainītājus, kas tur sēdēja. 
Tad Viņš, pagatavojis no auklām pātagu, izdzina visus ārā no svētnīcas reizē ar aitām un vēršiem, izkaisīja mainītāju naudu un apgāza galdus, un tiem, kas pārdeva baložus, pateica: “Aizvāciet tos projām no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus bodi!” Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Mani sagrauzīs rūpes par Tavu namu.”
Tad jūdi atsaucās un Viņam sacīja: “Kādu zīmi Tu mums parādīsi, ja jau dari šādas lietas?” 
Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: “Nojauciet šo svētnīcu, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Bet jūdi sacīja: “Četrdesmit sešus gadus tika celta šī svētnīca. Un Tu uzcelsi to trijās dienās?” Bet Viņš runāja par savas miesas svētnīcu. Tāpēc tad, kad Viņš piecēlās no miroņiem, Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to bija teicis, un ieticēja Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis. 
Un, kamēr Viņš uzturējās Jeruzalemē Pashas laikā, svētku dienā, daudzi ieticēja Viņa vārdam, redzot brīnumus, ko Viņš darīja. Bet pats Jēzus viņiem neuzticējās, jo Viņš visus pazina, un Viņam nevajadzēja, lai kāds dotu liecību par cilvēku, jo Viņš pats zināja, kas cilvēkā slēpjas.

Jņ 2, 13–25

Gavēņa trešā svētdiena mūs aicina ievērot Dieva tiesības mūsu dzīvē. Galvenās vietas tiesības manā dzīvē un dvēselē, kas ir atpirkta ar Kristus dārgajām asinīm. Kam ir veltīta visa mana iekšējā cilvēka uzmanība un pielūgsme, kas notiek manas dvēseles templī? Kungs zina, kas “cilvēkā slēpjas”, un, ja Viņš šodien apmeklētu mani, no kā Viņš vēlētos attīrīt manu dvēseli? Kad domas pilnībā pārņem pasaulīgas lietas un mūsu prāts pārstāj mājot sirdī, tad uzmanība viegli noslīd prom no Radītāja gribas, sirds top saduļķota, viegli paverot ceļu uz grēku. Katrs grēks ir dumpīgums pret Dieva gribu, un to iedvesmo dumpīgie gari, tāpēc katrs grēks mūs “likumīgi” atdod sātana tiesībām mocīt dvēseli, bet vienīgā likumīgā autoritāte cilvēkam ir mūsu Glābējs, kurš to ieguva ar augšāmcelšanos no miroņiem. Atgriezīsimies! Izmeklēsim sirdsapziņu un sagatavosimies labai grēksūdzei.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās to priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un sarunājās ar Jēzu. Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Rabbi, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko runāt, tā kā viņi bija ļoti izbijušies.
Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” Un viņi, tūdaļ apskatījušies visapkārt, vairs nevienu neredzēja kā tikai Jēzu viņiem blakus. 
Un, kāpjot lejā no kalna, Viņš pavēlēja, lai tie nevienam nestāsta, ko bija redzējuši, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. Un viņi ievēroja pavēli, pārrunājot tikai savā starpā, ko tas nozīmē: “augšāmcelties no miroņiem”.

Mk 9, 2-10

Otrā Gavēņa svētdiena mūs kopā ar tuvākajiem Jēzus mācekļiem aizved Tabora kalnā. Lūdzoties Kristus pārveidojas mācekļu priekšā. Viņa vaigs atmirdz neradītā gaismā. Mācekļi redz to, kas līdz šim viņiem tika apslēpts. Viņi gūst Dieva pieredzi, kas viņus sagatavo neieļaunoties no krusta. Kristietim ir būtiski iekšēji pieredzēt Tabora gaismu un gūt Dieva pieredzi, kas stiprina cerību ciešanu un pārbaudījumu laikā, tāpēc lai neviens nebaidās no krusta. Kunga pārveidošanās ir mūsu pārveidošanās apsolījums, kā to pēc savas pieredzes atklāj sv. Pavils: “Un mēs visi, kad atklātām sejām skatāmies Kunga godībā, it kā no Kunga Gara tiekam pārveidoti tanī pat attēlā no spožuma spožumā” (2 Kor 3, 18).

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Gars aizveda Jēzu tuksnesī. Un Viņš uzturējās tuksnesī četrdesmit dienas un tika sātana kārdināts. Viņš dzīvoja kopā ar zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Pēc Jāņa apcietināšanas Jēzus aizgāja uz Galileju un sludināja Evaņģēliju par Dieva valstību, sacīdams: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu. Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!”

Mk 1, 12-15

Pirmā Gavēņa svētdiena mūs ievada garīgās cīņas realitātē, kuru uzsākot, mēs lūdzam, lai tā atstāj dziļu iespaidu uz mūsu dzīvi. Lai garīgā cīņa sekmētos, ir svarīgi saprast garīgos likumus. Tos ļoti labi atklāj svētais Augustīns: “Neviens nevar sevi pazīt, ja nav kārdināts, un neviens nevar būt kronēts, ja nav cīnījies. Savukārt cīņa paredz, ka ir ienaidnieks, ka ir pārbaudījums”. Svētais Hiponas bīskaps mudina skatīties uz Kristu, kurš tika kārdināts, lai mūs iemācītu uzvarēt: “Viņš mūs ir pārveidojis sevī, kad vēlējās būt sātana kārdināts. Runājot precīzāk, Kristus bija sātana kārdināts, bet Kristū biji kārdināts arī tu, jo no tevis Viņš pieņēma miesu, bet no sevis tev dod savu pestīšanu, no tevis – nāvi, no sevis – dzīvību, no tevis – pazemojumu, no sevis – godību, tātad, no tevis – kārdinājumu, no sevis tev dod uzvaru.”

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā pie Jēzus atnāca spitālīgais un, ceļos nometies, lūdza Viņu, sacīdams: “Ja gribi, Tu vari mani darīt tīru.” Jēzus, iežēlojies par viņu, izstiepa roku, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu. Topi tīrs!” Spitālība tūlīt izzuda un cilvēks kļuva tīrs. Jēzus viņu stingri brīdināja un tūlīt sūtīja projām, sacīdams: “Pielūko, ka nevienam neko nestāsti, bet ej, parādies priesterim un par savu šķīstīšanu saliec upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” Bet viņš aizgājis sāka stāstīt un izplatīt ziņu par notikušo, tā ka Jēzus vairs nevarēja atklāti ieiet pilsētā. Tāpēc Viņš uzturējās ārpus pilsētas nomaļās vietās, un ļaudis no visām malām nāca pie Viņa.

Mk 1, 40-45

Aizkustinoša ir Kristus tikšanās ar spitālīgo. Sirdi saviļņojošs ir Dieva aizkustinājums par slimu cilvēku, kuru fiziska slimība ir izstūmusi no līdzcilvēku kopības un izolējusi. Kristus joprojām vēlas dziedināt gan miesu, gan dvēseli un atgriezt cilvēku kopībā. Tam par liecību ir Lurdas Dievmātes piemiņa 11. februārī. 160 gadu laikā kopš pirmās parādīšanās 1858. gadā pusaudzei Bernadetei Lurdā ir reģistrētas vairāk nekā 7500 slimo dziedināšanas, zinātniski neizskaidrojamas, no kurām 70 ir Baznīcas atzītas par brīnumainām.

Līdz ar Dieva aizkustinājumu un gribu dziedināt cilvēkus arī ar Jēzus Mātes starpniecību, skan neatlaidīgs aicinājums, ko Jaunava Marija teica mums caur Bernadeti. Šis vēstījums mūs ievirza Lielajā gavēnī un aicina strādāt mūsu pašu un dvēseļu atgriešanās labā. Dievmāte aicināja: “Gandarīšana! Gandarīšana! gandarīšana! Lūdziet Dievu par grēciniekiem! Skūpstiet zemi par grēcinieku atgriešanos!” Darīsim par savu Dievmātes aicinājumu, apvienojot gandarīšanas darbus ar sirds pazemību.

Pr. Aleksandrs

Pēc Jāņa Kristītāja apcietināšanas Jēzus aizgāja uz Galileju un sludināja Evaņģēliju par Dieva valstību, sacīdams: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu – nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” Iedams garām Galilejas ezeram, Viņš redzēja Sīmani un viņa brāli Andreju metam tīklus ezerā, jo viņi bija zvejnieki. Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet man līdzi, Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un viņi tūlīt atstāja tīklus un Viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, Viņš ieraudzīja Zebedeja dēlu Jēkabu un viņa brāli Jāni laivā lāpām tīklus. Viņš tūlīt tos aicināja, un tie, atstājuši savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā, sekoja Viņam.

Mk 1, 14-20

“To es jums saku, brāļi, – laiks ir īss!”, tā apustulis Pāvils mudina kristiešus atskārst, ka ar brīdi, kad augšāmcēlušais Kristus ir starp mums, ir noticis laika pagrieziens, un Dievs ir ienācis laika ritējumā ar savu glābjošo spēku un pārveido realitāti, pārveido situācijas, pārveido sirdis. Tāpēc nezaudēsim laiku banalitātēm, nebūsim simtprocentīgi iegremdēti šīs pasaules matērijā, atstāsim savus “tīklus”, kas nosmacē garu, jo pienācis žēlastības laiks, Dieva glābšanas vilciens piestājies blakus, ir iespējams tajā iekāpt, ir iespējams izrauties no grēka realitātes un izmainīt domāšanu. Nepalaidīsim garām šo žēlastības laiku! Tas ir iespējams, ka arī tavā dzīvē notiek laika pagrieziens, jo tur ienāks Dievs ar savu glābjošo un pārveidojošo mīlestības spēku: “Dieva Valstība ir tuvu – nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” “Lūk, es daru visu jaunu” (Atkl 21, 5), saka Kristus. Visu jaunu tavā dzīvē.

pr. Aleksandrs

Tajā laikā, izgājis no sinagogas, Jēzus kopā ar Jēkabu un Jāni aizgāja uz Sīmaņa un Andreja mājām. Sīmaņa sievasmāte gulēja karsonī, un viņi to tūlīt pastāstīja Jēzum. Viņš piegāja, saņēma viņu aiz rokas un piecēla. Karsonis tūlīt sievieti atstāja, un viņa tos apkalpoja. 
Bet vakarā, kad bija norietējusi saule, pie Jēzus nesa visus, kam bija kādas kaites vai ko bija apsēduši ļaunie gari. Pie durvīm bija sapulcējusies visa pilsēta. Un Viņš izdziedināja daudzus, ko mocīja dažādas kaites. Viņš izdzina daudzus ļaunos garus un neļāva tiem runāt, jo tie Viņu pazina. 
Ļoti agrā rītā, kamēr bija vēl tumšs, Viņš piecēlies aizgāja uz nomaļu vietu un tur lūdzās. 
Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, sekoja Jēzum, un, kad bija Viņu atraduši, sacīja: “Tevi visi meklē.” Bet Viņš tiem teica: “Iesim kur citur uz apkārtējiem ciemiem un pilsētām, lai Es varētu arī tur sludināt, jo tāpēc Es esmu atnācis.” Un Viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās visā Galilejā un izdzīdams ļaunos garus.

Mk 1, 29-39

Lasot šodienas evaņģēlija fragmentu, it kā kļūstam aculiecinieki vienai Jēzus dienai. Evaņģēlijs ļoti dzīvi mūs ievada Jēzus dzīves dinamikā: dievnama apmeklēšana, viesošanās mācekļa mājās, sludināšana, slimo dziedināšana, atbrīvošana no ļauno garu varas, lūgšana klusumā vienatnē. Tā ir kalpošanas pilna dzīve, pilnvērtīga dzīve. Tie, kas saņem Viņa glābjošo pieskārienu, kā Sīmaņa sievasmāte, saņem arī Viņa kalpošanas garu – “karsonis tūlīt sievieti atstāja, un viņa tos apkalpoja”. Kalpošana parāda, ka notikusi ne tikai dziedināšana miesā, bet arī sirdī, kas redz, ko labu var darīt Dieva mīlētiem cilvēkiem.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jānis Kristītājs stāvēja kopā ar diviem saviem mācekļiem un, ieraudzījis ejam Jēzu, sacīja: “Lūk, Dieva Jērs.” Abi mācekļi dzirdēja Jāņa vārdus un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabbi,” – kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj, – “kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, un redzēsiet.” Tā viņi aizgāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. No tiem diviem, kas dzirdēja Jāņa vārdus un sekoja Jēzum, viens bija Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis. Viņš vispirms uzmeklēja savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs atradām Mesiju!” – kas tulkojumā nozīmē: Kristu. Un viņš atveda viņu pie Jēzus. Bet Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tu tiksi nosaukts par Kefasu,” – kas tulkojumā ir: Pēteris.

Jņ 1, 35-42

Kas tavu ticību dara dzīvu? To, ka kristieša ticība nav muzeja eksponātu krājums, nosaka sirdī mītošais Dieva meklēšanas gars. Mums apkārt ir garīgs tuksnesis, un mēs neatradīsim daudz garīgu cilvēku, kas meklē kaut ko vairāk par labklājību, izklaidēm un ērtu dzīvi.

Samuēlu, Vecās Derības pravieti, un divus Jāņa Kristītāja mācekļus rosināja Dieva meklēšanas gars. Ilgas pēc dzīvā Dieva mudināja Samuēlu gulēt “Kunga teltī, kur atradās Dieva šķirsts”. Priesteris Heli pavadīja viņu Dieva meklējumos un palīdzēja atpazīt dzīvā Dieva balsi. Jebkurā garīgās dzīves posmā ir svarīga garīgā tēva pavadība, un, jo tālāk kāds ir progresējis Dieva ceļos, jo steidzīgāk viņam ir nepieciešams garīgais vadītājs.

Bieži aiz bijības pret garīdznieku cilvēki nevēlas viņu traucēt. Gluži otrādi, šodien Dieva vārds mūs iedrošina “traucēt”. Trīs reizes Samuēls ceļ sirmgalvi naktī, un tas viņam atbild: “Neesmu tevi saucis, mans dēls.” Tieši tā, viņš iejūtīgi teica: “Mans dēls!” Kas atrod garīgo tēvu un skolotāju, tas atrod taciņu dziļa meža vidū. Viņš palīdzēs atšķirt iedomas un kārdinātāja balsi no Dieva balss.

Divi Jāņa Kristītāja mācekļi gaida atnākam Dieva valstību. Tas bija tieši viņu skolotājs, kas viņiem atklāja, kas ir Jēzus: “Lūk, Dieva Jērs.” Ilgas pēc dzīvā Dieva skatiena iedrošināja viņus sekot Jēzum. Redzējis, kur Jēzus mājo (savā Tēvā!), pavadījis kādu laiku ar Viņu, Andrejs atved pie Jēzus savu brāli. Ar Pēteri notiek tas, ko dziļi vēlas katrs no mums. Uzlūkojis viņu, Jēzus intuitīvi viņu saprot līdz sirds dziļumiem un aptver Dieva nodomu pār viņu, ko izsaka ar jaunu vārdu: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tu tiksi nosaukts par Kefasu,” – kas tulkojumā ir: Pēteris (klints.)”.

Lai šajā nedēļā un turpmāk tevi turpina pavadīt ilgas pēc dzīvā Dieva vārda un pēc Viņa dziļā skatiena.

Nedeleģē nevienam Dieva meklēšanas uzdevumu. Stāsts no tuksnešu tēva Antonija dzīves to labi raksturo. “Viens brālis teica tēvam Antonijam: palūdzies par mani! Sirmgalvis viņam atteica: “Es nevaru būt žēlsirdīgs pret tevi, un to nevar pat Dievs, ja tu pats nepiepūlēsies lūgt Dievu”.

Turēsimies pie cilvēkiem, kuri meklē Dievu, lai saņemtu iedvesmu pārvarēt dzīves banalitātes gravitāciju ceļā pie Dieva un izkopt lūgšanu dzīvi.

Pr. Aleksandrs

Vairāk rakstu...

  1. Atklāt mūsu kristības lielumu
  2. “Ģimene ir teritorija, kurā notiek sadursme starp šīs pasaules varu un Dieva balsi.”
  3. Prieks par Kristus atnākšanas tuvumu
  4. Steidzināsim Kunga dienas atnākšanu