Pirms padsmit gadiem J.H.H. Weiler grāmatā „Kristīgā Eiropa” pieļāva kādu domāšanas eksperimentu. Iedomāsimies, ka „Eiropas Apsolītajā zemē” ierodas tūristi, kuriem uzdots to izpētīt. Viņi pievērš uzmanību dažādām lietām: "...Eiropas atklājēji teiktu: visur, kur dzīvo cilvēki, pat vismazākajos ciematiņos, katros kapos, praktiski pie katras apbedīšanas vietas stāv viens un tas pats kristiešu krusts. Nav svarīgi, vai šis kaps ir no 1003., 1503. vai 2003.gada. Katram kapu apmeklētājam šis krusts nozīmē vienu un to pašu,” rakstaWeiler. Te būtu jāpiebilst, ka grāmatas autors ir tieslietu profesors, ebrejs, kurš praktizē savu jūdaisma ticību.
Runājot par Rietumu civilizāciju, Rēgensburgas bīskaps R.Voderholzer nesen atzīmēja, ka tā nav kaut kas statisks, tā attīstās laikā, absorbējot dažādas ietekmes un kultūras. Un tomēr tā nav arī dažādu kultūru kokteilis. Faktors, kas integrē mūsu civilizāciju, ir kristietība. Mūsu kalendārs, laika izpratne, māksla, mūzika, literatūra, ievērojama sakrālas un laicīgas telpas nošķiršana, pat apgaismība kā tāda bez kristietības nav iedomājama. Bīskaps par to izteicies, komentējot sadursmi ar islāmu un mēģinājumus integrēt musulmaņus Eiropas sabiedrībā.Vienlaicīgi dievnami Eiropā paliek aizvien tukšāki. Visvairāk iztukšotas ir baznīcas Francijā un Čehijā. Tas sācies dažādā tempā un dažādos apstākļos, arī sekas tam ir atšķirīgas. Iemesli nav saistīti ar reliģiskiem pamatiem, bet pats process ir visai sarežģīts.Baznīcas paliek tukšākas, bet tajā pašā laikā kristumticīgo apziņa aizvien vairāk polarizējas. Es ar to domāju pieaugošo plaisu starp vienu reliģiskajām zināšanām un iesaistīšanos un citu paviršību attiecībā uz reliģisko tradīciju, ticības patiesībām, līdzdalību lūgšanā un sakramentālajā dzīvē.
Sociologu novērojumi varētu kļūt par pamatu diagnozei, ka Eiropa vairs nav kristīga. Vai arī ir kristīga tikai daļēji. Tomēr šādiem spriedumiem nav pamata. Pilnībā piekrītu Rēgensburgas bīskapam: sabiedriskās dzīves telpa mūsu kontinentā ir radusies pateicoties kristietībai. Šo telpu piepilda cilvēki, viņu darbs un atpūta, lūgšana un izklaide. To piepilda viņu vajadzību un simpātiju, tehnisku iespēju un skaistuma vīzijas materiālie izteiksmes līdzekļi. Tas viss koncentrējas pilsētā un laukos, to visu pārklāj ceļu tīkls, dzelzceļa līnijas un enerģētiskās komunikācijas. Materiālās lietas izaug no cilvēka gara. Vai arī no ticības? Iespējams, ne no tās teoloģiskā kodola, bet pilnīgi noteikti no ticības kā cilvēciskā gara iekšējās telpas, kas visai plaši atvērta gan cilvēkam, gan Dievam. Dievam, par Kuru kristieši saka, ka Viņš kļuvis cilvēks, nomiris un augšāmcēlies. Augšāmcēlies nevis tādēļ, lai parādītu savu spēku, bet lai izglābtu cilvēku no ļaunuma, grēka un bezcerības. Ja vēlaties – no dzīves bez cerības.
Tik tiešām, ne jau katrs eiropietis par to aizdomājas. Ne jau katrs spēj to ietērpt vārdos. Daži pat aktīvi tam pretojas. Tomēr bez garīgas telpas, ko radījuši tieši kristieši, šī pretošanās nemaz nebūtu saprotama. Tāpēc es apgalvoju, ka pat tad, ja kāda daļa eiropiešu uzskata sevi par agnostiķiem vai neticīgiem, Eiropa ir kristīga.
Savukārt pārliecinātiem kristiešiem ir daudz darāmā. Ļoti daudz.
Avots: pr. Tomasz Horak „Europejski temat na dziś”, gosc.plFoto: matkikosciola.com.pl
Tulkoja Marks Jermaks
