Nedēļa, kurā es mēģināju būt tikumīgs

Piektdiena, 29 Maijs 2015 10:06

Dzīvošana apzināti palīdz atbrīvoties no sliktiem ieradumiem un attīstīt labus.

/Rendijs Heins (Randy Hain)/

"Gribasspēks. Ļoti svarīga īpašība. Nenicini mazās lietas, jo nepārtraukti atkal un atkal no jauna praktizējot sevis noliegšanu šādās lietās - kuras nekad nav tukšas vai triviālas - ar Dieva žēlastību tu iegūsi papildus spēkus un sava rakstura elastīgumu. Tādā viedā tu vispirms kļūsi pats sev par pārvaldnieku, tad par pavadoni, tad par priekšnieku un vadītāju: lai pārliecinātu, pamudinātu un iedvesmotu citus ar savu vārdu, savu piemēru, savām zināšanām un savu spēku" (Sv. Hosemarija Eskriva, Ceļš 19)

Vai kādreiz vaļsirdīgas atzīšanās brīdī tu nepieķer sevi pie domas, ka esi ļāvies sliktiem ieradumiem, atstājis novārtā savu ticību un attālinājies no Kristus? Ar mani tas gadījās pārāk bieži. Bet pēc tam, kad es pēdējās Euharistiskās Adorācijas laikā sapratu, kas esmu novirzījies no pareizā ceļa, es nolēmu, kaut ko darīt lietas labā. Man vajadzēja nostiprināt spēju pretoties un attīstīt "muskuļus", lai cīnītos pret garīgās dzīves neveiksmēm, kurās bieži iekritu. Es apņēmos savā dzīvē vairāk vietas ierādīt apzinātībai, dzīvot apzinātāk un nostiprināt gribasspēku. Būtībā, es apņēmos lauzt savus grēcīgos ieradumus uzreiz, kad apzinājos, ka esmu uz nepareizā ceļa. Un nekavējoties to vietā ievest labus vai tikumīgus ieradumus. Laiku pa laikam tā bija pasmaga cīņa, taču pamazām es sāku saskatīt uzlabojumus savas uzvedības modeļos. Es pievērsu vairāk uzmanības savas autentiskās katoliskās ticības izdzīvošanai un manas attiecības ar Kristu ievērojami uzlabojās. Šajos centienos man ļoti palīdzēja Ikdienas izvērtēšana (Daily Exam), par ko esmu jau agrāk rakstījis. Izvērtēšana mums liek 5 reizes dienā apstāties un pārdomāt to, kas notiek mūsu dzīvēs, upurēt īsu lūgšanu un veikt uzlabojumus. Pēdējās nedēļas laikā esmu varējis piedzīvot un piefiksēt šī izdevuma vajadzībām sekojošo:

Vairākos gadījumos es sapratu, ka man ir pārāk daudz darba, vairāk nekā spēju apdarīt... Tad es lūdzu Rožukroni un meklēju Vissvētākās Mātes palīdzību.

Kopš pēdējās grēksūdzes Lielā Gavēņa laika vidū, biju uzkrājis ikdienišķos grēkus, kas bija kā svara bumbas man ap kaklu...Tad es devos uz grēksūdzi un atbrīvojos no šīs nastas.

Dažos gadījumos es izjutu, ka esmu pārslogots kā tēvs, kā profesionāls darbinieks un kā modernās dzīves ikdienas stresam pakļauts cilvēks...Es lūdzu sv. Jāzepam aizlūgt par mani, un lai viņš parādītu man patiesu katoliska vīrieša nostāju.

Kad es saskāros ar īpaši stresa pilnām situācijām darbā un ģimenē ...Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību, gudrību un izpratni, lai es varētu saprast un pieņemt šajos izaicinājumos ielikto Viņa mācību.

Tā vietā, lai novilcinātu (un, iespējams, aizmirstu) lūgties par citiem, ar kuriem šīs nedēļas laikā esmu saticies un par kuru problēmām esmu dzirdējis...Es lūdzos par viņiem nekavējoties.

Tā vietā, lai ļautu ieraut sevi depresīvajā un toksiskajā laicīgajā kultūrā caur Televīzijas pārraidēm mājās un radio automašīnā...Es atgriezos pie Lielā Gavēņa laika prakses un televīzijai un radio veltīto laiku izmantoju lūgšanai, lasīšanai un pārdomām.

Tā vietā, lai atļautu manām ikdienas darīšanām ietekmēt manu spēju patiekties tiem, kuri kaut ko darījuši manā labā...Es meklēju iespējas no sirds pateikties uzreiz pēc tam, kad kāds man ir parādījis laipnību. Neskatoties uz savu aizņemtību, es pateicības izrādīšanu vairs neatlieku uz vēlāku laiku.

Visbeidzot, es atgriezos pie senā ieraduma, ko man daudzus gadus atpakaļ bija mācījis tēvs, un kam es, steidzīgā dzīves ritma dēļ vairs nebiju pievērsis uzmanību: laiku pa laikam ļoti apzināti izrādīt nejaušas laipnības. Nesen es aizsūtīju pateicības vēstuli kādam draugam, kurš bija izrādījis laipnību un mūsu abu vārdā piezvanījis kopējam draugam, kurš bija slims, un vienkārši uzklausījis viņu. Iespējams, vispateicīgākais es jutos par sirsnīgo smaidu, kuru saņēmu kā atzinību no vecākas kundzes, kurai es izrādīju vienkāršu, ikdienišķu laipnību -- atvēru durvis.

Draugs, es neesmu svētais. Bet es ceru, ka šajā īsajā rakstiņā man ir izdevies parādīt, cik svarīgi ir labāk apzināties sliktos ieradumus un ikdienišķos grēkus, kas mūs spiež pie zemes un velk prom no pareizā ceļa. Tāpat arī apzināties to spēku, kas piemīt pat nelielām, apzināti veiktām darbībām, kuras veicina labo tikumu praktizēšanu.

Šī jaunā prāta nostāja kopā ar daudz lūgšanām palīdz noturēt savu uzmanību pievērstu Kristum un Mājām Debesīs. Es zinu, ka man jau tagad tas ir ļoti daudzveidīgi palīdzējis. Kā jau es sacīju, es neesmu svētais, bet es zinu, ka tu un es, mēs visi esam aicināti tiekties pēc svētuma un dzīvot svētas dzīves. Pievērs stingri savas acis debesīm, un pamēģini ievest ikdienas dzīvē mazliet vairāk apzinātības.

Jaunais, ekumeniskais Bībeles tulkojums: "Tādēļ pūlieties, lai jūs ticību vienotu ar tikumu, tikumu ar atziņu, atziņu ar savaldību, savaldību ar izturību, izturību ar dievbijību, dievbijību ar brāļu mīlestību, brāļu mīlestību ar dievišķo mīlestību" (2.Pētera 1:5-7)

Vecā interneta versija: "Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību."

Rendijs Heins (Randy Hain), izdevuma "Integrēta katoliska dzīve" galvenais redaktors, un šajā izdevumā arī minētais raksts tika publicēts sākotnēji. Jau tagad ir iespējams iepriekš parakstīties uz drīzumā iznākošo Rendija Heina grāmatu: " Īpašie bērni. Svētītie tēvi: Iedrošinājums bērnu ar speciālām vajadzībām tēviem." Grāmatas priekšvārdu ir rakstījis arhibīskaps Čārlzs Čaputs (Charles J. Chaput)

Avots: Randy Hain, The Week I Tried to Be Virtuous, aleteia.org

Tulkoja Sandra Gintera

Foto: CWhatPhotos, flickr.com

Jaunākie raksti