/Aldo Maria Valli/ 

Vēlos dalīties ar jums dažās īsās pārdomās par koncepciju, kas tika izstrādāta pirms vairākiem gadiem, bet kas man šķiet ļoti aktuāla. Lai par to runātu, mums ir jāatgriežas 70. gadu vidū un jāpārceļas uz toreizējo Čehoslovākiju.

/Aleksandrs Stepanovs/

Habemus papam!

Patiesi, apustulis Pēteris ir atgriezies mūsu vidū pēc ilgiem prombūtnes gadiem!  Tāda ir mana pirmā atziņa pēc jaunā pāvesta Leona XIV ievēlēšanas. Padalīšos ar saviem pirmajiem iespaidiem, jo tie katram visspilgtāk paliek atmiņā un tiem piemīt intuitīvs raksturs.

Sinodalitāte ir process, kas maina (protestantizē) katoļu Baznīcas struktūru, sākot no bīskapu lomas līdz katehismam, no attiecībām ar pasauli līdz doktrinālajam relatīvismam. Tas ir visnopietnākais no apdraudējumiem, jo tā ir prakse, nevis doktrīna. Konklāva balsojumā tas būtu bijis jāņem vērā.

Jaunievēlētā pāvesta, kas pieņēma vārdu Leons XIV, pozīcija sinodālā ceļa sakarā ir tuvu Franciska iecerei, kā raksta žurnālisti Edvards Pentīns un Diane Montaņa konklāvam iecerētajā mājas lapā collegeofcardinalsreport.com: “Prevosts ir stingrs sinodalitātes atbalstītājs. Viņš tiek raksturots kā “skaļš atbalstītājs” pāvesta Franciska uzsvērtajai nepieciešamībai padarīt Baznīcas struktūras iekļaujošākas un līdzdalīgākas, uzskatot sinodalitāti par veidu, kā novērst polarizāciju Baznīcā. Viņš saista sinodalitāti ar nepieciešamību pēc konsultācijām un laju iesaistīšanās.” Cerēsim, ka pēc ievēlēšanas, ar jaunu atbildības sajūtu un rūpēm par universālo Baznīcu, Leons XIV piešķirs sinodālā ceļa struktūrai tikai konsultatīvu, bet ne lielāku nozīmi.

*****