“Jaunā pāvesta ievēlēšana nav vienkārša personu pēctecība, jo tas, kurš atgriežas vienmēr, ir apustulis Pēteris,” teica kardinālu kolēģijas dekāns Džovanni Battista Re pirmskonklāva Svētajā Misē "Pro Eligendo Romano Pontifice".
Tieši šāda sajūta mani pārņēma, vērojot un klausoties pirmo pāvesta Leona XIV uzrunu. No jauna pēc Pētera apliecinājuma Filipa Cēzarejā “Tu esi Kristus dzīvā Dieva Dēls”, Viņš uztic jaunajam Pēterim atslēgu varu pār Baznīcu un apsola, ka uz viņa ticības apliecinājuma uzcels savu Bazīcu, kuru destruktīvie elles spēki neuzvarēs. Tas ir liels prieka avots!
Neslēpšu, ka pirms konklāva man bija pavisam citāds dvēseles noskaņojums. Nu jau gadiem ilgi ar piepūli un arvien lielāku vienaldzību sekoju līdzi Franciska pontifikātam, despotiskajai valdīšanai un tradicionālā katolicisma dekonstrukcijai, kas, patiesības labad jāatzīst, bija iesākta vairākus desmitus gadu iepriekš. Līdzīgi daudziem citiem, biju sagatavojies vissliktākajam konklāva iznākumam, domājot, ka noteikti tiks ievēlēts viens no kardināliem progresistiem, kas varbūt arī ienestu nedaudz miera iekšēji sašķeltajā Baznīcā, tomēr turpinātu attīstīt Franciska iesākto “jauno paradigmu”.
Daloties ar iespaidiem, es nevaru nesalīdzināt pāvesta Leona XIV vārdus un nostāju ar to, ko pauda Francisks, nevis tāpēc ka man patiktu nemitīgi kritizēt, bet gan tāpēc, ka kļūst jau iedīglī labāk redzama jaunā pontifikāta kursa maiņa, kas nav līdzīgai tai, kas organiski notika starp Jāni Pāvilu II un Benediktu XVI, bet ir izvēle starp sekošanu Bergolio/Franciskam un apustulim Pēterim.
Arī iepriekš es nekritizēju Franciska pontifikātu aiz tukšas patikas, it kā būtu kāds profesionāls kritiķis, bet aiz mīlestības pret Baznīcu, tāpēc tagad pie manis atgriežas tā mīlestība pret pāvestu, kāda man vienmēr ir bijusi pret sv. Pētera pēcteci, un kas, kontrastējot ar pāvestības degradācijas gadiem, tikai pieauga.
Jaunā pāvesta stādīšanās priekšā laikā sv. Pētera bazilikas lodžijā mani pozitīvi uzrunāja viss, sākot ar izvēlēto vārdu Leons XIV. Pāvests Prevosts noteikti paskaidros, kāpēc viņš “izvilka no aizmirstības” pāvesta Leona vārdu. Pirmais, kas nāk prātā, ir pāvesta Leona XIII milzīgais ieguldījums Baznīcas sociālajā mācībā ar encikliku “Rerum novarum” - Baznīcas balsi civilizācijā, kas attālinās no Kristus, bet reizē arī cīņā pret Ļauno. 1884. gada 13. oktobrī viņam bija baismīgs redzējums. Viņš dzirdēja sātanu, kas izaicināja Kristu, sakot, ka, ja viņam būtu dots vairāk laika izmantot savu varu, tas samaitātu un sagrautu Baznīcu, kaitējot visai pasaulei. Šīs vīzijas iespaidā Leons XIII uzrakstīja lūgšanu Svētajam erceņģelim Miķelim. Vai tā būtu nejaušība, ka pirmajā uzrunā pāvests Prevosts teica, ka “ļaunums neuzvarēs”?
Kā jau citi to ir atzīmējuši, Leons XIII bija ļoti ražīgs autors. Viņš uzrakstīja 86 enciklikas, citu starpā viņš aicināja studēt sv. Akvīnas Tomu, evaņģelizēt sabiedrību, kas krita atpakaļ pagānismā, stiprināja ģimenes, aicinot laulātos palikt vienotiem un nešķirties, nosodīja relatīvismu filozofijā un brīvmūrniecības darbību, veltīja pasauli Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Džoakino Peči (Leons XIII) bija kaujinieciska rakstura un izcīnīja daudzas labas cīņas, pilnībā atbilstot sava vārda etimoloģijai - viņš bija īsts lauva. Pāvests Roberts Prevosts ir izvēlējies vārdu, kas ir bagāts ar tradīciju un daudzšķautņainu nozīmi.
Uzrunājot kardinālus, Leons XIV vismaz daļēji jau atbildēja uz jautājumu par vārda izvēles iemesliem: “Tieši tāpēc, ka jutos aicināts turpināt šo ceļu, es domāju pieņemt vārdu Leons XIV. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenokārt tāpēc, ka pāvests Leons XIII ar vēsturisko encikliku “Rerum novarum” pirmās lielās industriālās revolūcijas kontekstā pievērsās sociālajam jautājumam; un šodien Baznīca piedāvā visiem savu sociālās doktrīnas mantojumu, lai reaģētu uz vēl vienu industriālo revolūciju un mākslīgā intelekta attīstību, kas rada jaunus izaicinājumus cilvēka cieņas, taisnīguma un darba aizsardzībā”.
- Uzrunāja mani arī jaunā pāvesta tradicionālais tērps, kas uzsvēra tos elementus, kas viņu nepārprotami atšķīra no viņa priekšgājēja pilnīgi antiformālistiskās un desakralizējošās retorikas: tradicionālā svinīgā amata tērpa atjaunošana, stola, pektorālais krusts, svētība ar iespēju iegūt atlaidas. Protams, apģērba detaļas ir ārējas zīmes, taču tā ir forma, kas norāda uz būtību. Pat tad, ja ņem vērā tikai šo žestu, ar to tika savā ziņā sašūts tradīcijas pārrāvums, kas palika pēc Franciska pirmās uzstāšanās un kas jau norādīja uz pontifikāta programmu.
- Uzrunāja mani arī pirmie pāvesta Leona sveiciena vārdi: “Lai miers ir ar jums visiem!” Un, lai nevarētu pārprast, ka šis miers nav vienkāršs laicīgā miera novēlējums, viņš to saistīja ar augšāmceltā Kristus sveicienu apustuļiem, ar dievišķo mieru!
- Mani uzrunāja arī daudzkārtējā vārda “miers” atkārtošana, kas nebija tīri spontāna, bet uzrakstīta iepriekš pārdomātā tekstā, kas liek domāt par cieņas izpausmi pret saviem klausītājiem. Šis miers attiecās uz daudzām jomām, gan uz pasaules politisko situāciju un bruņotiem konfliktiem, kā to pāvests Leons uzsvēra svētdien “Regina Caeli” lūgšanas laikā, gan uz Baznīcas iekšējo sašķeltību. Miers, par kuru viņš runā, dod lielu cerību, ka atgriezīsies arī liturģiskais miers, ko veicināja jau Benedikts XVI ar “Summorum pontificum”.
- Mani īpaši uzrunāja tas, ka jaunais pāvests vēlas būt ticības dārgumu “uzticīgs administrators”, nevis patvaļīgs innovators. Pāvests Leons vēlas būt uzticīgs Tradīcijai, un sevi sauc par apustuļa Pētera pēcteci. Viņš pieņem tradicionālos pāvesta titulus (no kuriem Francisks bija atteicies, norakstot tos vēsturiskā arhīvā). Pāvests Leons sevi atzīst par Kristus vikāru un vēlās, lai viņa paša persona iet mazumā, pilnībā “izzūd”, lai “paliek redzams tikai Kristus”, lai “Viņš kļūtu pazīstams un pagodināts”.
- Mani arī uzrunāja transcendences un misijas atgriešanās Baznīcas dzīvē, kas līdz šim bija nosodīta kā prozelītisms. Pāvests Leons, šķiet, ir labi sapratis, kas ir jāliek Baznīcas galveno rūpju centrā, kā tā nav ekoloģisma un imigrācijas problēma, bet gan ticības krīze, un ka Dievam ir jāatgriežas Baznīcas uzmanības centrā un sludināšanā.
- Tāpat mani aizkustināja pāvesta Leona Dievmātes godināšana, Pompejas Dievmātes svētku pieminēšana un kopīga “Ave Maria” lūgšana, kā arī viņa iemīļotie svētceļojumi uz “Laba padoma Dievmātes” svētvietu (Genazzano), kuru uztur augustīniešu ordeņa mūki.
- Stādoties priekšā, pāvests Leons teica, ka ir sv. Augustīna dēls, ka pieder sv. Augustīna ordenim. Tā ir piederība, kas veidoja viņa garīgumu un harizmu, kura jau tagad iedvesmo jauno pontifikātu. Jaunā pāvesta moto ir “In illo uno unum” (Vienīgajā Kristū esam viens), kas pieder sv. Augustīnam. Sv. Hiponas bīskaps iedvesmo arī pāvesta Leona skatienu uz sinodalitāti: “Ar jums esmu kristietis un jums esmu bīskaps”. Šis teiciens reizē izceļ vienotību, kopīgo ceļu uz “to tēviju, ko Dievs mums ir sagatavojis” un reizē hierarhisko atšķirību, kas vienmēr ir piederējusi pie veselīgas Baznīcas teoloģijas.
- Un pēdējais ar ko vēlos dalīties, ir veids, kā pāvests Leons runāja par Kristu. “Arī mūsdienās,” viņš teica, ”netrūkst kontekstu, kuros Jēzus, lai gan tiek novērtēts kā cilvēks, tiek reducēts tikai uz sava veida harizmātisku līderi vai pārcilvēku, un tas notiek ne tikai neticīgo vidū, bet arī daudzu kristīto vidū, kuri tādējādi šajā līmenī dzīvo de facto ateismā.” Jēzus turpretī ir Glābējs pasaulei, kurai ir nepieciešama Viņa gaisma. Viņš ir nepieciešams cilvēcei kā tilts, ar kuru Dievs un Viņa Mīlestība sasniedz cilvēci, tādējādi pāvestam Leonam Jēzus ir Kristus, vienīgais Glābējs, dievišķais Logos, nevis viens no daudziem (Francisks, Abu Dabi deklarācija Fratelli tutti, tēzes atkārtotas starpreliģiju dialoga tikšanās laikā).
Pat, ja Leons XIV daudzkārt atsaucās uz savu priekšgājēju (kas arī nevarētu būt citādi) un ir acīmredzams, ka straujš pārrāvums ar iepriekšējo pontifikātu nenotiks, tomēr jau tagad var noprast, ka iepriekšējā pontifikāta žestiem un vārdiem tiek piešķirta cita nozīme, proti, tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi katoliskajā Tradīcijā.
Mīlestība pret patiesību un cieņa pret Tradīcju prasīs, lai daudzas melnās lappuses tiktu pārrakstītas un kļūdas atsauktas. Līdz ar daudziem citiem ļoti ceru, ka Leona pontifikātam nostiprinoties, viņa priekšgājēja kļūdas tiks labotas arī ar formāliem paziņojumiem (Amoris laetitia, Pačamamas elka godināšana Vatikāna dārzā Amazones sinodes laikā, Fiducia supplicans, it īpaši Abū Dabī deklarācija Fratelli tutti, Traditionis custodes, izmaiņas katehismā nāves soda jautājumā, Sinodālais ceļš utt.).
Problēmu risinājums atnāks, varbūt tas nebūs pilnīgs, jo pāvests spēj izdarīt daudz, bet nevar izdarīt un ietekmēt visu, it īpaši risinot ielaistas, hroniskas modernisma vīrusa slimības, kuru ļaundabīgā esamība Kristus mistiskajā miesā daudziem kļuva skaidra tieši Franciska pontifikāta laikā. Un vai būs iespējams, tikai nedaudz atgriežoties pie tradicionālām katolicisma formām, izglābt katolicisma dekonstrukciju, kas plaši un strauji notika pēc 2. Vatikāna koncila, turklāt pretēji koncila tēvu nodomam, kāds tas pausts koncila dokumentos, kā par to, piemēram, liecina jaunās Mises rits?
Noteikti pienāks īstais brīdis to izvērtēt un par to domāt, bet šobrīd svinēsim svētkus, jo apustulis Pēteris ir atgriezies mūsu vidū!
Pāvest Leon, lūdzu stipriniet mūs ticībā, kā to piekodināja Jēzus, domājot par Pētera atgriešanos!
Leona vārds ir saistīts ar lauvu, ar Izraēla cilts Jūdas lauvu, ar Kristu, kas svinēja Krusta uzvaru, un kura vārds eksorcisma formā ir iekalts sv. Pētera bazilikas laukuma obeliskā:
“Ecce Crucem Domini! Fugite partes adversae! Vincit Leo de tribu Juda, Radix David! Alleluia!”.
(Lūk, Kunga Krusts! Ienaidnieki, bēdziet! Uzvar Lauva no Jūdas cilts, Dāvida atvase! Alleluja!)
Šo dalīšanos ar pirmajiem iespaidiem, es gribētu noslēgt ar aicinājumu uz lūgšanu. Ikviens pāvests zina, ka Dieva tautas lūgšanu atbalsts ir ļoti svarīgs viņa kalpošanā. Un man šķiet, ka Leons XIV jau kaut kādā ziņā nojauta iespējamo scenāriju, kā tas notika ar Benediktu XIV, kurš inaugurācijas homīlijas laikā, apcerot Labo Ganu, lūdza ticīgajiem paturēt viņu lūgšanā, lai viņš nenobīstās no vilkiem: “Lūdzieties par mani, lai es nebēgtu bailēs vilku priekšā.” Lūk, Leons XIV pirmajā homīlijā, pieminot sv. Ignāciju no Antiohijas saistībā ar Romas baznīcas mīlestības primātu, norādīja, ka Ignācijs tika atvests uz šo pilsētu, lai tiktu upurēts, zvēru saplosīts, kā pats to bija karsti vēlējies:
“Kad viņu ķēdēs veda uz šo pilsētu, kas bija viņa gaidāmā upurēšanas vieta, viņš tur esošajiem kristiešiem rakstīja: “Tad es patiesi būšu Jēzus Kristus māceklis, kad pasaule vairs neredzēs manu miesu”. Viņš runāja par to, ka viņu cirkā saplosīs zvēri”. Tas pavisam drīz kļūs redzams: ja pāvests Leons XIV, tāpat kā Francisks, izvēlēsies izdabāt pasaulei, neviens par viņu neuzrakstīs pat pušplēsta slikta vārda, taču, ja viņš gribēs būt uzticīgs Baznīcas mācībai, tad tiks malts kā kvieši vai “zvēru plosīts” lielajos plašsaziņas līdzekļos.
Domājot par to, mana parasta, maza katoļa lūgšana būs par jums, pāvest Leon, saskaņā ar seno tradīciju:
“Dominus conservet eum et vivificet eum et beatum faciat eum in terra et non tradat eum in animam inimicorum eius”. (Lai Kungs sargā viņu un uztur un dara laimīgu virs zemes un lai viņu nenodod viņa ienaidnieku rokās). Amen.
Foto: www.lanuovabq.it