Musulmaņu apustulis

Otrdiena, 12 Janvāris 2016 09:24

Evaņģēlijs ir adresēts visām tautām, taču pastāv zemes, kur Kristus mācības sludināšana notiek ar grūtībām un pat izraisa naidu. Galvenokārt tās ir musulmaņu valstis. Parasti par atteikšanos no islāma šajās zemēs draud nāve. Pat, ja to neparedz vietējā likumdošana, tas izriet no šariata normām, kas balstās Korānā, un kas ir jāievēro katram islāmticīgajam. Musulmaņu valstīs paredzēti arī stingri sodi tiem, kas atļaujas izplatīt kristīgo ticību. Par spīti šiem šķēršļiem, katru gadu Kristus mācība piesaista aizvien vairāk musulmaņu. Viņi riskē ar sociālo statusu, drošību, dzīvību un veselību, izvēloties Ceļu, Patiesību un Dzīvību.

Viens no musulmaņiem, kas piedzīvojuši atgriešanas žēlastību, ir Rašids al-Magribi (Raszid al-Maghribi), kurš piedzima 1971. gadā reliģiski aktīvā musulmaņu ģimenē. Vīrieša tēvs un vectēvs pildīja imama funkcijas, tādēļ arī Rašids kopš bērnības pievērsās Korāna studijām. Visdrīzāk Rašids arī pats būtu kļuvis par islāma garīgo amatpersonu vienā no Kasablankas (arab. 'Ad-Dar al-Bajda’) mošejām, taču reiz viņam gadījās noklausīties kādu radioraidījumu par Kristu. Tolaik Rašidam bija 16 gadi. Sākumā ziņas par Mācītāju no Nācaretes šķita interesantas, bet vēlāk pat izraisīja sajūsmu. Rašids sāka meklēt informāciju par kristietību un salīdzināt Bībeli ar Korānu. Pēc iekšējām cīņām, kas turpinājās četrus gadus, vīrietis pārliecinājās par Evaņģēlija patiesumu. Viņa dzīvē tas bija lūzuma punkts. „Jēzus pieskārās manai sirdij un to pilnīgi izmainīja,” atceras Rašids.

Vīrietis piedzīvoja atgriešanos 1990. gadā, 19 gadu vecumā. Tomēr vēl 15 gadus viņš paturēja šo faktu noslēpumā, tāpat kā to dara lielākā daļa Marokas musulmaņu, kuri ir atteikušies no islāma un pievērsušies Kristum. Šajā laikā Rašids tulkoja un izplatīja Bībeli. 2005. gadā nāves briesmu dēļ viņš bija spiests atstāt dzimteni un atrada patvērumu ASV. Kopš tā laika viņš ir daudz aktīvāk iesaistījies musulmaņu evaņģelizācijas darba. Rašids al-Magribi kļuvis plaši pazīstams pateicoties raidījumu cikliem "Kaszf al-Kina’" (Maskas atklāšana) un "Su’al dżari’" (Drosmīgie jautājumi), ko pārraidīja televīzijas kanāls al-Hajat (Dzīvība). Šie islāma un kristietības doktrīnas analīzei veltītie raidījumi, ik nedēļu piesaistīja miljonus musulmaņu, kuriem tika dota iespēja iepazīt patieso kristietības un islāma vaigu, kas radikāli atšķiras no musulmaņu garīdznieku stāstiem.

Rašida un citu misionāru (piemēram, pr. Zakarija Butrosa) darbība nes bagātīgus augļus. Pēdējos gados miljoniem musulmaņu Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir pieņēmuši kristietību. Ņemot vērā bargās represijas, ziņas par šiem cilvēkiem netiek iekļautas oficiālajā statistikā. Tiek lēsts, ka Marokā kristietībai pievērsušies ap 150 000, bet Ēģiptē – ap 2 milj. cilvēku. 2003. gadā al-Dżazira ēterā musulmaņu garīdznieki sūdzējušies, ka tikai Āfrikā ap 6 milj. cilvēku katru gadu atstāj islāmu. Tas liecina par milzīgām slāpēm pēc Kristus mācības, kas valda islāma zemēs.

Izšķirošais brīdis Rašida atgriešanās procesā bija Korāna un Bībeles salīdzinošās studijas. Kā imama dēls un iespējamais kandidāts garīdznieka karjerai Rašids lieliski zināja islāma svēto grāmatu. Vīrietis apzinājās, ka saskaņā ar oficiālo islāma doktrīnu Korāns ir mūžīgs un nav radīts. Tā īpašo raksturu musulmaņi apzīmē ar jēdzienu i’dżaz, kas ir pilnība, brīnums un nemaldīgums visos jautājumos. Tomēr salīdzinot to ar Bībeli, Rašids atklāja daudz vēsturiska un lingvistiska rakstura kļūdu. Savas pārdomas par šo tēmu Rašids 2009. gadā publicēja grāmatā I’dżaz al-Kur’an (Korāna nemaldīgums). Viņš norāda, ka daudzi Korāna stāsti acīmredzamā veidā saistīti ar Bībeles tekstiem vai pat senām kristiešu leģendām, kas bieži ir tikušas izmainītas un pieskaņotas islāma politiskajām vai reliģiskajām vajadzībām. Savukārt citi fragmenti norāda uz Korāna autora zināšanu trūkumu attiecībā uz vēstures un ģeogrāfijas faktiem. Tiesa, to visu attaisno islāma dogma, kas apgalvo, ka viss Muhameda teiktais ir pilnīgāks un drošāks par jebkādiem citiem informācijas avotiem. Vienlaicīgi Korāna satura atbilstība patiesībai saskaņā ar musulmaņu teoloģiju garantē šī arābu pravieša vēstījuma autentiskumu.

Lai gan islāmā Korāns tiek uztverts kā Dieva atklāsme, lielākajai daļai arābu izcelsmes musulmaņu šīs grāmatas saturs nav zināms. Tas izriet kaut vai tikai no valodas problēmām, jo Korāna valoda ir tikpat līdzīga mūsdienu arābu dialektiem kā latīņu valoda franču vai rumāņu valodai. Tas pamudināja Rašidu iztulkot lielu daļu Korāna marokāņu dialektā un ievietot to internetā. Protams, šī rīcība ir izraisījusi plašu kritiku no musulmaņu garīdznieku puses.

Skaidrs, ka Rašida darbība islāmā pasaulē izraisa pretrunīgas reakcijas. Vīrietis saņem gan zvanus ar liecībām par atgriešanos, gan draudus un lāstus. Tomēr tas netraucē Rašidam sludināt bijušiem ticības brāļiem Kristus dāvāto atpestīšanu. Turklāt Rašids nekad nav apgalvojis, ka musulmaņi ir slikti cilvēki. Problēma ir nevis cilvēki, bet islāma ideoloģija. Pēc viņa teikta, musulmaņi ir „islāma upuri”, kuriem vajag kādu, kurš palīdzēs atbrīvoties no verdzības un baiļu gūsta.

Islāmticīgiem visnotaļ bieži ir nepilnīgs priekšstats par kristietību. Saskaņā ar vienu no aizspriedumiem Trīsvienība ir Dievs Tēvs, Kristus un Marija (vai erceņģelis Gabriēls). Stāstot par Kristu, musulmaņu garīdznieki izmanto izkropļotus Evaņģēlija fragmentus, noliedzot, ka Viņš būtu Dieva Dēls. Tāpat tiek noliegta Kristus nāve uz krusta. Līdz ar to vidēja musulmaņa priekšstats par Labo Vēsti pēc būtības nav patiess. Kristiešiem tiek pārmests arī amorāls dzīvesveids kā pierādījumu izmantojot Holivudas filmas.

Katrs kristietis caur kristību ir aicināts sludināt Evaņģēliju, un darba lauks ir visai plašs. Kā mēs varam tajā iesaistīties? Vispirms lūgšanās būtu jāatceras par mūsu ticības brāļiem, kuri dzīvo islāma zemēs. Viņi pieder pie dažādām baznīcām, taču ir apvienoti ticībā Kungam Jēzum Kristum – patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam. Viņu klātbūtnes fakts tik naidīgā vidē jau pats par sevi ir evaņģelizācija. Lūgsimies par tiem, kas veic misijas starp musulmaņiem. Lūgsimies arī par tiem musulmaņiem, kuri par spīti nāves briesmām atzinuši Kristu par Pestītāju, bet ir spiesti slēpt savu ticību līdzīgi seniem kristiešiem, kuri uzturējās Romas katakombās. Iespēju robežās iesaistīsimies arī labdarības akcijās, atbalstot Tuvo Austrumu un Āfrikas kristiešus, kuri cieš kara, vajāšanu un nabadzības dēļ.

Musulmaņu valstu evaņģelizācija norisinās arī caur mūsu aizvien dziļāku saikni ar Kristu un Baznīcu. Par apkaunojumu daudzām kristiešu ģimenēm Eiropā, viņu mājās netiek lasīta Bībele. Tas notiek tajā pat laikā, kad, piemēram, Saūda Arābijā cilvēks, pie kura atrod Svētos Rakstus, var nonākt cietumā. Tas pats attiecas uz līdzdalību sv.Misē, Baznīcas sakramentu pieņemšanu un garīgām praksēm. Tieši daudzu kristiešu remdenums un vienaldzība pret ticības dārgumu vai pat Kristus mācības pārkāpšana attālina daudzu musulmaņu satikšanas brīdi ar Kristu.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Apostoł muzułmanów, milujciesie.org.pl

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 27 Janvāris 2016 11:32

Jaunākie raksti