Ir kāda zīmīga Franciska epizode piektā krusta kara laikā, kas parasti tiek noklusēta. Kad brīnuma dēļ viņam izdevās izglābties no nāves, Francisks nonāca pie sultāna Malika al-Kamila. Kopā ar viņu bija vēl viens brālis, kura vārds bija Iluminato (Apgaismotais). Viņš ir aprakstījis dialogu, kas notika starp Asīzes svēto un sultānu.

Ieklausīsimies Iluminato liecībā: “Sultāns uzdeva Franciskam vēl vienu jautājumu: “Jūsu Kungs Evaņģēlijā māca, ka jums nav jāatmaksā ļaunums ar ļaunumu, un jums pat nav jāatsaka mētelis tam, kurš no jums vēlas tuniku. Tāpēc vēl jo vairāk jums, kristiešiem, nebūtu jāiebrūk mūsu zemēs.” Svētais Francisks atbildēja: “Man šķiet, ka jūs neesat izlasījis visu Evaņģēliju. Citā vietā ir teikts: “Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to. Ar to Jēzus vēlējās mācīt, ka, ja arī kāds cilvēks mums ir draugs vai radinieks, vai ir tik dārgs kā acuraugs, mums jābūt gataviem no tā attālināties, ja viņš mūs mēģinātu attālināt no ticības un Dieva mīlestības. Tieši tāpēc kristieši rīkojas saskaņā ar taisnību, kad iekaro jūsu zemes un cīnās ar jums, jo jūs zaimojat Kristus vārdu un cenšaties attālināt no ticības, cik vien iespējams, daudzus cilvēkus. Taču, ja jūs vēlētos iepazīt, atzīt un pielūgt pasaules Radītāju un Glābēju, viņi jūs mīlētu kā sevi pašu.”

Kā jūs redzat, šeit atrodamies tāda Franciska priekšā, kuru daudzi no mums, katoļiem, visdrīzāk nepazīstam. Viņš aizstāv krusta gājiena dalībnieku tiesības, viņš aizstāv nepieciešamību cīnīties par ticību un ir gatavs piedāvāt no savas puses visu iespējamo laba krusta gājiena iznākumam, bet pats viņš nebija ieroču cilvēks.

Taču šo Franciska pozīciju var saprast, jo tā ir raksturīga viduslaiku cilvēkam, ja atgriežamies pie krusta gājienu galvenās motivācijas, kas ir ticība.

Ir jāatgādina, ka turku Jeruzalemes okupācija apdraudēja to vietu vēsturisko atmiņu, kuras redzēja dzīvo Jēzu. Un mūsu katoliskā ticība balstās vēsturiskos datos, un, ja šie dati, kas attiecas uz Jēzus dzīvi, tiek apdraudēti, tiek apdraudēta ticība. Par to bija pārliecināti viduslaiku kristieši.

Kāpēc ir tik grūti šodien saprast šī veida domāšanu? Tāpēc, ka arī mēs, ticīgie, esam aizmirsuši, ka ticība ir viens no lielākajiem labumiem, kas mums ir. Mēs uztraucamies par mājām, darbu, fizisko veselību, kas arī ir svarīgi, taču ne vissvarīgākie, jo kristiešu perspektīvā mums jābūt gataviem strādāt un cīnīties.

Mūsdienu cilvēks piesaka karu un karo citu iemeslu dēļ: naftas, bēgļu palīdzības, ekonomisku un citu motīvu dēļ. Viduslaikos pāri jebkuram citam iemeslam bija tikai viena reliģiskā motivācija – ticība.

Lai cik tas liktos nepieņemami, tā ir. Bet atgriezīsimies pie krusta kariem.

Bija vēl kāds iemesls, kas veicināja krusta gājienus. Tās bija ne tikai bailes zaudēt vēsturisko atmiņu par Jēzu Kristu, bet arī konkrētas briesmas, ar kurām sastapās kristiešu kopienas, kas dzīvoja Svētajā zemē un Eiropas austrumu pierobežā, jo viņus apdraudēja turku militārais tuvums.

Krusta gājienu laikā visa kristīgā Eiropa aptvēra, ka Baznīcas daļa jeb tā Kristus mistiskās miesas daļa, kas dzīvoja Austrumos, bija pakļauta nopietnām briesmām tikt pilnībā pakļauta un iznīcināta ar Islāma starpniecību.

Bija jāaizstāv apdraudētie kristieši. Bija jāparāda sava solidaritāte ar viņiem. Baznīcas aizsardzība bija krusta gājienu gara pamatelements. Krusta gājienu dalībnieki vēlējās atbrīvot svētvietas, atjaunot iespēju apmeklēt svētvietas un aizstāvēt savus brāļus ticībā.

Tā bija autentiski nesavtīga motivācija, kas, kā raksta Luidži Negri, pastāvēja pirms “jebkura izvērtējuma un politiska rakstura stratēģijas analīzes”. Tā bija motivācija bez aprēķina, bez izdevīguma un bez iespējas prognozēt tās rezultātus.

Iegaumēsim, ka tas nenozīmē, ka krusta gājienu laikā nevienam neradās politiska, ekonomiska vai vēl cilvēciskāka rakstura motivācija, taču tā nebija kopīgā motivācija, kas 11.-13. gadsimtā mudināja visu kristīgo Eiropu doties krusta gājienos.

Krusta gājieni tātad ir misija. Tā ir bruņota palīdzības misija. Līdz ar to tas, kas notika, nevarēja notikt citādāk. Iziet no Eiropas, lai atbrīvotu svētās teritorijas, aizstāvētu kristiešu kopienas, nozīmēja nostāties pretī tiem, kas pirms šī notikuma okupēja Svēto zemi un kuru pakļāvībā atradās Austrumu kristieši.

Turpinājums sekos

Avots: Le Crociate, http://apologetica.altervista.org

Tulkoja: Ilze Mežniece

Foto: One lucky guy, flickr.com