/Doroteja Šmidte/
Jūs esat publicējis daudz rakstu par garīgumu, kanoniskajām tiesībām un Vatikāna II koncilu, kā arī uzrakstījis vairākas grāmatas, tostarp par liturģisko gadu un lūgšanu. Vai jau rakstāt vai plānojat jaunu grāmatu?
Drīzumā tiks publicēts raksts par Mariju pirms Nīkajas tradīcijā, kas ir daļa no grāmatas “Apustuļu ticības apliecība. Dzimis no Jaunavas Marijas”
Viens no jūsu rakstiem kovida laikā saucās “Lūgšana pārbaudījumu laikā”. Baznīca kopumā pārdzīvo pārbaudījumu laiku arī Nīderlandē. Pēdējos gados daudz baznīcu ir nācies slēgt. Jūsu diecēzē tika slēgti apmēram 60 procenti baznīcu. Kādi tam bija galvenie iemesli?
Sešdesmit procenti ir tikai aptuvens novērtējums. Problēma ir saistīta ar finansēm, tātad ar to, cik baznīcu var uzturēt. Ļoti svarīga ir laba baznīcu pieejamība. Īpaši svarīgi ir tas, lai jaunās ģimenes varētu satikt citas jaunās ģimenes. Ja katru nedēļu jauna ģimene svētdienas dievkalpojumā ir viena pati starp cilvēkiem, kas vecāki par astoņdesmit gadiem, tas nav motivējoši. Šeit, Nīderlandē, mums ir jāmaksā par baznīcu uzturēšanu. Valsts finansiāli nepalīdz, ja vien baznīca nav valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tad ir iespējams atbalsts remontam, bet tā ir tikai neliela palīdzība. Tātad, ja finansēšanā iesaistās arvien mazāk cilvēku, baznīcas nevar saglabāties. Lai uzturētu baznīcu, ir vajadzīga ne tikai nauda, bet arī brīvprātīgie un, visupirms, protams, ticīgie.
Gandrīz 60 procentu nīderlandiešu apgalvo, ka viņiem nav nekādas reliģijas. Ticība Dievam un Jēzum sabiedrībā vairs nav kaut kas būtisks.
No vienas puses, tāda ir tā Nīderlandes situācija. Mēs izjūtam sekularizācijas un tā procesa, kas notika pēc Vatikāna II koncila, sekas. Ir izaugusi vesela paaudze bez jebkādām zināšanām par ticību. No otras puses, arvien vairāk jauniešu ienāk Baznīcā “no nekurienes”. Viņi bieži vien nenāk no katoļu ģimenēm, bet vēlas tikt uzņemti Katoļu Baznīcā, jo tā viņus ir uzrunājusi. Šogad pie mums ir 250 jauniešu, kuri ir pievērsušies katoļu ticībai, un viņu vidū ir arī bijušie musulmaņi. Šī tendence pieaug. Tādējādi mēs redzam - un to nekad nedrīkst aizmirst -, ka nevis mēs, bet gan Svētais Gars vada Baznīcu. Jo Baznīca ir no Dieva.
Pagājušā gadsimta 60. gados nīderlandiešu ticība krasi kritās, un šo procesu var salīdzināt ar mūsdienu situāciju Vācijas Baznīcā. Pāvests Francisks vairākkārt ir aicinājis atjaunot Sinodes ceļu atbilstoši Vatikāna II koncilam un kanoniskajām tiesībām. Jūs esat kanonisko tiesību un Vatikāna II koncila eksperts. Kādas, jūsuprāt, ir galvenās problēmas saistībā ar šo reformu procesu Vācijā?
Vispirms es vēlos uzsvērt, ka es runāju balstoties uz savu pieredz Nīderlandē. Es personīgi piedalījos Pastorālajā padomē 1960. gados. Toreiz ticīgajiem bija tās pašas idejas, kas tagad raksturo sinodālo ceļu Vācijā. Es varu tikai uzsvērt, kādas sekas šīs idejas ir atstājušas uz mums: tās ir radījušas daudz šķelšanos un lielu nekārtību gan ticīgo vidū, gan attiecībās ar Romu, gan ar vispārējo Baznīcu, un ir novedušas pie spēcīgas sekularizācijas. Cilvēki ir novērsušies no ticības.
Vācijā cilvēki uzskata, ka viņiem, lai saglabātu saikni ar realitāti, ir jāseko laikmeta garam. Cilvēku konkrētās dzīves realitāte šodien kļūst par Baznīcas kompasu..
Gluži tāpat kā toreiz Nīderlandē, kad cilvēki uzskatīja, ka tā ir atbilde sekularizācijai. Cilvēki uzskatīja, ka viņiem jākļūst sekulārākiem un jāatsakās no noteiktām ticības lietām, ja viņi vēlas iet līdzi laikam. Taču tā nebija pareizā atbilde. Gluži otrādi, tā izraisīja sekularizācijas procesa paātrināšanos arī Baznīcā.
Maincas bīskaps Kohlrāfs, kurš pirms dažiem mēnešiem kopā ar dažiem citiem vācu bīskapiem viesojās Nīderlandē, teica ko citu. Viņš apgalvoja, ka pāvests Jānis Pāvils II, kad apturēja Nīderlandes reformu procesu, ļoti slikti komunicēja, kas faktiski veicināja sekularizāciju. No jūsu teiktā izriet, ka tas tā nebija, bet varbūt tas bija viens no aspektiem?
Tā nebija tikai komunikācijas problēma. Problēma bija patiešām fundamentāla. Sniegšu vienu piemēru. Pāvils VI publicēja encikliku par celibātu, bet Pastorālā padome nolēma atcelt obligāto celibātu. Kaut kas līdzīgs notika ar laulību un seksualitāti. Vecās idejas bija jāaizstāj ar pilnīgi jauniem uzskatiem. Bija ļoti grūti tam pretoties un pārliecināt bīskapus, ka tas nedarbosies. Vācija šodien atrodas situācijā, ko var salīdzināt ar mūsu toreizējo situāciju.
Ko jūs kā brālis ticībā, izejot no Nīderlandes vēstures konteksta un ņemot vērā sinodālo ceļu, ieteiktu Vācijas bīskapiem, lai izvairītos no līdzīgām sekām?
Es ceru, ka viņi mācīsies no Nīderlandes pieredzes. Tā vietā, lai vājinātu ticību, ir svarīgi būt godīgiem un pateikt, kad vairs pilnībā netic tam, ko māca Baznīca. Lumen gentium māca, ka mums vienmēr ir jāiet vienotībā ar gadsimtiem seno Baznīcas tradīciju. Mēs nevaram izgudrot jaunu ticību. Tas, ko Baznīca ir mācījusi un ticējusi, piemēram, par laulību, ka tā ir pareizais konteksts seksualitātei. Tas nav kaut kas tāds, ko varētu mainīt.
Tas, kas mums patiešām ir vajadzīgs, ir ticības liecība, ārēji redzama ticības dzīve. Cilvēkiem ir jāredz, cik svarīgi mums un ikvienam ir dzīvot ticībā. Tagad tas ir jautājums par to, kā liecināt par mūsu katoļu ticības cieņu, kas ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu sena.
Kā to darīja svētie…
Tieši tā. Šonedēļ mēs svinējām svēto Žanu Edesu. Vai arī ņemiet, piemēram, Luiju Mariju Griņjonu no Monforas, Bernardīnu no Sjēnas vai citus: viņi bija populāri misionāri, kas devās pie cilvēkiem, nesot ticības uguni. Tas nes patiesu atjaunotni, protams, ar Dieva žēlastības palīdzību. Ticība ir kaut kas pārdabisks, to mēs nedrīkstam aizmirst.
Saskaņā ar Vācijas sinodālā ceļa vadlīniju tekstu ticīgajiem ir jāļauj darīt to, ko saskaņā ar Vatikāna II koncilu drīkst darīt tikai pāvests un bīskapi, proti, autoritatīvi interpretēt Bībeli un tradīciju, tādējādi vājinot bīskapa kalpošanu. Viņi vēlas, lai sievietes varētu ordinēt par diakonēm. Vai Nīderlandē ir līdzīgas prasības? Ja jā, tad kā jūs vietējā Baznīcā ar to tiekat galā?
Jaunākā paaudze tagad iet pretējā virzienā - pie mūsu ticības saknēm. Tā ir vecā paaudze, kas joprojām atbalsta toreizējās Pastorālās padomes tēmas. Runājot par sieviešu lomu Baznīcā, arī Nīderlandē viņi prasa, lai sievietes ir vairāk iesaistītas vadošos amatos, taču runa nav par sieviešu ordināciju. Jautājums ir cits: kā varētu stiprināt un uzsvērt sieviešu lomu Baznīcā?
Vai jums ir atbilde uz šo jautājumu?
Šeit iedvesmas avots var būt jaunās eklesiālās kustības, piemēram, fokolāri. Sievietes var kalpot arī baznīcas tiesās un Romas kūrijā. Ir svarīgi darīt to, kas ir iespējams saskaņā ar kanoniskajām tiesībām, un palikt Baznīcas mācības ietvaros. Visu ticīgo ticības apziņa ir būtiska Baznīcas īpašība, māca Vatikāna II koncils (Lumen Gentium, 14). Šeit koncils piemin gan Svētā Gara vadību, gan vienotību ar Magistēriju, gan uzticību tradicionālajai ticībai. Pāvesta un bīskapu Magistērijs ir sīkāk izskaidrots Lumen Gentium 25 paragrāfā. Pateicoties viņu kalpošanai tiek saglabāta ticības vienotība.
Jūs tikko teicāt, ka jaunieši atgriežas pie savas ticības saknēm. Kādi ir jautājumi, kas viņus satrauc?
Jauniešu vidū harizmas, aicinājumi un intereses ir tikpat plašas kā Baznīcā kopumā: ir jaunieši, kas ir apņēmušies apvienot citus jauniešus un dalīties ar viņiem savā ticībā un draudzībā, ir jaunieši, kas strādā nabadzīgo labā, piemēram, svētā Egīdija kopienā. Ir tādi, kas interesējas par liturģiju, bieži vien tās klasiskajā formā, un ir tādi, kam īpaši rūp padziļināta ticības apguve.
Nesen man bija saruna ar kādu vecmāmiņu no mūsu draudzes. Viņa man teica, ka viņai nepatiktu, ja Svētā Mise dažkārt tiktu svinēta tradicionālā formā. Turpretī viņas mazdēls apgalvoja, ka tas būtu brīnišķīgi! Taču man radās iespaids, ka šai vecmāmiņai šķiet jauki, ka viņas mazdēls interesējas par Misi. Svētais Gars darbojas.
Tas iedrošina. Vācijā ir sajūta, ka mēs strīdamies un cīnāmies viens pret otru, nevis ļaujam Svētajam Garam darboties.
To mēs piedzīvojām arī Nīderlandē: bija daudz diskusiju pulciņu, bet ticība vairs nebija cilvēku dzīves pamats. Sešdesmitajos gados šeit pat tika atcelts katehisms (un tika ieviests jauns katehisms De Nieuwe Catechism pieaugušajiem, red.). Drīz vien skolēni, kuri agrāk katru rītu skolā saņēma katehēzi, vairs neko nezināja par katoļu ticību. Radās izglītības plaisa. Labklājības sabiedrības sekularizācija pastiprināja šo tendenci. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka Nīderlande ir kļuvusi tik sekulāra.
Jūs esat Nīderlandes Katoļu skolu padomes (Nederlandse katholieke Schoolraad, NSKR) referents katoļu izglītības jautājumos un bīskapu delegāts izglītības iestāžu akreditācijas jautājumos. Cik lielā mērā mūsdienās ir iespējams veicināt katoļu katehēzi skolās, lai stiprinātu ticību?
Pagājušā gadsimta 60. gados bīskapi izdeva dekrētu, ka visas katoļu skolas, ko pārsvarā vadīja reliģiskie ordeņi un draudzes, jāuztic neatkarīgām laicīgām apvienībām. Kopš tā laika katoļu skolas vairs nevadīja katoļi. Tas ir atstājis savas sekas. Tas, ko mēs tagad varam darīt, ir izvirzīt dažus nosacījumus skolas katolicismam. Tādējādi mēs varam mēģināt atbalstīt katoļu skolas un stiprināt to katoļticīgo identitāti. Mēs pievēršam lielāku uzmanību tam, lai katrā diecēzē būtu deleģēts pārstāvis katoļu izglītības jautājumos, kas sazinās ar skolām un palīdz tām, arī nodrošinot katehētiskos materiālus. Pašlaik regulāri publicējam vēstules par katoļu skolu identitāti un aicinām uz rekolekcijām.
Vai jūs jau redzat šīs darbības augļus?
Mēs pamazām redzam, ka šis darbs tiek pieņemts arvien vairāk un vairāk. Mūsu materiāli tiek izmantoti, bet situācija joprojām ir, man jāsaka, ļoti sekulāra. Mēs darām visu iespējamo un atbalstām skolas, lai tās varētu dzīvot savu katoļu identitāti.
Jau vairākus gadus Nīderlandē veidojas misionāru kopienas. Kas tās ir? Kā tās radās? Un kādi ir līdz šim gūtie augļi?
Šī ideja radās Bredas diecēzē un pēc tam izplatījās visā valstī. Šīs idejas pamatā ir Džeimsa Malona (James Mallon)grāmatas par “Dievišķo atjaunošanu”. Ir notikušas sanāksmes valsts līmenī, kas ir mudinājušas draudzes īstenot šo koncepciju praksē. Šeit, Hārlemas-Amsterdamas diecēzē, tas notiek vairākās vietās. Mēs koncentrējāmies uz jauniešu un ģimeņu pastorālo darbu. Pateicoties iegūtajiem līdzekļiem, mēs varējām reklamēties. Kāds laulāts pāris ir atbildīgs par ģimenēm, piemēram, katru mēnesi desmit vietās diecēzē piedāvājot dienu ar katehēzi, tikšanos, pusdienām, spēlēm, ticības padziļināšanas programmu un lūgšanu. Tas ir mēģinājums atbalstīt ģimenes viņu ticības ceļā.
Vai var runāt par pavērsienu sekularizācijas tendencēs?
Atmosfēra ir ļoti mainījusies. Pirms trīsdesmit gadiem to joprojām raksturoja diskusijas, pretrunas, noraidījums pret priesteriem, laju vēlme pārņemt kontroli. Taču neviens nenonāca līdz ticībai. Daudzās diskusijas nemodināja ticību. Ticība ir citā līmenī. Katrā ziņā tagad klimats ir pavisam citāds, un pat draudzēs situācija ir ļoti uzlabojusies. Arī priesteru vidū pastāv daudz lielāka vienotība.
Arī jūsu valstī Baznīca ir sašķelta LGBTQ jautājumā. Pēdējā laikā ir daudz kritikas par olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Kā jūs kopumā risināt šo jautājumu?
Ja vakarā skatāties TV programmas, gandrīz katru dienu šeit tiek runāts par drag queens, lesbietēm, homoseksuāļiem, queer, transseksuāļiem utt. Pilsētās visur redzami varavīksnes karogi. Geju praida nedēļa Amsterdamā šogad patiesībā ilga divas nedēļas, un nākamgad tas notiks četru nedēļu garumā. Spiediens ir milzīgs: šķiet, ka pasaulē nav svarīgākas problēmas par šo. Tajā pašā laikā pēdējās vispārējās vēlēšanās tika ievēlētas partijas, kuru programmās šie jautājumi nebija iekļauti. Šodien spēcīgākā partija ir tā, kas izrāda vislielāko pretestību LGBTQ+ kopienai. Dažkārt arī Baznīcā parādās šī tēma, taču tā nav būtiska. Reizēm ir epizodes, kas izraisa debates, piemēram, kad pie homoseksuāļu pieminekļa tika svinēta brālības agape ar maizi un vīnu.
Kāda būs baznīca - ne tikai Nīderlandē, bet arī pasaulē - pēc desmit gadiem? Vai redzat iespējas patiesai atjaunotnei? Kādas ir jūsu vēlmes attiecībā uz Baznīcu?
Es vēlos, lai Baznīca vienmēr atgrieztos pie savām ticības saknēm un lai mēs paliktu atvērti tam, ko Svētais Gars vēlas mums pateikt. Mēs nedrīkstam ļaut, lai mūs vada laikmeta gars. Gluži otrādi, mums ir jānovēršas no laikmeta gara un jākoncentrējas uz Svēto Garu, un jāspēj labi spriest. Kristus nāca pie grēciniekiem. Mēs esam iekļauti Viņa glābšanas plānā, jo esam grēcinieki. Runa nav par to, vai kāds Baznīcā ir labāks par kādu citu. Mums ir jāpieņem katrs cilvēks tāds, kāds viņš vai viņa ir. Tajā pašā laikā ikviens ir aicināts iet atgriešanās un atjaunošanās ceļu un, Dieva Gara vadīts, pieaugt ticībā.
Avots: Dorothea Schmidt, Bischof Hendriks warnt deutsche Kirche vor alten Fehlern,
Attēlā (Imago/Ramon van Flymen), bīskaps Jans Hendriks.