Luters? Tā bija revolūcija, nevis reforma

Otrdiena, 31 Oktobris 2017 09:00

Lutera reforma nebija “Svētā Gara notikums”, un mums nevajadzētu “falsificēt to, kas notika pirms 500 gadiem, ņemot vērā katastrofālās sekas, kas notika Baznīcas vēsturē”, teica kardināls Millers, bijušais Ticības Mācības kongregācijas prefekts. Baznīcas pirmais teologs precizēja, ka “no Baznīcas mācības skata punkta tā nebija reforma, bet revolūcija, proti, pilnīga katoliskās Baznīcas ticības pamatu izmainīšana.” Kardināla Millera paskaidrojumus izraisīja monsiņjora Galantino apgalvojums, ka “Mārtiņa Lutera pirms 500 gadiem aizsāktā reforma bija Svētā Gara notikums”. Publicējam pilnu kardināla Millera tekstu.

*****

/Gehards kardināls Millers/

Runājot par Luteru, šodien valda liels apjukums, un ir nepieciešams skaidri pateikt, ka no dogmatiskās teoloģijas viedokļa, no Baznīcas mācības skata punkta tā bija nevis reforma, bet revolūcija, proti, pilnīga katoliskās Baznīcas ticības pamatu izmainīšana. Nav reālistiski apgalvot, ka viņa nodoms bija vienīgi cīnīties pret indulģenču ļaunprātīgu izmantošanu vai pret renesanses Baznīcas grēkiem. Ļaunprātīga izmantošana un slikta rīcība vienmēr ir vijusies Baznīcas dzīvei cauri un ne tikai renesanses laikmetā, tas notiek arī mūsdienās. Mēs esam svēta Baznīca, pateicoties Dieva žēlastībai un sakramentiem, bet visi Baznīcas cilvēki ir grēcinieki, visiem ir vajadzīga piedošana, nožēla un gandarīšana.

Šī atšķirība ir ļoti svarīga. Lutera grāmata “De captivitate Babylonica ecclesiae”, kas nāca klajā 1520. gadā, neatstāj šaubas, ka Luters atmeta visus katoļu ticības, Svēto Rakstu, apustuliskās tradīcijas, pāvestu, koncilu un bīskapu maģistērija principus. Šajā izpratnē viņš ir apgriezis otrādi kristīgās mācības viendabīgas attīstības konceptu, kā tas bija skaidrots viduslaikos, nonākot līdz sakramentu, kā žēlastības iedarbīgas zīmes, noliegšanai. Savukārt viņš ir aizvietojis šo objektīvo sakramentu iedarbīgumu ar subjektīvu ticību. Tādējādi Luters ir anulējis piecus sakramentus, noliedzot arī Euharistiju, tās upura raksturu un patieso maizes un vīna pārtapšanu Jēzus Kristus Miesā un Asinīs. Bez tam viņš ir nodefinējis bīskapu ordināciju, priesterības sakramentu, par pāvesta, ko dēvēja par antikristu, izgudrojumu, nevis Jēzus Kristus Baznīcas daļu. Turpretī mēs sakām, ka sakramentālā hierarhija kopībā ar Pētera pēcteci ir būtisks Katoliskās Baznīcas elements, nevis viens kādas cilvēku organizācijas princips.

Tāpēc mēs nevaram pieņemt, ka Lutera reforma tiek definēta kā Baznīcas reforma katoļu izpratnē. Reforma katoļu izpratnē ir reforma, kas atjauno žēlastībā dzīvoto ticību, kas atjauno tikumus, ētiku, kas ir garīga un kristiešu morāles atjaunotne, nevis kāds jauns nodibinājums, jauna Baznīca. 

Tieši tāpēc nav pieņemami apgalvot, ka Lutera reforma “bija Svētā Gara notikums”. Gluži pretēji, tas bija vērsts pret Svēto Garu. Jo Svētais Gars palīdz Baznīcai saglabāt tās turpinājumu ar Baznīcas maģistērija palīdzību, galvenokārt ar Pētera kalpojuma palīdzību: tikai uz Pētera Jēzus ir dibinājis Savu Baznīcu (Mt 16, 18), kas ir “dzīvā Dieva Baznīca, patiesības balsts un pamats” (1 Tim 3, 15). Svētais Gars nenonāk pretrunā pats ar sevi.

Pēdējā laikā izskan daudzas balsis, kas ar pārāk lielu entuziasmu runā par Luteru, nepazīstot tieši viņa teoloģiju, viņa polemiku un postošās sekas, ko izraisīja viņa kustība, kas atšķēla no Katoliskās Baznīcas miljoniem kristiešu. Mēs varam pozitīvi izvērtēt viņa labo gribu, viņa spožo kopējās ticības noslēpumu izskaidrošanu, bet ne viņa apgalvojumus pret katolisko ticību, it īpaši to, kas attiecas uz sakramentiem un Baznīcas apustuliski hierarhisko struktūru.

Nav gluži korekti arī apgalvot, ka Luteru sākotnēji vadīja labi nodomi, līdz ar to izprotot, ka tā bija Baznīcas bargā attieksme, kas viņu vēlāk pagrūda uz nepareiza ceļa. Tā nav taisnība: Luteram gan bija nodoms cīnīties pret atlaižu (indulģenču) komerciju, bet mērķis nebija atlaidas kā tādas, bet kā Gandarīšanas sakramenta integrālais elements.

Nav arī taisnība, ka Baznīca atmeta dialogu: sākumā Luteram bija disputs ar Jāni Eku, pēc tam pāvests dialoga veicināšanai nosūtīja savu legātu kardinālu Gaetano. Var diskutēt par šo dialogu modalitāti, bet, kad runājam par mācības būtību, mums ir jāapstiprina, ka Baznīcas autoritātes nav pieļāvušas kļūdas. Pretējā gadījumā vajadzētu apgalvot, ka Baznīca tūkstoš gadu garumā mācīja ticības kļūdas, turpretī mēs zinām – un tas ir būtisks doktrīnas elements –, ka Baznīca nevar maldīties nododot tālāk pestīšanu caur sakramentiem.

Mums nevajadzētu jaukt kopā individuālās cilvēku kļūdas, Baznīcas cilvēku grēkus, ar kļūdām doktrīnas un sakramentu jautājumā. Tie, kas to pieļauj, tic, ka Baznīca ir tikai cilvēku organizācija, un noliedz principu, ka Jēzus pats ir dibinājis savu Baznīcu un to sargā ar Svēto Garu, lai ticība un sakramentu žēlastība tiktu nodoti tālāk. Viņa Baznīca nav tikai cilvēku organizācija: tā ir Kristus miesa, kur ir Koncilu un pāvestu nemaldība, tādā modalitātē, kas ir precīzi aprakstīta. Visi koncili runā par Baznīcas maģistērija nemaldību katoliskās ticības izklāstā. Taču mūsdienu apjukumā daudzi ir nonākuši līdz realitātes apgriešanai otrādi: uzskata, ka pāvests ir nemaldīgs, kad runā privāti, bet tajā pašā laikā sauc par maldīgu to, ko pāvesti visas vēstures laikā ir likuši priekšā kā katolisko ticību.

Protams, ir pagājuši 500 gadi, un tagad vairs nav polemikas, bet gan izlīgšanas meklēšanas laiks, taču tas nav uz patiesības rēķina. Nevajag veicināt apjukumu. Ja no vienas puses mums jāprot satvert Svētā Gara iedarbīgumu šajos kristiešos, kas nav katoļi, kuriem ir labā griba un kuri nav personīgi izdarījuši Baznīcas šķelšanas grēku, tad no otras puses – mēs nevaram izmainīt vēsturi, to, kas ir noticis 500 gadus atpakaļ. Viena lieta ir vēlme uzturēt labas attiecības ar mūsdienu nekatoļu kristiešiem, ar mērķi tuvoties pilnai vienotībai ar katoļu hierarhiju un arī pieņemt apustulisko tradīciju katoliskās mācības izpratnē, bet pavisam kas cits ir neizpratne vai šo 500 gadus seno notikumu falsifikācija un katastrofālo seku neredzēšana.  To iznākums ir pretējs Dieva gribai: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” ( 17, 21).

 

Avots: «Quella di Lutero? Non fu riforma, ma rivoluzione», www.lanuovabq

Tulkoja Aleksandrs Stepanovs

Foto: srceenshot, youtube.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 31 Oktobris 2017 09:07

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a