Šīs intervijas laikā runāsim par krusta kariem jeb krusta gājieniem (crociate). Droši vien viegli iedomāties, ka runa ir par ļoti delikātu jautājumu, kurš ir dominējošās kultūras cīņu objekts un kurš tiek izmantots, lai nomelnotu Baznīcas vēsturi.

Sākot jau ar Voltēru, par krusta gājieniem tika izveidota īsta “melnā leģenda”, kuru apvija meli un fantāzijas augļi, kuru dēļ katoļiem bija jāieņem “aizsardzības” pozīcijas.

Melnā leģenda stāsta, ka krusta gājieni bija reliģiski kari, kurus kristieši pieteica musulmaņiem. Šos karus it kā vēlējās Baznīca tikai viena mērķa labad – lai kristīgo reliģiju uzspiestu citām tautām, īpaši Tuvo Austrumu “civilizētajām un miermīlīgajām” tautām, tas ir, musulmaņiem, kas ir uzticīgi Islāma un Muhameda sekotāji.

Tie esot pat bijuši reliģiskā fanātisma, katoliskā fundamentālisma manifestācijas. Ir arī tādi, kas apgalvo, ka reliģija bija tikai attaisnojums, kas slēpa patieso krusta gājienu mērķi – jaunu zemju iekarošanu, viduslaiku kristietības ekspansionistiskās un imperālistiskās politikas izplatīšanu.

Saprotams, saskaņā ar melnās leģendas aizstāvjiem, Baznīcai būtu jākaunas par šo neglīto tās vēstures lappusi. Jo kas var būt vēl skandalozāks un tik tāls no Evaņģēlija kā Baznīca, kas ir par “svēto karu”, kurš kūda uz citas reliģijas un tās sekotāju iznīcināšanu.

Šis ir īss un diezgan vispārīgs kopsavilkums par to, ko pasniedz šodienas kultūra un propaganda.

Bet tas, kurš ar jums runā, nekaunās ne no Baznīcas vēstures, ne arī par to, ka ir bijuši krusta gājieni. Pirms nožēlā sist sev krūtīs, ir svarīgi saprast, kas bija krusta kari. Un tas ir uzdevums, kuru vēlamies attīstīt šīs īsās sarunas laikā.

Lai kompetenti pastāstītu par krusta kariem, ļaušu, lai manas pārdomas vada divi pētnieki – vēsturnieks un filosofs. Vēsturnieks ir Franko Kardini /Franco Cardini/. Viņš viens no prestižākajiem un pazīstamākajiem Viduslaiku kristietības un islāma pasaules pētniekiem. Filosofs ir priesteris un Milānas Katoļu universitātes profesors Luidži Negri /Luigi Negri/, kurš sarakstījis skaistu grāmatu ar zīmīgu nosaukumu “Nepatiesās apsūdzības pret Baznīcu” /False accuse alla Chiesa/. Grāmatā ir kāda nozīmīga nodaļa, kas ir veltīta krusta gājieniem.

Tad nu sāksim atbildēt uz jautājumu, kas ir bijuši krusta kari. Jau laikus brīdinu, ka, lai atbildētu, ir nepieciešama piepūle, jo labi saprast krusta karu nozīmi nav viegli, tāpēc ka ir pagājuši vairāki gadsimti un ir mainījusies pasaule, ir mainījusies modernā cilvēka mentalitāte. Un mēs nedrīkstam krist kārdinājumā tiesāt vēsturiskos faktus, pielietojot tikai tos tiesāšanas kritērijus, kurus mums uzspiež šodienas mode.

Vispirms ir svarīgi apzināties, ka krusta gājieni bija kaut kas vairāk nekā vienkārša militāra misija. Tie vispirms bija bruņotu svētceļnieku svētceļojumi.

Nevar noliegt, ka militārā misija bija nepieciešama, lai atbrīvotu turku okupētās svētvietas. Šī okupācija padarīja neiespējamu kāda pasākuma rīkošanu, kas kristietībai viduslaikos bija ierasta, saistīta ar lielu piepūli, bet ikdienišķa parādība. Tas bija svētceļojums uz Svēto zemi, lai apmeklētu vietas, kurās bija dzīvojis Jēzus.

Tikpat patiesi ir tas, ka krusta gājieni bija kaut kas vairāk nekā militāras darbības. Es runāju par svētceļojumiem, un daži par to noteikti būs pārsteigti. Taču pārsteigums izgaisīs, kad atcerēsimies, ka galvenā motivācija, kas lika vīriešiem un sievietēm, jauniešiem un pieaugušajiem, un pat bērniem, ietekmīgiem cilvēkiem, vienkāršiem cilvēkiem doties krusta karos, atstājot visu, lai atbrīvotu Svēto zemi, bija reliģiska rakstura motivācija.

Profesors Negri raksta: “Krusta gājieni bija liels misionāra rakstura notikums, kurā galvenais motivējošais faktors bija ticība.” Tātad krusta karu garīgais pamats bija ticība un misionārisms.

Avots: Le Crociate, apologetica.altervista.org

Tulkoja: Ilze Mežniece

Foto: One lucky guy, flickr.com

Turpinājums sekos