/Stefano Fontana/

Šī konklāvā likmes ir ļoti augstas. Cita starpā to netieši pierāda arī lielais  spiediens, ko režīma plašsaziņas līdzekļi izdara, lai panāktu neapšaubāmu “kontinuitāti” ar Francisku. Likmes ir augstas, jo pēdējā pontifikāta laikā ir darīts viss iespējamais, lai sekmētu būtiski radikālas pārmaiņas Baznīcas mācībā, disciplinā un pastorālajā tradīcijā. Šo revolūciju nedrīkst paslēpt aiz tautā labvēlību guvušas attieksmes, vai aiz  eksistenciālām un sentimentālām frāzēm, kas dažkārt ir sasildījušas sirdis, vai aiz žestiem, ko dēvēja par Franciska “vienkāršību”, viņa spēju būt “vienam no mums”.

Šis pontifikāts ir mainījis Baznīcas tēlu, un daudzi ticīgie uzskata, ka, ja mēs turpināsim iet pa šo ceļu, mums būs “jaunā Baznīca”, kas šobrīd ir tapšanas stadijā. “Partijas” ir tādas pašas kā vienmēr. Bet tie, kas agrāk  bija opozīcijā Jānim Pāvilam II un Benediktam XVI, tagad pārvalda Baznīcu. Noturības garantijas ir ievērojami samazinājušās, ir palielinājušās iespējas, ka sūce kļūs lielāka un kuģis nogrims. Katoļu Baznīcas protestantizācija vai vismaz anglikanizācija ir redzama pie apvāršņa un zināmā mērā tā jau notiek mūsu vidū.

Šī iespēja  satrauc sirdis un prātus un liek daudziem - es domāju, ka viņu ir  vairāk kā agrāk - lūgt par kardināliem vēlētājiem. Taču vienalga,  kādā veidā lai  arī nenoritētu balsojums, Baznīcā uzsāktie procesi un jau nobruģētie jaunie ceļi neapstāsies, tie turpināsies attīstīties arī ar inerces spēku.  To doktrinālā inkubācija jau ir ilgusi vairākus gadu desmitus un pēdējā pontifikāta laikā tā guva ievērojamu atbalstu. Pat ja tiks izlaboti  daudzi nepārdomāti soļi - kā to pieprasa neliela kardinālu un bīskapu saujiņa - un it īpaši, ja šīs korekcijas tiks izdarītas tikai kardinālu konklāva elektorālo grupu  savstarpējo vienošanos dēļ, “jaunā Baznīca” savu ceļu turpinās  vēl ilgi.

Iemesls tam ir sekojošs: lai gan Franciska pontifikāta laikā nav trūcis rakstiski dokumentētu, un bieži vien apstrīdamu nostādņu (atcerieties Amoris Laetitia), galvenās pārmaiņas ir notikušas pateicoties uzvedībai, neskaidriem vārdiem un provokatīviem žestiem. Tieši šie pēdējie viesa apjukumu - un ne tikai apustuliskie pamudinājumi vai Ticības mācības dikastērija deklarācijas vien. Tika radīts jauns veids, kā eksistēt un kā sevi pasniegt. Šis jaunais veids turpinās pastāvēt, un ne tikai Vācijā, kur tas, vairāk nekā citur, tiek uzskatīts par pašsaprotamu lietu.

Pēdējo dienu laikā kardināli ir saņēmuši daudz padomu. Arī mūsu laikraksts (newdailycompass.com) ir vērsis ticīgo, un  jo īpaši kardinālu uzmanību uz nopietnajām problēmām, kuras ir izraisījis Franciska pontifikāts un kuras būs jārisina. Vai tās tiks atrisinātas un kad tās tiks atrisinātas, nav zināms: Baznīcai ir daudz laika.

Tomēr konklāva sastāvs nešķiet pārāk piemērots ieklausīšanās un padziļināšanas iespējai. Kardinālu skaits ir ļoti liels, teiksim pat, ka to ir pārāk daudz, lai varētu notikt patiesa iedziļināšanās Baznīcas vajadzībās. Ņemot vērā pēdējos gados izmantotos dīvainos kardinālu iecelšanas kritērijus, daudziem no viņiem nav bijusi iespēja padziļināti iepazīt ne tikai universālās Baznīcas, bet arī sava, lielā vai mazā reģiona, problēmas. Turklāt nesenais pontifikāts, kas bija ļoti pastorāls un doktrinālajā līmenī diezgan novārtā pamests, ir izvirzījis par kardināliem daudzus “ierindas” bīskapus, kurus vairāk interesē jaunās, iekļaujošās attieksmes, nevis uzmanība  pret herēzēm.

Cilvēciski runājot, pastāv lielas briesmas, ka mēs, kuri stāvam nozīmīgā pagrieziena punktā, turpināsim iet uz priekšu norādītajā virzienā un vairs nevarēsim virzienu pamainīt, jo būs tikušas pieņemtas neatgriezeniskas nostādnes. Lai mainītu nepareizo virzienu, vairs nepietiks ar cīņām par iespēju paplašināt Vetus Ordo celebrēšanas tiesības vai pārskatīt/precizēt Fiducia supplicans. Tāpēc ir lietderīgi noskaidrot, kādas ir būtiski svarīgas tēmas, uz kurām visiem kardināliem būtu jākoncentrējas. Kāda ir centrālā nostādne, kura, ja tā netiks izmainīta, atnesīs drošu un universālu kaitējumu? Mūsuprāt, tā ir sinodalitāte.

Sinodālais process ir visbīstamākais, jo tā ir prakse, nevis doktrīna, pat ja tajā slēpjas doktrīna. Sinodālā prakse īsā laikā var mainīt Baznīcas vaibstus. Tā var sagraut tās hierarhisko struktūru; tā var likt lajiem vadīt bīskapus; tā var piešķirt kopīgai sapulcei teoloģisku spēku; tā var sajaukt “Dieva tautu” ar socioloģiska spiediena grupu; tā var sadalīt universālo vienotību dažādās reģionālās vienībās; tā var panākt, ka vienā vietā kāds svētī, bet citā ne, ka vienā vietā ir atļauts tas, kas citur ir aizliegts; ka liturģija kļūst par vietējo kultūru gūstekni; ka bīskapu konferences doktrinālajā jomā izdod atšķirīgus likumus; ka šā brīža vajadzības ņem virsroku par mūžīgajām; ka Baznīcā ienāk liberālā demokrātija; ka pašaicinājums no apakšas kļūst par likumu; ka notiek “pamata kopienu” iznīcināšana; ka vairs nav vienota Katehisma, bet ir tikai daudzi katehismi; ka ieklausīšanās kļūst svarīgāka par patiesības prasībām; ka viss ir tikai  interpretācija; ka pāvests nav pēdējā instance doktrīnas jautājumos; ka jautājumi un šaubas ir būtiski, jo tie veicina sinodālo diskusiju, bet atbildes ir kā uz citiem mesti akmeņi; ka, spriežot par kaut ko, tas vienmēr ir jāveic kontekstā un nekad absolūti; ka svarīgi ir lemt kopā un kopīgi, nevis lai tas, kas ir  nolemts, būtu patiess un labs; ka Baznīcā ir pieļaujams viss un visi, izņemot tos, kas apgalvo, ka ne visu var pieļaut.

Tas ir vislielākais apdraudējums. Sinodalitāte ir kā iefiltrējies pretinieks, kas spēlē ienaidnieka labā. 

Avots: La nuova bussola quotidiana