– Tas brīdis, kad es patiešām sajutu, ka esmu viņas brāļa meita, notika Kalkutā 1995. gadā, kad viņa atradās slimnīcā. Toreiz viņa, turot mani aiz rokas, man teica: “No mūsu lielās ģimenes mēs esam palikušas tikai divas, vairs nav neviena cita”. Tas bija ļoti spēcīgs brīdis. Tā bija pirmā reize, kad viņa runāja ar mani šādā veidā, kā ar sava brāļa meitu. Līdz tam, pat ja viņa man izrādīja mīlestību, viņa vienmēr ieturēja iekšēju distanci, bet tajā brīdī viņa man pilnīgi atvērās.

Mātei Terēzei nepatika liela goda izrādīšana. Viņa bija pazemīga, pieticīga, atturīga, spartiska rakstura sieviete. Viņa vienmēr gribēja, lai pret viņu izturas tāpat, kā pret viņas nabagiem, viņa izvairījās no privileģētas attieksmes, kāda viņai tika izrādīta, pateicoties viņas slavai.

Māte Terēze darīja ļoti daudz, taču “neleca acīs”. Viņa bija atturīga visā, ko darīja. Viņai visu izdevās darīt spontānā un dabiskā veidā, pat visgrūtākās lietas... Es viņu redzēju nopūlamies smagos darbos, kad viņa bija jau gados, piemēram, mazgājot palagus, nepārtraukti noliecoties pār cilvēkiem, lai viņus aprūpētu, arī par tiem, kuriem bija šausmīgas slimības... Tas ko Māte darīja, bija kaut kas ārkārtējs. Redzot, kā viņa pieskārās tām brūcēm, kā palīdzēja cilvēkiem, kā organizēja visu to darbību ar māsām, kuras šodien turpina viņas darbu... Ja es drīkstu par to izteikties ļoti vienkārši: tas mani vienmēr darīja ļoti priecīgu.

– Viņa bija tikpat vienkārša ģimenes tikšanās reizēs?

– Jā, noteikti, viņa bija ļoti sirsnīga... viņa bija cilvēks, kas izstaroja mieru. Vismaz es, kad man izdevās ar viņu parunāt arī zem četrām acīm, sajutu, ka runāju ar viņu tā, kā man tas nav izdevies ne ar vienu citu. Viņa man ļāva izjust lielu iekšējo mieru: viņas acis lūkojās tieši dziļi iekšā... Ja tu skatījies Mātes Terēzes acīs, tad juti, ka viņa redzēja, kāds tu biji iekšēji, viņa redzēja tavu sirdi. Bez tam viņa bija ļoti uzmanīga, piemēram, tā kā viņas kongregācijai ir diezgan skarbas prasības, un viņai ļoti garšoja šokolāde, kaut gan viņa to nekad neēda, jo tas bija luksus ēdiens, viņa sacīja: “Tā kā lielākajai daļai cilvēku, kurus pazīstu un ar kuriem dzīvoju, nav naudas, lai nopirktu šokolādi, tāpēc arī es to neēdu.” Vairāk vai mazāk liels luksuss bija arī konfektes, kuras viņai cilvēki pastāvīgi sūtīja kā dāvanas: konfektes, šokolādes, ko viņa dalīja sev apkārt, neko nepaturot sev. Visas tās dāvanas, ko viņa saņēma dzīves laikā, viņa atdāvināja citiem cilvēkiem. Man viņa bija uzdāvinājusi pat mandolīnu, ko viņai pasniedza itāļu izcelsmes amerikāņi. Viņa bija tieši tāda: no vienas puses īpaša, un tai pat laikā normāla, tādā nozīmē, ka tu nejūties ar viņu neveikli, kā to var piedzīvot ar pasaulīgiem cilvēkiem, ar kuriem vari sajusties nekomfortabli.

– Viņa bija vienkārši ārkārtējs cilvēks?

– Jā, tas ir precīzi pateikts. Vienkārši ārkārtēja. Ar viņu cilvēki jutās brīvi, viņa bija pieejama visiem, zināja pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Arī mums. Viņa bija mana tante, bet viņa nebija klasiskā tante... zini, kā mēdz teikt: “Ak, tā ir mūsu tante!” Viņa bija tante un Māte Terēze vienlaikus: tāds sajaukums, ko īsti nevar noformulēt. Es teiktu, viņa bija ļoti īpašs cilvēks. Nevar teikt, ka viņa būtu viena parasta tante…

– Visi, kas viņu pazina, vai tie, kas viņu redzēja tikai vienu reizi, vienmēr bija pārsteigti par to veidu, kā Māte Terēze lūdzās. Vai jums šajā sakarā ir kādas īpašas atmiņas?

– Viņa man vienmēr sacīja, ka ģimenei ir jālūdzas kopā. Šad un tad mūsu ģimenē tas ir izdevies, taču ne vienmēr. Viņai ļoti svarīga bija ģimene. Viņa man pastāvīgi atkārtoja: “Tev pirmajā vietā jābūt ģimenei, tavai ģimenei, tev jārūpējas par saviem bērniem, par savu vīru, par mājas lietām, tev jāseko saviem bērniem, jāzina, ko viņi dara un ko nedara. Tad, ja tev pāri paliek laiks, velti to citiem”. Bet ģimene viņai bija pirmajā vietā. Viņa to uzskatīja par vissvarīgāko lietu. Māte Terēze nepārtraukti lūdzās, pat tad, kad viņa atradās kompānijās, rožukronis neizslīdēja no viņas rokas. Viņa nekad neapstājās, kā darbīga bite viņa nedomāja, bet darīja.

– Atskaitot smaidu, viņai piemita liela simpātija, prieks un pat brīžiem apbrīnojama ironija, ar kuru viņa mēdza atbildēt uz jautājumiem…

– Jā, protams! Par Māti Terēzi daudzi domā, ka viņa vienmēr bija domīga, nopietna... Turpretī viņai patika jokot, viņai varēja, es neteiktu sarkastiski, bet ironiski atbildēt gan. Patiesību sakot, viņai piemita laba humora izjūta. Vai es drīkstu teikt, ka viņa nebija svētulīga?

– Domāju, ka jā... un vai tā nebija arī Mātes Terēzes sievišķības izpausme?

– Patiešām... Piemēram, kad viņa bija jauna un vēl dzīvoja Albānijā, viņa mācījās spēlēt klavieres, viņai patika spēlēt klavieres, viņai patika doties ekskursijās, ko viņa organizēja ar saviem klases biedriem... Jau kopš jaunības viņai piemita organizēšanas talants. To man sacīja arī mans tēvs.

Atceros vienu reizi, kad biju pie viņas pa nakti Kalkutā, pelītes skraidīja visapkārt un mani pamatīgi pārbiedēja. Māte Terēze nomira tajā mājā savā istabā, kurā dzīvoja kopā ar māsu Ģertrūdi. Viņa dzīvoja visneērtākajā istabā, kas atradās virs virtuves. Viņa mira no sirds nepietiekamības. Pirms aizvērt acis pēdējo reizi, viņa sacīja māsai Ģertrūdei: “Esmu gatava, tur ir Jēzus, kas mani gaida, man nav bail”. Viņa turēja rožukroni savā rokā. Pēc viņas nāves palika vecu sandaļu pāris, divi sari, spainis un viena lūgšanu grāmata. Lūk, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc viņu salīdzina ar svēto Francisku”.

Avots: it.radiovaticana.va

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs  

Foto: en.wikipedia.org