Vēl atrodoties apcietinājumā, Pjetro Mazo nožēloja izdarīto un aizrakstīja Svētajam Tēvam, bet tad saņēma kādu negaidītu zvanu...

„Mani sauc Pjetro Mazo (Pietro Maso). Jūlijā man apritēs 45 gadi, un es 22 gadus pavadīju apcietinājumā par savu vecāku slepkavību, kas notika 1991.gada 17.aprīlī. Mani bija pārņēmis ļaunums. Un tomēr pāvests Francisks apžēlojās par mani. Es viņam aizrakstīju vēstuli, kuru viņam nogādāja mans garīgais tēvs priesteris Guido Todeskini (Guido Todeschini). Bet pēc pāris dienām pāvests man piezvanīja. Viņš un tēvs Guido ir svēti cilvēki.”

Evaņģēlijs ir adresēts visām tautām, taču pastāv zemes, kur Kristus mācības sludināšana notiek ar grūtībām un pat izraisa naidu. Galvenokārt tās ir musulmaņu valstis. Parasti par atteikšanos no islāma šajās zemēs draud nāve. Pat, ja to neparedz vietējā likumdošana, tas izriet no šariata normām, kas balstās Korānā, un kas ir jāievēro katram islāmticīgajam. Musulmaņu valstīs paredzēti arī stingri sodi tiem, kas atļaujas izplatīt kristīgo ticību. Par spīti šiem šķēršļiem, katru gadu Kristus mācība piesaista aizvien vairāk musulmaņu. Viņi riskē ar sociālo statusu, drošību, dzīvību un veselību, izvēloties Ceļu, Patiesību un Dzīvību.

/Dželsomino Delgverčo/

“Kādā kompānijā es gribētu ēst savu pēdējo maltīti? Gardu spageti šķīvi es gribētu apēst kopā ar Jēzu”, saka 86 gadus vecs itāliešu aktieris Bads Spensers (Bud Spencer), īstajā vārdā Karlo Pedersoli (Carlo Pedersoli). Pirms aktiera karjeras viņš nopietni nodarbojās ar sportu, 20. gs. 50. gados septiņas reizes kļuva par Itālijas čempionu brīvajā stilā un divas reizes piedalījās Olimpiskajās spēlēs – Helsinkos 1952. gadā un Melburnā 1956. gadā, kur izcīnīja attiecīgi 5. un 11. vietu.

Viņš lietoja visu – heroīnu, kokaīnu, opiju, marihuānu, alkoholu – ļoti lielā daudzumā, nemaz nerunājot par halucinogēnām vielām, tādām kā psilocibīna sēnes un LSD. Bez tam viņš to visu lietoja, vēl nesasniedzis 18 gadu vecumu, un daudz ko no tā – pat līdz 14 gadiem. Ar katru gadu atkarības kļuva arvien stiprākas, tāpat kā pieauga eksistenciālais tukšums. Tas izklausās pēc Hantera S. Tomsona romānai ievada. Taču tā ir daļa no katoļu priestera, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mariāņu tēva Donalda Kaloveja (Donald Calloway) autobiogrāfijas. Savu dramatisko un sirdi plosošo dzīvesstāstu viņš apraksta grāmatā “Atpakaļceļa nav: Žēlastības liecinieksˮ. Cik graujoša bija viņa bērnība, tikpat lielā mērā pieaudzis Kalovejs padevās gan lieliem, gan maziem miesas kārdinājumiem un dzīvoja, nepārtraukti mainot seksuālās partneres, izdarot noziegumus, pārkāpjot likumus, veicot grandiozas zādzības. Viņš zaga preces tūkstošiem dolāru vērtībā un to svinēja kopā ar draugiem nakts ballītēs, lietoja visa veida narkotikas un apreibinošās vielas un klausījās smagā metāla mūziku.