Lūgšana nav koncentrācijas vingrinājums

Ceturtdiena, 06 Augusts 2015 14:00

Lūgšana nav nemitīga uzmanības koncertēšana uz Dieva vai skaistiem, cēliem un dievbijīgiem tematiem. Protams, lūgšanas pamatā ir vēršanās pie Dieva, Viņa Vaiga kontemplācija un ieklausīšanās Dieva Vārdā. Taču atceries, ka „nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmais mīlēja” (1 Jāņa 4,10). Tu Dievam interesē bezgalīgi vairāk, nekā Viņš tev.

Par spīti dažiem uzskatiem Dievs nav egoistisks tirāns vai āksts, kurš sēž uz augsta troņa un piespiež sevi pielūgt, nepaklausības gadījumā piedraudot ar stingriem sodiem. Pēc svētā Ireneja teiktā, „Dieva gods ir cilvēks, kurš dzīvo”. Atliek piebilst – dzīvo pārpilnībā (sal. Jņ 10,10).

Tādēļ paradoksālā kārtā Dievs var tev traucēt pielūgt vai slavēt Viņa Personu. Kāpēc? Lai pievērstu tavu uzmanību tam, kas notiek tevī. Kamēr tev kaut kas sāp, kamēr tu nes sevī kādu ievainojumu, bailes vai citus ierobežojumus, kas noslēdz tavu sirdi, Dievs no tevis sagaidīs ne tik daudz pielūgsmi, cik atvērtību un paļāvības pilnu veltīšanos Viņa dziedināšanai.

Nav iespējams iegūt atvieglojumu, piedaloties reliģiskajos rituālos. Līdzīgi nav iespējams izbeigt sāpes vēderā, kontemplējot ķirurgu telefonsarunas laikā. Nepieciešams vienkārši atdoties ārsta rokās. Dievam patīk slavēšana, kas plūst no izdziedinātas, brīvas un pateicīgas sirds. „Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, bet Es tiem devu šādu pavēli: klausiet Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsiet Mana tauta.” (Jr 7,22-23)

Tādēļ Svētais Gars var diezgan bieži pārtraukt tavu meditāciju vai rožukroni, piemēram, izsaucot dzīvas atmiņas, dīvainas fantāzijas vai pārsteidzošas un tajā pašā laikā -  uzbāzīgas jūtas. Tas viss ir vajadzīgs, lai pamudinātu tevi labāk iepazīt savu sirdi, atdot Jēzum visas savas vājības un visbeidzot parādīt tev ceļu pie patiesas brīvības. Līdz ar to nākamreiz, kad lūgšanas laikā iestāsies izklaidība, pirms noraidīt kārtīgi to izpēti. Iespējams, Dievs tevi uzrunā tā, kā tu nebiji gaidījis. Pārbaudiet, kas Dievam patīk! (Ef 5,10) Piesauc atmiņā izklaidības brīžus pēdējo lūgšanu laikā! Vai tām ir kaut kas kopīgs? Vai ir iespējams, ka Dievs šādā veidā gribēja tev kaut ko pateikt?

Lūgšana, kas ved uz konkrētām lietām

Ja tev šķiet, ka tava lūgšana ir kaut nedaudz atrauta no dzīves un realitātes, visdrīzāk tā ir nevis lūgšana, bet dievbijīga eksaltācija. Lūgšana atnes atvieglojumu un atpūtu, nepieciešamības gadījumā arī gaismu, iedvesmu, motivāciju un reālu spēku, kas ļauj stāties pretī grūtībām. Dievs grib, lai mēs attīstāmies, jo Viņš zina, ka cilvēks spēj būt laimīgs tikai tad, kad viņš pieaug. Vai ir labāka izaugsmes iespēja nekā dzīves izaicinājums, problēma vai misija? Ja kāds izvēlas izvairīties no realitātes, nevis pieaugt, tad viņam būs bail lūgties. Šāds cilvēks mēģinās pats sevi pārliecināt, ka viņš lūdzas. Dieva un citu cilvēku priekšā viņš tēlos upuri, kas it kā piedzīvo garīgu tuksnesi. Rezultātā viņš vai nu dzīvos ilūzijā, vai vispār atmetis lūgšanu, kas palikusi garlaicīga un bez vērtības.

Tomēr, iespējams, viņš piedzīvos krīzi un nolems kaut ko mainīt. Lūgšanai jāstiprina cilvēka saikne ar realitāti. Kā sacīja Tomass Mertons, „garīgas dzīves sākumā viens no galvenajiem tās attīstības faktoriem – par kuru visbiežāk aizmirst – ir spēja reaģēt uz realitāti, saskatīt vienkāršu lietu nozīmi un skaistumu, jūtīgums pret Dieva radības skaistumu, kas ir mums apkārt”. 

Avots: Fabian Błaszkiewicz, „Przyczajony Chrystus, ukryty Bóg”

Foto: David Dennis, flickr.com

Rakstu sagatavoja Marks Jermaks