Dārgie Civitas lasītāji! Jēzus nav nācis pasaulē kā politiskais atbŗīvotājs, taču caur savu nāvi un Augšāmcelšanos viņš dod kristiešiem iedvesmu un spēku cīnīties par Evaņģēlijā un dabiskajā likumā balstītu vērtību atzīšanu sabiedrībā, tā, lai mūsu bērni un jaunieši varētu augt un attīstīties drošā un morāli veselīgā vidē. Diskusijas par jauno Civilās savienības likumu kontekstā piedāvājam jūsu uzmanībai rakstu par jauno Ungārijas prezidenti Katalinu Novaku un viņas aizstāvētajām vērtībām. Agnese Irbe nesen aicināja "Konservatīvos” nevirzīt un neatbalstīt Civilās savienības likumu, “Ja jums ir nepieciešams labs piemērs, kā stāvēt un nelocīt mugurkaulu bezcerīga un, iespējams, neiespējama pārsvara priekšā, tad šāds piemērs šobrīd ir redzams vienā no tuvajām kaimiņvalstīm”.

Tā vietā, lai vājinātu latviešu tautu, sperot pirmo soli uz homoseksuālās laulības atzīšanu, Latvijas konservatīvajiem politiskajiem spēkiem vajadzētu ņemt piemēru no Ungārijas un cīnīties par to, lai tiktu sniegts lielāks atbalsts ģimenēm un ģimeņu mātēm, kuras audzina bērnus.

Cerēsim, darbosimies un lūgsimies, lai arī Latvijā arvien vairāk morāli stipru un pārliecinātu cilvēku “nelocītu mugurkaulu”, bet iestātos par dabiskas ģimenes vērtībām un patiesu sieviešu līdztiesību. 

Ilze Maskalāne

*****

Iedomājies, ka esi 27-gadīga sieviete, precējusies ar sliktu vīru un sliktu tēvu. Tev ir viens bērns – septiņgadīgs zēns. Un tu dzīvo sliktos apstākļos un sliktā zemē.

Atceros tikšanos ar kādu saderināto pāri baznīcas telpās Malaja Gruzinskaja ielā Maskavā. Viņi gatavojās laulībām, un man tika palūgts pārrunāt ar viņiem laulāto atbildības jautājumu.

Brīžiem „altruisma” birku nomainu pret „ideālo mammu”. Dodu vairāk, nekā man ir, bet miegainību slāpēju nost ar kofeīnu. Esmu aizmirsusi, ka ne jau viss dzīvē jādara uz 100%.

Šoreiz ģimenes strīds nebeidzās ar durvju aizciršanu. Uztaisīju sev tēju un izgāju ārā, lai kādu brīdi pabūtu klusumā. Saule man atgādināja, ka tuvojas vasara. Aizveru acis, dziļi ieelpoju, mēģinot tikt vaļā no riebīgas sakāves sajūtas cīņas laukā pret manu nepanesamo raksturu. Un tad – nogurusi, nemierīga, vīlusies, - piedzīvoju apskaidrību. Pēkšņi sapratu: dodu vairāk, nekā man ir.