Ortopēdiskās ierīces kā pierādījums katoļu „degradācijai”

Otrdiena, 24 Oktobris 2017 09:12

Viena no īpaši populārām Baznīcas nomelnošanas tehnikām ir mēģinājumi kompromitēt katoļu garīdzniekus - tos, kuri izvēlas radikālu ceļu, saliekot nabadzības, paklausības un šķīstības svētsolījumus. Jau kopš Reformācijas laikiem centrālo vietu antikatoliskajā propagandā ieņēma katoļu ordeņi. 

Pirms pasludināt sevi par „Anglijas baznīcas galvu” 1536.gadā karalis Henrijs VIII sarīkoja klosteru slēgšanas un izpostīšanas kampaņu. Šos masu noziegumus pavadījusi pirmā šāda mēroga propagandas akcija Eiropas vēsturē. 

Karaļa nolīgtie pamfletisti, kuru darbība uzraudzīja Tomass Kromvels, pārpildīja valsti ar brošūrām un traktātiem par klosterļaužu „pārkāpumiem”. Piemēram, tika izplatītas baumas par tūkstošiem mazu skeletiņu (neapglabāti bērni, kuri tikuši ieņemti amorālās attiecībās), ko karaļa pārstāvji esot atraduši klosteru pagrabos. Šie stāsti savukārt tika izmantoti kā pierādījums katoļu mūku liekulībai un nežēlībai. 

Savu ieguldījumu uzbrukumā katoļu garīdzniecībai sniedzis arī apgaismības laikmets. 18.gadsimta „apgaismotās” elites pārmetušas mūkiem it visu. Piemēram, britu vēsturnieks Edvards Gibons (Edward Gibbon) uzskatījis, ka klosterļaudis ir atbildīgi par Romas civilizācijas sabrukumu. Slavenais vēsturnieks, aprakstot Romas impērijas krīzi, aizrāvies ar antikatolisko propagandu, attēlojot pirmos klosterus kā cietumus, bet mūkus – kā aprobežotus, bet viltīgus blēžus. Viņš rakstījis, ka impērija bija sabrukusi nevis barbaru spiediena rezultātā, bet "piektās kolonnas" dēļ. Tie bija kristiešu mūki, kuri „iznīcināja jebkādas vīrišķas īpašības.”

Propaganda, pornogrāfija, antikatolicisms 

Uzbrukumi garīdzniecībai apgaismības laikos balstījās arī pornogrāfijā, ko saražoja dažādi „filozofi”. Piemēram, Denī Didro 1760.gadā sarakstījis „filozofisko” stāstu „Mūķene”. Grāmatas sižets ir visai vienkāršs: jauna meitene pret savu gribu nonāk aiz klostera mūriem, kur viņai jāsaskaras ar garīgi slimām māsām un māsām-lesbietēm. Tāpat viņu mēģina izvarot kāds benediktiešu mūks. „Filozofiskā” darba vēstījums ir skaidrs: katoļu klosteri ir pagrimuma un degradācijas vieta. 

Te gan jāpiebilst, ka Didro nepiekrita Voltēra viedoklim, ka pret katoļticību jāstājas, apgalvojot, ka Evaņģēlijs nav vēsturiski pamatots. Pēc Didro domām, pareizāk būtu koncentrēties uz garīdzniecības nomelnošanu. Vienā no saviem traktātiem Didro atzīst: jo „svētāks” ir priesteris, jo lielākus draudus viņš izraisa. Līdz ar to jādara viss, lai sabiedrības priekšstatos nebūtu nostiprinājies viedoklis par priesteri kā tikumīgu cilvēku. 

„Nelaimīgā karmelīte no Krakovas”

Tas pats turpinājās arī 19.gadsimta „kultūras karu” periodā. 1869.gadā Vācijas, Francijas un Itālijas liberālajā presē parādījās ziņas par „ Barbaru Ubriku, nelaimīgo karmelīti no Krakovas.” Psihiski slimas klostermāsas piemērs, kura 1848.-1869.gados uzturējusies atsevišķā klostera cellē, kļuva par pamatu antikatoliskajai histērijai Eiropas un Amerikas izdevumos. Klosteris ticis attēlots ka „sieviešu cietums”. „Ja jau Barbara Ubrika būtu vienīgā nelaimīgā sieviete, kas bija slepeni apcietināta! Tomēr viņai vēl paveicies, salīdzinot ar tūkstošiem citu klosterdzīves upuru. Reti var sastapt klosteri, kur mūķenes netiktu apglabātas vēl dzīvas un nežēlīgi slepkavotas. Visu valstu arhīvos pieejami dokumenti par seniem klosteriem, kur aprakstīti šie noziegumi,” ziņo viens no vācu laikrakstiem. 

Tāpat 1860.gadu antikatoliskajā presē un beletristikā plaši izmantots „ļaunās klostera priekšnieces” („die Oberin”), sadistiskās transvestites („die Mänin”) tēls. 

Parīzes komūnas „atklājumi”

Parīzes komūnas laikā (1871), kad Francijas galvaspilsētā masveidīgi likvidēti klosteri, kā pierādījums „spīdzināšanai”, kas notiekot aiz klosteru mūriem, tika izmantotas tur atrastās ortopēdiskas ierīces. 

Pārņemot varu, komūnas piekritēji ātri vien pasludināja Baznīcas nošķiršanu no valsts, kas nozīmēja Baznīcas īpašumu konfiskāciju, garīdznieku padzīšanu no skolām un asiņainu izrēķināšanos ar priesteriem ar Parīzes arhibīskapu Žoržu Darbo priekšgalā. Parīzes komūnas vadība centās fiziski iznīcināt katoļu garīdzniecību. Jā kādu neizdevās nogalināt, viņu centās vismaz apsmiet. 

Bieži gadījies, ka revolucionāro klubu sēdes norisinājušās konfiscētajos dievnamos. Viens no revolucionāru pārstāvjiem Anrī Mortjē (Henri Mortier) 1871.gada maijā uzstājies ar ideju pielāgot baznīcas „augstākiem mērķiem”: „Es vēlētos redzēt tās atvērtas, lai tajās diskutētu par ateismu un ar zinātnes palīdzību sagrautu vecus aizspriedumus un māņticības, ko jezuītu baram izdevies iespiest parasto ļaužu prātos.” Te vairs nav tālu līdz padomju „ateisma muzejiem”, kas vēlāk ierīkoti baznīcu telpās. 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. “ Propagandą w Kościół cz. 6”, milujciesie.org.pl

Arhīva foto 

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a