Gavēnis ir īpašs lūgšanas, gandarīšanas, uzupurēšanās un labo darbu laiks, lai sagatavotos Lieldienu svinēšanai. Vēloties atjaunot Baznīcas liturģiju, Vatikāna II koncils savā Konstitūcijā par Svēto Liturģiju uzsvēra: „Divas lietas, kas ir īpaši raksturīgas Gavēņa laikam – Kristības atsaukšana atmiņā vai arī gatavošanās tai un gandarīšana; uz tām būtu jāliek daudz lielāks uzsvars liturģijā un liturģijas katehēzē. Tieši ar šiem diviem līdzekļiem Baznīca ticīgajiem palīdz sagatavoties Lieldienu svinībām, jo viņi biežāk ieklausās Dieva vārdā un vairāk laika velta lūgšanai” (109).

Angļu valodas vārds, kas nozīmē „Gavēnis” – „Lent” – nāk no anglosakšu vārda lencten, kas nozīmē „pavasaris”, un lenctentid, kas literāri nozīmē „pavasara laiks”; tas bija arī vārds, kas nozīmēja „marts” – mēnesis, kurā visbiežāk iekrīt Gavēņa liturģiskais laiks.

Kopš Baznīcas pirmsākumiem jau var redzēt dažādus pierādījumus, ka ir pastāvējusi Gavēņa sagatavošanās pirms Lieldienām. Piemēram, svētais Irenejs (miris 203. gadā) rakstīja pāvestam svētajam Viktoram I un komentēja Lieldienu svinēšanu, kā arī dažādās atšķirības, kādas ir Austrumos un Rietumos:

„Diskusijas nav tikai par konkrēto dienu, bet arī par pašu gavēņa raksturu. Daži domā, ka viņiem ir jāgavē vienu dienu; daži, ka divas, bet citi – vēl vairāk dienas. Dažiem „diena” ilgst četrdesmit stundas. Šādas prakses nav radušās mūsdienās, bet gan jau mūsu priekšteču laikos…” (Eusēbijs, Baznīcas vēsture, V, 24).

Kad Rufīns šo tekstu tulkoja no grieķu valodas latīņu valodā, uzsvars tika likts uz starpību starp „četrdesmit” un „stundas”, lai izskaidrotu, ka tās ir „40 dienas, 24 stundas diennaktī”. Šis teksts spilgti parāda, ka jau kopš mūsu „priekšteču” laikiem – kā bieži vien tiek dēvēti apustuļi – pastāvēja 40 dienu Gavēņa laiks. Tomēr reālā prakse un Gavēņa ilgums vēl nebija vienāda visā Baznīcā.

Gavēņa laiks vairāk tika izcelts tieši pēc kristietības legalizācijas 313.gadā. Nīkajas koncils (325.gadā) savos kanonos uzsver, ka katru gadu ir jāsasauc divas vietējās sinodes, tostarp „vienu ir jānotur tieši pirms četrdesmit dienu Gavēņa.” Svētais Atanāzijs (miris 373.gadā) savās „Svētku vēstulēs” lūdza savu draudzi ievērot 40 dienu gavēni pirms Klusās nedēļas stingrā gavēņa. Svētais Kirils no Jeruzalemes (miris 386.gadā) savās Katehēzes lekcijās, kas ir paradigma mūsdienu praksei, minēja 18 pirms Kristību noteikumus katehumēniem Gavēņa laikam. Svētais Kirils no Aleksandrijas (miris 444.gadā) savās „Svētku vēstulēs” arī minēja prakses un ilgumu Gavēņa laikam, uzsverot 40 dienu ilgo gavēni.

Visbeidzot pāvests svētais Leons (miris 461.gadā) sludināja, ka ticīgajiem vajag „praktizēt četrdesmit dienu gavēni, kā to ir iedibinājuši apustuļi”, tādējādi viņš vēlreiz apstiprina, ka Gavēņa pirmsākumi ir meklējami apustuļu laikos. Var droši apgalvot, ka jau 4.gadsimta beigās pastāvēja 40 dienu sagatavošanās posms pirms Lieldienām, kas bija pazīstams kā Lielais Gavēnis, kura galvenie garīgie vingrinājumi bija lūgšana un gavēnis.

Protams, ka skaitlim „četrdesmit” vienmēr ir bijusi īpaša nozīme, lai sagatavotos kādam notikumam. Sīnaja kalnā, gatavojoties saņemt desmit baušļus, „Mozus tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra…” (Izc 34,28). Elija gāja „četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam” (cits Sīnaja kalna nosaukums) (1 Ķēn 19,8). Un vissvarīgākais -  „Jēzus četrdesmit dienas un četrdesmit naktis gavēja un lūdzās tuksnesī” pirms uzsāka Savu publisko kalpojumu (Mt 4,2).

Kad 40 dienas reiz bija noteiktas kā Lielā Gavēņa laiks, radās cits jautājums – cik stingrs gavēnis šajā laikā ir jāievēro? Piemēram, Jeruzalemē cilvēki gavēja 40 dienas – no pirmdienas līdz piektdienai, izņemot sestdienas un svētdienas; līdz ar to viņiem Gavēņa laiks ilga astoņas nedēļas. Romā un Rietumos cilvēki gavēja sešas nedēļas – no pirmdienas līdz sestdienai; līdz ar to šeit Gavēnis ilga sešas nedēļas. Galu galā nostiprinājās tieši šī prakse – tika gavēts sešas nedēļas pa sešām dienām katrā nedēļā; bet Pelnu trešdiena tika pievienota, lai ar šīm pāris dienām kopā sanāktu 40 dienas pirms Lieldienām.

Gavēņa nosacījumi bija dažādi. Iesākumā, daži Baznīcas reģioni atturējās no visa veida gaļas un dzīvnieku izstrādājumu produktiem, savukārt citi – atturējās no zivīm. Piemēram, pāvests svētais Gregors (miris 604.gadā) rakstot svētajam Augustīnam no Kenterberijas izdeva šādu rīkojumu: „Mēs atturamies no gaļas un dažādiem dzīvnieku izstrādājumu produktiem – piena, siera un olām.”

Otrkārt, vispārējais nosacījums bija, ka ir viena ēdienreize dienā, vai nu vakarā vai arī pusdienlaikā. Šie gavēņa noteikumi laika gaitā turpināja attīstīties. Galu galā tika atļauta arī neliela papildus maltīte dienā, lai saglabātu spēkus veicot smagu fizisku darbu. Tika atļauta arī zivs lietošana uzturā, bet vēlāk – arī gaļas ēšana visās nedēļas dienās, izņemot Pelnu trešdienu un piektdienas.

Ja tika veikts dievbijīgs darbs, tad tika atcelti piena produktu ierobežojumi, bet beigu beigās šis nosacījums tika pilnībā atcelts. (Tomēr šī prakse – atturēšanās no piena produktiem – noveda pie tā, ka tika svētītas Lieldienu olas un Meteņos, otrdienā pirms Pelnu trešdienas, tika ēstas pankūkas.)

Gadu gaitā tā tika veiktas dažādas izmaiņas Gavēņa praktizēšanā, un laika gaitā tas kļuva gan vienkāršāks, gan arī vieglāks. Pelnu trešdiena joprojām iezīmē Gavēņa laika sākumu, kas ilgst 40 dienas, neskaitot svētdienas. Mūsdienās gavēšanas un atturēšanās noteikumi ir ļoti vienkārši: ticīgie gavē Pelnu trešdienā un Lielajā Piektdienā (ir atļauta tikai viena maltīte līdz sātam, kā arī pāris mazākas uzkodas, lai saglabātu spēkus), kā arī atturēšanās no gaļas ēdieniem; citās Gavēņa laika piektdienās ticīgie atturās vienīgi no gaļas ēdieniem.

Tomēr cilvēki arvien tiek iedrošināti Gavēņa laikā „no kaut kā atteikties”, to veltot kā upuri Dievam. (Interesants ir fakts, ka faktiski svētdienās un citās svētku dienās, piemēram, svētā Jāzepa svētkos [19.marts] un Pasludināšanas svētkos [25.marts] šī izvēlētā askēze nav spēkā un var darīt to, no kā pārējās Gavēņa laika dienās cilvēks ir atteicies. Tomēr, runājot par izņēmumies šajās svētdienās, man vienmēr ir mācīts: „Ja tu no kaut kā esi atteicies Dievam par godu, tad nerīkojies kā farizejs, kurš meklētu iespēju, to nepildīt.”) Turklāt uzsvars ir jāliek uz garīgiem darbiem, piemēram, piedalīšanos Krustaceļā, ikdienas Svētajā Misē, katru nedēļu vienu stundu pavadīt Vissvētā Sakramenta priekšā, veltīt laiku privātai lūgšanai un garīgai lasīšanai, kā arī jo īpaši – labai Grēksūdzei, lai saņemtu sakramentālo grēku piedošanu jeb absolūciju.

Lai arī prakses ir mainījušās šo daudzo gadsimtu gaitā, tomēr galvenā lieta paliek nemainīga: gandarīt par grēkiem, atjaunot savu ticību, kā arī sagatavoties, lai varētu priecīgi svinēt mūsu atpestīšanas noslēpumus Lielajā nedēļā.

Avots: Fr. Willian Saunders, The Origins of Lent, catholicexchange.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

 Foto: flickr.com