Kāpēc es atstāju „Džima kultu”?

Piektdiena, 27 Oktobris 2017 09:06

„Džima kults”, kurā es piedalījos nebija nekas cits kā to cilvēku kopiena, kas pulcējās ap slaveno jezuītu tēvu Džeimsu Martinu, SJ, (redzams bildē) kurš pašlaik ir vispopulārākais cilvēks Katoliskajā Baznīcā Amerikā, bet arī lielas šķelšanās iemesls. Viņš ir vairāku New York Times vislabāk pārdoto grāmatu autors, kā arī viņam ir vairāk nekā 700 tūkstošu sekotāju Facebook un Twitter kontos, katrs tēva Džima vārds iegūst ļoti plašu rezonansi.

Es reiz biju viens no viņa visdedzīgākajiem sekotājiem, viņa vislielākais fans. Par laimi es tiku vaļā no šī kulta, atstājot aiz muguras tos, kas centās veicināt heterodoksiju Katoliskajā Baznīcā.

Šis ir mans stāsts.

Es biju pirmkursnieks koledžā, kad pirmo reizi saskāros ar t. Džeimsu Mārtinu, ko pazīst arī kā tēvu Džimu. Tas notika 2012.gadā. Būdams tikai 18 gadus vecs, pirmo reizi atrazdamies tālu no mājām, es – tāpat kā daudzi citi pirmkursnieki – saskāros ar izvēli: brīvs no vecāku uzraudzības, es varēju vai nu nebeidzami rīkot ballītes, dzert, lietot marihuānu, vai arī atrast citu ceļu, lai sevi labāk iepazītu? Par laimi es izvēlējos otro variantu. Es iesaistījos kalpošanā savas universitātes pilsētiņā un drīz vien ieguvu daudzus draugus. Kādu dienu, vienā no mūsu kalpošanas reizēm universitātes pilsētiņā, kāda jauniete ieminējās, ka ieradīsies Džeims Mārtins, lai runātu par katolicismu. Viņa man parādīja video no Stīvena Kolberga šova, un mani pārsteidza tas, ka priesteris piedalījās tik populārā un sekulārā programmā. Lai sagatavotos viņa apmeklējumam, mūs mudināja izlasīt viņa grāmatu – Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā: Garīgums ikdienas dzīvei.

Es biju sajūsmā. Šeit priesteris rakstīja par Dievu un garīgumu prakstiskā un viegli saprotamā valodā, pat kuriozā veidā. No šī brīža mana interese par jezuītu garīgumu tikai auga. Es lasīju Džima rakstus un arī sekoja viņam sociālajos mēdijos. Viņš kaut ko uzrakstīja? Es to noteikti izlasīju. Viņš kaut ko notvītoja? Es to nosūtīju tālāk. Viņš kaut ko uzrakstīja Facebook? Es ar to dalījos tālāk.

Man Džeims Mārtins bija tik nepieciešamā balss, kurā es uztvēru ļoti dzestro, konservatīvo un stingro Katoļu Baznīcu. Ja daudzi Amerikas Katoļu Bīskapu konferences biedri brīdināja par viendzimuma „laulībām”, tad Džims notvītoja Katehisma # 2358 tekstu, iedrošinot visus „pieņemt” un „respektēt” to vīriešu un sieviešu „kopienu” (LGBT), kuri izjūt seksuālu pievilcību pret sava dzimuma pārstāvjiem, līdz ar cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka pārstāv pretējo dzimumu. Kad vairāki katoļi iegāja Twiterī, aicinot LGBT kopienu dzīvot šķīstu dzīvi, Džims mums atbildēja un atgādināja, ka pret viņiem ir jāizturās „ar maigumu un iejūtību”. Kad katoļu bīskapi cīnījās par „reliģisko brīvību”, cenšoties aizsargāt laulību, Džims mums vēlreiz atgādināja Katoliskā Katehisma # 2358.

Katru dienu viņš tvītoja 140 rakstu zīmes par Evaņģēliju. Es vienmēr sekoju līdzi šiem ierakstiem, jo tie palīdzēja īsumā apkopot kristīgo vēsti. Tomēr, kad es dziļāk iepazinu katolisko ticību, vairākas lietas, ko viņš tvītoja, man vairs nešķita pieņemamas. Katru gadu Lieldienās viņš tvītoja:

Evaņģēlijs: Laika posmā, kad Marija Magdalēna sastapa augšāmcēlušos Kristu un pasludināja Labo Vēsti Viņa mācekļiem, viņa pati bija baznīca zemes virsū.”

Taču ticības mācībā man vienmēr mācīja, ka Baznīca „dzima” Vasarsvētkos, kad pār visiem nāca Svētais Gars.

Pavisam nesen, viņš apgalvoja, ka Jēzus nezināja Savu dievišķo sūtību, par to tēvs Tomass Petri, OP, minēja Catholic Herald.

Evaņģēlijs: Šodien mēs redzam Jēzus dievišķo un cilvēcisko dabu: Viņš mācās no sievietes, ka Viņa kalpojums skars visus un Viņš izdziedina sievietes meitu.”

Kad kāds iedrošinās viņu izlabot, viņš savus oponentus nosauc par docētistiem. [Docētisti neticēja Dieva Dēla cilvēktapšanas realitātei, red.].

Nekļūstiet par docētistiem!”

Lai gan visi šie tvīti mani iekšēji satrauca, es tomēr vēl nepametu Džima kultu. Tas tā turpinājās līdz viņš publicēja īsu tekstu par Martina Skorsēzes filmu „Klusums” kādā Amerikas laikrakstā; tad es sapratu, ka es sekoju cilvēkam ar bīstamām idejām.

Tajā viņš pauž pārliecību, ka Jēzus „lūdza” filmas varonim jezuītu tēvam Rodrigesam izdarīt apostāzi. Jā, tu pareizi izlasīji. Saskaņā ar tēvu Džimu:

„Kristus pieprasa šo pretrunīgo aktu no sava priestera. Tam nav liela nozīme, vismaz tēvam Rodrigesam, kurš izjuta iekšēju pretestību. Tomēr Viņš to izdarīja. Jo Jēzus viņam bija to lūdzis.”

Kad es to izlasīju, es sastingu. „Ja apostāze ir grēks, un Kristus lūdza t. Rodrigesam izdarīt apostāzi, t.i. noliegt publiski Viņu, tad tas nozīmē, kas Kristus var mūs aicināt… grēkot?!” Lasot tālāk Džims acīmredzot atbildēja uz manu jautājumu:

Un tiem, kas saka, ka Kristus nekad neprasīs kaut ko tādu, pajautājiet sev paši: Kā jutās mācekļi, kad Jēzus tiem pateica par Savām ciešanām un nāvi.”

Es uzreiz aizvēru savu klēpjdatoru un saķēru savu galvu. Es sapratu, ka t. Džeimsam ir radikāli atšķirīgs skatījums uz mācību par Kristu un morāli no tā, kādu mums māca ortodoksālā Katoliskā Baznīca, un ka man ir nepieciešams atteikties no savas uzticības viņam, vai arī turpmāk nākotnē riskēt piesavināt slavenā jezuīta teoloģiskās un morālās kļūdas.

Tātad, kas ir „Džima kults”? Es uzsveru, ka „Džima kults” ir īpaša reliģiska organizācija, kas ietilpst „Nīkajas apliecības Baznīcā”. Kultu vieno ne tikai tas, ka tā locekļi ir pakļauti „pravietiskajam” t. Džeimsam Mārtinam, SJ, bet arī plaši liberālie uzskati par to, kādai Baznīcai vajadzētu būt – „viesmīlības” vietai; vietai, kur neviens netiek izvērtēts pat pēc rīcības, vietai, kur brīvība, vienlīdzība un tolerance aizstāj teoloģiskos tikumus – ticību, cerību un mīlestību.

Džima kultā tiek lietoti skaļi vārdi, lai atbildētu uz jebkāda veida kritiku. Tu nepiekrīti sieviešu ordinācijai? Mārtins tev atbildēs, ka tu apspied sieviešu tiesības. Tu argumentē (lietojot Baznīcas patieso sociālo mācību), ka pilnībā atvērt robežas imigrantiem nebūtu pārdomāti? Izrādās, tvīto t. Džeims, ka tu ienīsti tos, kuri ir atstumti. Lietojot liturģiju kā propagandu, Mārtina piekritēji, nekavējoties stigmatizēja tos, kuri apmeklē tradicionālo Misi latīņu valodā, kā Vatikāna II Koncila pretiniekus – vienlaikus aizmirstot, ko konstitūcija Sacrosanctum Concilium patiesībā mācīja. Viņi paši sevi uzlūko kā „reliģisku avangardu”, kas izmisīgi cenšas saglābt 1970.- tos gadus – vai nu tas būtu iedrošinot ģitārspēli Mises laikā vai arī apšaubot pāvesta Pāvila VI apkārtraksta Humanae Vitae autoritāti.

Bet vissvarīgākais ir tas, ka Džima kults koncentrējas uz vienu konkrētu lietu: „Sodomas aktivitātēm”, seksuālo visatļautību, un pieļauj arī dzimumu maiņu, ka vīrieši var kļūt sievietes un otrādi. Ja tu piekrīti 2000 gadus senajai Baznīcas mācībai par laulību un ģimeni? Tev atbildēs, ka tu esi „ciets”, „šauri domājošs” fanātiķis. Vai varbūt tu esi sevi ienīstošais homoseksuālis:

Treškārt, es esmu sapratis, ka tie kuri izturās vishistēriskāk ir tieši tie, kuri paši nav apmierināti ar savu seksualitāti.”

Kults darbojas sekojošā veidā. Cīņā par liberāli-progresīvām vērtībām, tas sagroza evaņģēliju, izlaižot „smagas mācības” vārdus. Visu evaņģēliju tas reducē līdz atšķaidītai patīkamai „mīlestības” sajūtai (kas tomēr nesaskan ar Baznīcas mācību par žēlsirdīgo mīlestību). Šī kulta veicinātāji steidzās izlekt uz sociālo mēdiju skatuves, lai kritizētu katoļus, kuri izceļ Baznīcas mācību par homoseksuālo attiecību grēcīgumu.

Savā grāmatā Bīstamās Personas, bijušais FBI darbinieks Džo Navarro uzsver īpašības un personības iezīmes, kas piemīt patoloģiskiem kultu līderiem. Starp daudziem citiem, tiek uzsvērti līdera augstprātīga izturēšanās, uzpūsta varas apziņa, kas viņam „lauj grozīt noteikumus un lauzt likumus”, lielīšanās par sasniegumiem un uzbrukums ikvienam, kas viņu kritizē, nodēvējot par „ienaidnieku”.

Tagad es vaicāju: vai kāda no šīm īpašībām pieder t. Mārtinam?

Neskaitāmas reizes cilvēki ir tvītojuši t.Džimam, lai viņš paskaidrotu savus uzskatus, un neskaitāmas reizes viņš ir atteicies to darīt. Gluži tāpat kā visu kultu līderi, arī viņš noniecina un norobežojas no jebkāda veida kritikas. Viņam ir lojāla atbalstītāju grupa (galvenokārt 50-60 gadus veci cilvēki), kuri uzbruks ikvienam, kurš nepiekrīt viņam. Viņa Facebook profils ir pārpildīts ar atbalstītājiem, tiem, kas viņam pateicas par pretošanos „aprobežotajiem” un slavē viņu par viņa „atvērtību”. Ikvienu komentāru, kas aizstāv ortodoksālās vērtības viņš izdzēš, apbrīnojami, bet viņam nav nekā ko teikt tiem cilvēkiem, kuri lieto 1700 gadus (kopš Nīkajas koncila 325.g.) seno dogmatisko valodu.

Nesen kāds mans jezuītu draugs pastāstīja, ka tas ir briedis jau ilgu laiku. Viņš teica, ka Džimam ir aizsardzība Vatikānā un arī jezuītu augstākās autoritātes viņu aizstāv. Ja kādi ortodoksāli domājoši jezuīti (daudzi no viņiem ir gados jaunāki) cenšas viņu brālīgā garā izlabot, viņi tiek apklusināti. Citiem vārdiem runājot, viņš ir neaizskarams. Būdams New York Times vislabāk pārdotais autors un viens no visslavenākajiem katoļiem visā Amerikā, tas vairs nav pārsteigums, ka ikviens, kurš pret viņu vēršas, saskaras ar American Magazine un viņa lojālo sekotāju dusmām.

Tagad nepārprotiet mani – manī nekādā ziņā nav nepatika vai naids pret Jēzus Kristus priesteri (vai pret kādu kristieti šajā sakarā). Es neatbalstu naida kurināšanu. Bet ir būtiska atšķirība starp naida kurināšanu un patiesības runāšanu. Evaņģēlijs mūs aicina – pamācīt grēciniekus un celt gaismā kļūdas, bet, protams, vienlaicīgi to darīt mīlestības vadītiem. Tomēr t.Džims uzskata, ka ikviens, kurš apšauba viņa autoritāti un pasaules uzskatu ir „iesīkstējis”, „bīstams” un „ultrakonservatīvs”.

Mārtina dusmu izvirdums pēc nesenas viņa lekciju atcelšanas Teoloģijas koledžā, CAFOD un Svētā Kapa Ordenī, nodod viņa darbības ieplānoto dienas kārtību. Galu galā, vai cilvēks, kurš ir uzrakstījis grāmatu par Jēzu, neiedomātos ieklausīties mūsu Kunga vārdos, kas izskan Mateja evaņģēlijā 10,14? „Un, ja kas jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, izejiet no tāda nama vai tādas pilsētas un nokratiet putekļus no savām kājām.” Taču viņa reakcija ir ļoti tāls evaņģēlija vārdu atbalss: „Ja kāds nevēlas tevi uzņemt, tad izmanto neskaitāmus sociālos mēdijus, kas tev seko, lai kritizētu viņu.”

Paraugoties atpakaļ, es esmu daļēji pateicīgs par savu pieredzi šajā kultā. Tā man iemācīja, līdzās citām lietām, ka, ja manas vērtības atbilstu pasaules vērtībām, tad tās neatspoguļotu katoliskās ticības patiesību. Tomēr es joprojām esmu norūpējies un dziļi satraucies.

Es vēlu visu to labāko t.Džimam, un es lūdzos par viņu. Es ceru, ka daudzi katoļi izlasīs viņa agrāk sarakstīto darbu un izbaudīs tā ievadu jezuītu garīgumā tāpat, kā tas bija ar mani. Bet es brīdinu citus katoļus: lasiet un sekojiet viņam paši uz savu risku. Viņš ieviesīs neskaidrības un vadīs jūs pa maldu mācības un maldu rīcības ceļiem.

Avots: Felix Thompson, Why I Left the „Cult of Jim”, onepeterfive.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: wikipedia.org

Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 28 Oktobris 2017 10:52

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a