Tajā laikā Jānis Kristītājs stāvēja kopā ar diviem saviem mācekļiem un, ieraudzījis ejam Jēzu, sacīja: “Lūk, Dieva Jērs.” Abi mācekļi dzirdēja Jāņa vārdus un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabbi,” – kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj, – “kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, un redzēsiet.” Tā viņi aizgāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. No tiem diviem, kas dzirdēja Jāņa vārdus un sekoja Jēzum, viens bija Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis. Viņš vispirms uzmeklēja savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs atradām Mesiju!” – kas tulkojumā nozīmē: Kristu. Un viņš atveda viņu pie Jēzus. Bet Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tu tiksi nosaukts par Kefasu,” – kas tulkojumā ir: Pēteris.

Jņ 1, 35-42

Kas tavu ticību dara dzīvu? To, ka kristieša ticība nav muzeja eksponātu krājums, nosaka sirdī mītošais Dieva meklēšanas gars. Mums apkārt ir garīgs tuksnesis, un mēs neatradīsim daudz garīgu cilvēku, kas meklē kaut ko vairāk par labklājību, izklaidēm un ērtu dzīvi.

Samuēlu, Vecās Derības pravieti, un divus Jāņa Kristītāja mācekļus rosināja Dieva meklēšanas gars. Ilgas pēc dzīvā Dieva mudināja Samuēlu gulēt “Kunga teltī, kur atradās Dieva šķirsts”. Priesteris Heli pavadīja viņu Dieva meklējumos un palīdzēja atpazīt dzīvā Dieva balsi. Jebkurā garīgās dzīves posmā ir svarīga garīgā tēva pavadība, un, jo tālāk kāds ir progresējis Dieva ceļos, jo steidzīgāk viņam ir nepieciešams garīgais vadītājs.

Bieži aiz bijības pret garīdznieku cilvēki nevēlas viņu traucēt. Gluži otrādi, šodien Dieva vārds mūs iedrošina “traucēt”. Trīs reizes Samuēls ceļ sirmgalvi naktī, un tas viņam atbild: “Neesmu tevi saucis, mans dēls.” Tieši tā, viņš iejūtīgi teica: “Mans dēls!” Kas atrod garīgo tēvu un skolotāju, tas atrod taciņu dziļa meža vidū. Viņš palīdzēs atšķirt iedomas un kārdinātāja balsi no Dieva balss.

Divi Jāņa Kristītāja mācekļi gaida atnākam Dieva valstību. Tas bija tieši viņu skolotājs, kas viņiem atklāja, kas ir Jēzus: “Lūk, Dieva Jērs.” Ilgas pēc dzīvā Dieva skatiena iedrošināja viņus sekot Jēzum. Redzējis, kur Jēzus mājo (savā Tēvā!), pavadījis kādu laiku ar Viņu, Andrejs atved pie Jēzus savu brāli. Ar Pēteri notiek tas, ko dziļi vēlas katrs no mums. Uzlūkojis viņu, Jēzus intuitīvi viņu saprot līdz sirds dziļumiem un aptver Dieva nodomu pār viņu, ko izsaka ar jaunu vārdu: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tu tiksi nosaukts par Kefasu,” – kas tulkojumā ir: Pēteris (klints.)”.

Lai šajā nedēļā un turpmāk tevi turpina pavadīt ilgas pēc dzīvā Dieva vārda un pēc Viņa dziļā skatiena.

Nedeleģē nevienam Dieva meklēšanas uzdevumu. Stāsts no tuksnešu tēva Antonija dzīves to labi raksturo. “Viens brālis teica tēvam Antonijam: palūdzies par mani! Sirmgalvis viņam atteica: “Es nevaru būt žēlsirdīgs pret tevi, un to nevar pat Dievs, ja tu pats nepiepūlēsies lūgt Dievu”.

Turēsimies pie cilvēkiem, kuri meklē Dievu, lai saņemtu iedvesmu pārvarēt dzīves banalitātes gravitāciju ceļā pie Dieva un izkopt lūgšanu dzīvi.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jānis sludināja, sacīdams: “Pēc manis nāk Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs noliecoties atraisīt Viņa kurpju siksnu. Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs Svētajā Garā. Un tajās dienās atnāca Jēzus no Galilejas Nācaretes, un Jordānā Jānis Viņu kristīja. Un tūlīt, izkāpdams no ūdens, Viņš ieraudzīja atvērtas debesis un Garu līdzīgi balodim nolaižamies pār Viņu. Un no debesīm atskanēja balss: “Tu esi mans mīļais Dēls: Tu esi man patīkams.”

Mk 1, 7-11

Jordānas krastā Jānis Kristītājs sludina atgriešanos no grēkiem, jo Debesu Valstība ir tuvu. Jūdiem iegremdēšanās ūdenī bija saistīta ar gandarīšanas ritu, ar grēku nožēlu. Jēzus, pieņemot kristību no Jāņa, nevis distancējās no grēciniekiem, bet, gluži pretēji, stājās grēcinieku rindā, lai glābtu kritušo cilvēci. Dieva balss viņu pasludina par “mīļo Dēlu”. Svētais Gars Viņu svaida par pravieti, kas pasludinās Dieva gribu, priesteri, kas nesīs vienīgo glābjošo upuri, un karali, kas veidos pasauli pēc Dieva taisnīguma kārtības.

Kristiešiem ir no jauna jāatklāj, jāpadziļina savas kristības nozīme, ieejot Trīsvienīgā Dieva dzīvē, un sava draudze kā vieta vai garīga ģimene, kur izdzīvot kristībā saņemto jaunā cilvēka žēlastību. Kristībā kļuvām piederīgi Kristus misijai un kļuvām vienoti ar “augsto priesteri, pravieti un karali Jēzu Kristu” (kristību rituāls). Mums jāatklāj šī aicinājuma lielums, ko aptveram arvien labāk, ejot garīgās formācijas ceļu.

Kristus kristīšanas svētki Jaunā gada sākumā mudina mūs iet svētuma ceļu visa gada garumā, veidot savu ikdienas dzīvi zem Debesu Tēva skatiena kā Viņa mīļotiem dēliem un meitām.

Šis gads mūsu vienaldzības laikmetā, kur darbojas izteikti cilvēka dzīvībai un ģimenei naidīgie spēki, nebūs viegls. Kāda ir atbilde ļaunuma spēkiem? Tā atbilst spēcīgiem un reizē pazemīgiem līdzekļiem, kas atnesīs šajā pasaulē Dieva triumfu. Pāvests Benedikts XVI “Pēdējās sarunās”, runājot par Fatimas vēstījumu, saka, ka mums šodien “atkal ir jāaptur ļaunuma vara”; politiskas akcijas nav pietiekošas, un atbilde uz ļaunuma izaicinājumu “galu galā var nākt tikai no sirds pārvērtības ­– caur ticību, cerību, mīlestību un gandarīšanu”.

Baznīca vienmēr ir aicināta darīt to, ko Ābrahams lūdza Dievam, proti, rūpēties, lai ir pietiekami daudz taisnīgo cilvēku, kas turētu apspiestu ļaunumu un izpostīšanu. Es to saprotu kā aicinājumu no jauna augt labā spēkiem. Šādā nozīmē Dieva triumfi, Marijas triumfi ir klusi, tomēr patiesi.”

Pr. Aleksandrs

Kad bija pagājušas Mozus Likumā noteiktās viņu šķīstīšanās dienas, vecāki nesa Jēzu uz Jeruzalemi, lai Viņu stādītu Kunga priekšā, kā ir rakstīts Kunga Likumā: “Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai tiek veltīts Kungam,” – un lai saliktu upurī, kā sacīts Kunga Likumā, “vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”. 
Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons. Šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs un gaidīja Izraēļa iepriecināšanu, un pār viņu bija Svētais Gars. No Svētā Gara viņš bija saņēmis atklāsmi, ka neredzēs nāvi, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto. Un, Gara pamudināts, viņš iegāja svētnīcā. 
Un, kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai par Viņu izpildītu Likuma priekšrakstus, viņš paņēma To savās rokās un slavēja Dievu, un sacīja: “Tagad nu atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā: gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai.” Un Viņa tēvs un Māte brīnījās par to, kas tika sacīts par Bērnu. Bet Simeons viņus svētīja un sacīja Viņa Mātei Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī, un par zīmi, kurai pretosies. Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi.” 
Tur bija arī praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, gados ļoti veca. Pēc savas jaunības viņa septiņus gadus dzīvoja ar savu vīru un palika atraitne. Tā viņa bija nodzīvojusi līdz astoņdesmit četriem gadiem, nešķirdamās no svētnīcas, kur gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti. Arī viņa, atnākusi tajā pašā stundā, slavēja Dievu un stāstīja par Bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga Likuma, viņi atgriezās Galilejā uz savu pilsētu Nācareti. Bet Bērns auga un pieņēmās spēkā, pilns gudrības. Un Dieva žēlastība bija pār Viņu.

Lk 2, 22-40

Šodien mūsu uzmanības centrā ir svētā ģimene: Jāzeps, Marija un Jēzus. Šodien mūsu uzmanības centrā ir ģimene, kāda tā ir Dieva plānā. Ģimene ir vieta, kurā cilvēks nāk šajā pasaulē, un kurā viņš saņem ticību, kas viņu atver Radītāja apskāvieniem.

Uzrunā visas pasaules ģimeņu tikšanās reizē Filadelfijā 2015. gadā kardināls Sara ir savienojis kopā ģimenes uzdevumu dod dzīvību un ticību: “Ģimene ir vieta, kur cilvēks tiek dziedināts no vientulības un egoisma. Tā ir vieta, kur piepildās Dieva apsolījumi. Ticībai ir nepieciešama vieta, kur piedzimt, kur tikt nodotai tālāk, kur augt un kur kļūt par reālu pieredzi. Kopš radīšanas sākuma ģimenei pieder šī vieta, ko izvēlējās Dievs.”

Šodien šī “Dieva izvēlētā vieta” ir apdraudēta. Tāpēc šodien, tāpat kā Svētās ģimenes laikā, atskan pravietiskas balsis. Viena tāda pravietiska balss mūsdienu pasaulē bija Boloņas kardināls Kafara, kas aizgājis mūžībā šī gada 6. septembrī. 2013. gada Ziemassvētkos viņš teica: “Laulība tiek dibināta starp vīrieti un sievieti, bērnam ir tiesības, lai viens vīrietis un viena sieviete ir viņa tēvs un māte; un tādējādi tos nevar aizvietot divi tā paša dzimuma pieaugušie, kas nav viņa tēvs un māte, bet par tādiem izliekas.”

Boloņas arhibīskapa pravietiskajā skatījumā ģimene “ir teritorija, kurā notiek sadursme starp šīs pasaules varu un Dieva balsi.” Tā ir sadursme, kas “galvenokārt notiek katra vīrieša un katras sievietes sirdī, viņu sirdsapziņā. Tieši tur atskan Dieva balss. Tieši cilvēka sirdī ir ierakstīts Dieva plāns par ģimeni. Pretējā pusē atrodas varenie lobiji, kuru rokās nereti ir spēcīgi viedokļu radīšanas līdzekļi, tie cenšas novirzīt vīriešus un sievietes no Dieva balss klausīšanās, kas atskan viņu sirdsapziņā”.

Vai mēs celsimies šodien aizstāvēt ģimenes institūciju? Šodien nedrīkstam palikt vienaldzīgi, ir jāiesaistās ģimenes aizstāvēšanā, ņemot vērā Kafaras brīdinājumu: “Lai Dievs mūs pasargā no bailēm to likumu un dekrētu priekšā, kas ir radīti pēc valdošo uzskatu modes”. Šodien jānostājas to biedrību un ģimenes asociāciju pusē, kuri publiski aizstāv laulību un ģimeni, un jāatsaucas viņu aicinājumiem. Protams, mana ģimene ir pirmā vieta, ko esmu aicināts atbalstīt, mīlēt, kam dāvāt piedošanu un mīlestību, kur pavadīt laiku un lūgt kopā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par Gaismu un lai caur viņu visi ieticētu. Viņš nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par Gaismu.
Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās, neliedzās un apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elijs?” Viņš sacīja: “Neesmu.” “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” 
Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums taču jādod atbilde tiem, kas mūs sūtīja. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet taisnu Kunga ceļu – kā pravietis Isajs ir sacījis.” 
Bet atsūtītie bija no farizeju vidus. Un tie viņam jautāja, sacīdami: “Kādēļ tad tu kristī, ja neesi ne Kristus, ne Elijs, ne pravietis?” 
Jānis viņiem atbildēja, sacīdams: “Es kristīju ar ūdeni, bet jūsu vidū stāv Tas, kuru jūs nepazīstat un kurš nāks pēc manis, un kuram es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpes siksnu.” 
Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.

Jņ 1, 6-8.19-28

Trešā Adventa svētdiena liturģiskajā tradīcijā tiek dēvēta par priecīgo. Lai šo nedēļu mūs pavada iemīlētā pāvesta emeritus Benedikta XVI pārdomas.

“vienmēr esiet priecīgi!” (Fil 4, 4).

Apustulis Pāvils mudina kristiešus priecāties, jo Kunga atnākšana, tas it, Viņa godības pilnā atgriešanās, ir droša un tā nekavēsies. Gatavojoties svinēt Kristus Dzimšanu, šo aicinājumu Baznīca dara par savu, virzot savu skatienu arvien tuvāk Betlēmei. Tiešām, mēs gaidām ar drošu cerību Kristus otro atnākšanu, tāpēc ka pazinām pirmo.

Betlēmes noslēpums mums atklāj Dievu-ar-mums, Dievu, kas mums ir tuvu. Viņš mums ir tuvu ne tikai telpas un laika izpratnē, bet Viņš ir tuvu mums, jo ir “salaulājies” ar mūsu cilvēcību. Viņš pieņēma mūsu stāvokli, izvēloties pilnībā būt tāds pats kā mēs, atskaitot grēku, lai mūs darītu Viņam līdzīgus. Kristīgs prieks nāk no šīs drošās pārliecības: Dievs ir tuvu, Viņš ir ar mani, Viņš ir ar mums gan priekā, gan sāpēs, gan veselībā, gan slimībā, kā draugs un uzticīgs laulātais. Un šis prieks paliek arī pārbaudījumos, ciešanās un paliek mūsos, nevis virspusē, bet gan mūsu personas dziļumos, kas Dievam sevi uztic un uz Viņu paļaujas...

Dārgie brāļi un māsas, pat Kristus Dzimšanas svētkos var pazaudēt ceļu, apmainot īstos svētkus ar tiem, kas neatver sirdi Kristus priekam. Lai Jaunava Marija palīdz visiem kristiešiem, kā arī cilvēkiem, kas meklē Dievu, nonākt līdz Betlēmei, lai satiktu Bērnu, kas piedzima mūsu dēļ, nesot pestīšanu un laimi visiem cilvēkiem.

(2007. g. 16. decembris)

Sagatavoja pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Skatieties, esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad pienāks laiks! Tā kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un uzticēja saviem kalpiem rūpes par visu, katram savu nodarbošanos, bet durvju sargam pavēlēja būt nomodā. Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs atnāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā; lai viņš, negaidīti atnākdams, neatrod jūs guļam. Bet, ko Es jums saku, to saku visiem: esiet nomodā!”

Mk 13, 33-37

Adventa laika pirmais aicinājums ir būt nomodā. Par ko mums ir jābūt nomodā? Pats šī stiprā liturģiskā laika nosaukums nozīmē “atnākšanu”. Kristus līdzībā saka, ka tā ir sava Kunga atnākšanas gaidīšana. Tā ir nevis vienkārša kādu svētku, bet gan kādas Personas gaidīšana. Durvju sargs ir nomoda piemērs. Viņa uzmanība ir pievērsta vārtiem, pie kuriem Kungs pienāks. Līdzīgi mednieks nestāv veltīgi tornī meža malā, bet vaktē zvēru, vai saimniece pie plīts uzmana pienu uz uguns.

Kas ir jāvaktē kristietim? Starp diviem Kristus atnākšanas veidiem – pirmo, pazemīgu Iemiesošanās noslēpumā, un otru, godībā un spēkā otrajā atnākšanas reizē pasaules beigās – ir Viņa atnākšana žēlastībā, kas ir daudzveidīga. Tāpat kā dievkalpojuma laikā priesteris ar vīraka trauku apkūpina altāri, evaņģēlija grāmatu, tautu un pats tiek apkūpināts, pagodinot Kristus klātbūtni, līdzīgi ikdienas dzīvē ir daudzveidīga Kristus atnākšana. Lai to atpazītu, cilvēkam ir jābūt nomodā pie savas sirds durvīm.

“Kādas ir tavas domas, tāda ir tava dzīve”, viedi sacīja serbu starecs Tadejs. Par kādām domām ir nomodā tava sirds? Cilvēka uzmanība ir ierobežota. Savu uzmanību viņš pilnībā var veltīt tikai vienai lietai. Atpazīsim destruktīvas domas: aizvainojumus, skaudību, dusmas, sevis attaisnošanu, neļausim iesakņoties skumju domu aizmetņiem, izravēsim tās ārā ar labu grēksūdzi. Būsim nomodā par Svētā Gara iedvesmām, atpazīsim Kristus atnākšanas veidus pie mūsu sirds, darīsim jebkuru darbu ar tādu enerģiju un uzmanību, kā mēs to darītu Kungam, nevis cilvēkiem, kā no paša Kunga saņemto uzdevumu, kalposim Kristum citos.

Kopš seniem laikiem stipro Adventa laiku pavada gavēnis, tieši tāpēc tas dara stipru žēlastības darbību, jo cilvēks novirza uzmanību no pasaulīgām lietām un pievērš to Dieva lietām, tas notiek tad, kad iekšējais cilvēks tiek sakopots. Tas, ko mēs lasām vai skatāmies, par ko sarunājamies un ko apspriežam, nosaka, par ko mēs domāsim. Tāpēc Adventa stipro laiku iezīmē informācijas un izklaides plūsmas ierobežojums.

Blēzs Paskāls precīzi paskaidro atteikšanās motīvu un atbild uz iebildumu: “Ja cilvēks būtu laimīgs, viņa svētlaimība būtu par tik pilnīgāka, par cik mazāk viņš nodotos izklaidēm, kā svētie un Dievs. Jā, bet vai izklaides baudīšana nenozīmē laimi? Nē, jo izklaides nāk no ārpuses un no citiem; tādējādi cilvēks ir atkarīgs no visa, kas notiek viņam apkārt, tūkstošiem nejaušību var viņu uztraukt, sagādājot neizbēgamus sarūgtinājumus”.

Par kādām domām tu esi nomodā? Pie kā ir piekalta tava iekšējā cilvēka uzmanība? Pēc stiprā laika garīgā darba pārbaudīsim, par ko būs nomodā mūsu sirds.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums. Kā pravietis Isajs ir rakstījis: “Lūk, Es sūtu savu vēstnesi Tava vaiga priekšā, kas sagatavos Tavu ceļu. Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas!” 
Tuksnesī bija Jānis, kas kristīja un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Un pie viņa izgāja viss Jūdejas apgabals un visi Jeruzalemes iedzīvotāji un, atzīdamies savos grēkos, pieņēma no viņa kristību Jordānas upē. 
Un Jānis bija ģērbies kamieļspalvas drēbēs, un ādas josta bija ap viņa gurniem. Un viņš ēda siseņus un meža medu. Viņš sludināja, sacīdams: “Pēc manis nāk Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs noliecoties atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”

Mk 1, 1–8

Otrajā Adventa nedēļā mūs pavada Jānis Kristītājs. Viņa pravietiskais aicinājums skan cauri gadsimtiem. Mūsdienās tas ir tikpat aktuāls kā toreiz. Nav vietas pārpratumiem – lai sagaidītu to, kurš sevi sauca par “pasaules gaismu”, sava sirds jāsagatavo ar grēku nožēlu.

Cilvēka sirdij patīk izlocīties un attaisnot sevi, pat atzīstoties grēkā, ļoti bieži dziļi dvēselē mīt pārliecība, ka īstenībā tam grēkam bija jānotiek, man tas bija jāizdara, jo bija tādi apstākļi, ka citādāk nevarēja… Taču Dievs, kā saka svētais Jānis no Krusta, “no tevis drīzāk vēlas vienu vismazāko sirdsapziņas tīrības pakāpi, nekā visus labos darbus, ko tu varētu izdarīt.” Tāpēc izlocīšanās ir tukša un lepna doma, saudzējot sevi, īstā atgriešanās nenotiek.

Katrs grēks ir dēmonu iedvesmots, katrs grēks ir nostāšanās tumsas pusē, kas sekmē globālo postu pasaulē. Turpretī lēnprātīgie un pazemīgie aizkavē Baisās tiesas atnākšanu. Vai esi aizdomājies, ka vari būt Gaismas strādnieks, ar ilgām gaidot Dieva apsolījumu piepildīšanos – Kunga otrreizējo atnākšanu godībā. Dievišķā miera iegūšana un saglabāšana mūsu sirdīs nav tikai labums mums pašiem, bet tā sekmē bezdievīgās pasaules pārdzimšanu un steidzina “Kunga dienas atnākšanu”, jo tad dzims pasaule, “kurā mājos taisnība” (2 Pēt 3, 12).

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kad Cilvēka Dēls atnāks savā diženumā un visi eņģeļi kopā ar Viņu, tad Viņš apsēdīsies savā godības tronī un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas. Un Viņš nošķirs viņus citu no cita, kā gans nošķir avis no āžiem. Un avis Viņš nostādīs sev pa labai, bet āžus pa kreisai rokai. Tad Karalis sacīs tiem, kas būs Viņam pa labai rokai: “Nāciet, mana Tēva svētītie, un iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo Es biju izsalcis, un jūs man devāt paēst; Es biju izslāpis, un jūs man devāt padzerties; Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt; Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; Es biju slims, un jūs mani apraudzījāt; Es biju cietumā, un jūs mani apmeklējāt.” Tad taisnīgie Viņam atbildēs, sacīdami: “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un devuši Tev ēst, vai izslāpušu un devuši Tev dzert? Un kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un uzņēmuši vai kailu un Tevi apģērbuši? Un kad mēs esam 
redzējuši Tevi slimu vai cietumā un Tevi apmeklējuši?” Un Karalis atbildot viņiem sacīs: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man 
darījuši.” Tad Viņš sacīs arī tiem, kas būs pa kreisai rokai: “Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, bet jūs nedevāt man paēst; Es biju izslāpis, bet jūs nedevāt man padzerties; Es biju svešinieks, bet jūs mani neuzņēmāt; Es biju kails, bet jūs mani neapģērbāt; Es biju slims un cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt.” Tad arī tie Viņam atbildēs, sacīdami: “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev pakalpojuši?” Un Viņš tiem atbildēs, sacīdams: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši.” Un tie ieies mūžīgās ciešanās, bet taisnīgie – mūžīgajā dzīvē.”

Mt 25, 31-46

Kristus vārdi mūsu acu priekšā paver grandiozu scenāriju. Pēdējās tiesas galvenais kritērijs ir tas, ko cilvēks ir darījis vai nav labu darījis. Nepietiek tikai nedarīt ļaunu, ir nepieciešami darīt labu. Nav nekas dabiskāks un šaurāks par to, kā rūpēties par sevi. Par to neviens nopelnus Dieva priekšā nesaņem. Cilvēkam, kas ir pievērsts vienīgi sev, savām vajadzībām, problēmām vai arī garīgai izaugsmei, ir raksturīgi paiet garām marginalizētiem, dzīves pabērniem. Kunga vārdi šodien mūs apgaismo, ka dzīves patiesā vērtība ir kalpošana. Tā dzimst no mīlestības, un mīlestību uztur ziedošanās citu labā. Svētajam Francisko, vienam no Fatimas vizionāriem, patika iegriezties baznīcā, lai tabernākula priekšā sarunātos un kontemplētu zem maizes zīmēm apslēpto Jēzu, kurš reizē noslēpumainā veidā ir arī apslēpts cilvēkos. Mēs paši sev, kā arī citi cilvēki mums, esam noslēpums, jo mūsos mīt tas, kas pārsniedz mūs pašus – neredzamā Dieva klātbūtne. Vai apjaušam šī noslēpuma esamību?

Patiesa kalpošana, tāda solidaritāte, kas dzimst no sirds uz sirdi, pirmām kārtām ir saistīta ar atbildību, kas izriet nevis no materiālās labklājības, bet gan no mīlestības, ko saņem pielūgsmē, tāpēc Māte Terēze mēdza teikt: “Bez Dieva mēs esam pārāk lieli nabagi, lai palīdzētu nabagiem”. Ikdienas adorācija un lūgšana ļauj Dievam ieliet mūsu sirdīs Savu Mīlestību, ko spēsim aiznest tiem, kas ir trūkumā.

“Domāju, ka vēl lielāka slimība ir nebūt gribētam, būt nemīlētam. Sāpes, ko piedzīvo šie cilvēki, ir ļoti grūti izprast. Domāju, ka tas ir tas, ko mūsdienu cilvēki piedzīvo visā pasaulē, katrā ģimenē, katrā mājā. Šīs ciešanas piedzīvo katrs vīrietis, sieviete un bērns. Domāju, ka Kristus no jauna izcieš savas ciešanas. Un tas ir mans un jūsu pienākums viņiem palīdzēt, būt par Veroniku un Kirēnes Sīmani. Mūsu nabagi ir lielas un jaukas personas. Viņiem nevajag mūsu žēlumu, bet viņiem ir nepieciešama mūsu saprotošā mīlestība un mūsu cieņa. Mums vajag likt saprast mūsu nabagiem, ka viņi mums kaut ko nozīmē, ka viņi ir Dieva mīlestības rokas radīti, lai mīlētu un tiktu mīlēti.”

Pēdējā dienā būsim tiesāti pēc mīlestības darbiem.

Pr. Aleksandrs

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42