Kad Jūs oficiāli iestājāties masonu rindās?

Kļuvu par masonu 1997.gadā Kelnē. Pirms tam apmeklēju masonu sapulces ar nolūku iepazīties ar viņu darbību. Piemēram, biju noklausījies ziņojumu par Mocarta „Burvju flautu”, kas ir muzikālais masonu „katehisms”. Jau tobrīd pamanīju strīdus un pretrunas starp brāļiem no dažādām ložām. Tomēr starp viņiem bija arī interesantas personības, tādēļ nolēmu pievienoties.

Kāpēc? 

Biju tipiskais savas paaudzes bērns no katoļu ģimenes. Izturējos pret saviem vecākiem un vecvecākiem ar intelektuāla pārākuma sajūtu. Man likās, ka esmu augstāks par viņu reliģiozitāti. Pie masoniem nonācu kā cilvēks, kurš meklē jaunas garīgās mājas. Nenoliedzu Dieva eksistenci. Lūkojos pēc kontaktiem un interesantām sarunām. Masonu moto („Iepazīsti pats sevi”) man bija sava veida izaicinājums.

Kāda tipa cilvēkus var satikt masonu ložā? 

Te jānošķir slavenie pagātnes masoni no mūsdienu viduvējībām. Pagātnē mēs masonu rindās atrastu Mocartu, Gēti, Vašingtonu, Robespjēru, Sent-Ekziperī, Disneju... Mūsdienās publiski pazīstami masoni ir retums, toties ir daudz aprobežotu cilvēku. Tomēr nevar noliegt, ka masoni joprojām spēlē milzīgu lomu, ietekmējot pasaules notikumus. Viņu mācība negatīvi iedarbojas uz daudzu cilvēku dvēseli un garu.

Kāda ir masonu vēstījuma būtība? Vai tā ir reliģija, kas balstās uz humānismu, toleranci un noslēpumainiem simboliem?

Oficiāli masoni noliedz, ka viņu mācība ir reliģija. Tomēr masonu tikšanās norisinās rituāli, kas atgādina sava veida konsekrāciju. Masoni bieži piemin „visuma Lielo Arhitektu”. Manuprāt, tas ir gnostiķu dievs. Ja esi masons, tev nav tiešā veidā jānoliedz Jēzus Kristus. Tomēr Viņš tiek pielīdzināts Budam, Muhamedam, Zaratustram vai Pitagoram. Rezultātā Viņš tiek ignorēts kā Dieva Dēls. Kad cilvēks tiek iniciēts 32.līmenī, viņam jāsauc Jēzus par „Lielo Mācītāju”. Tomēr tāpat tiek saukti arī Konfūcijs, Platons un Sokrāts. Rituāla noslēgumā jāpasaka: „Bet es esmu rītdienas mācītājs un nēsāju viņus sevī.” Šo deklarāciju var saistīt ar Antikristu.

Vai masoni labi pazīst savas vēsturiskās saknes?  

Tā ir tīra veida spekulācija. Masonu kustības pirmsākumi meklējami Viduslaiku mūrnieku vidē. 18.-19.gadsimtā tam tika pievienota stipra ezotērisma deva, kas bija saistīta ar rožkrustiešiem (rozenkrenceriem) un citiem maģiskiem ordeņiem. Slavenais vāciešu dramaturgs Lesings apgalvojis, ka masonērija eksistējusi vienmēr.

Kā izpaužas masonu ietekme uz mūsdienu sabiedrību?

Masoni vienmēr paturējuši atslēgas pozīcijas Eiropas un Amerikas sabiedrībā. Tas viņiem ļāva noteikt sava laika „meinstrīmu”. Tomēr tagad nav nepieciešams manipulēt ar sabiedrību, kas tāpat ir sekularizēta. Mūsdienu sabiedrība jau funkcionē masonērijas garā. Tas tiek nodrošināts ļoti smalkā veidā, tāpēc lielākā daļa cilvēku to pat nenojauš.

Vai tā ir sakritība, ka masoni aktīvi iesaistījušies praktiski visās modernajās revolūcijās?

Pēc būtības Franču revolūcija bija masonu ieplānota un realizēta. Tāpat arī t.s. „cīņas par atbrīvošanu” Itālijā. Vēlāk masoni bija tie, kuri visaktīvāk iestājās pret Fatimas mazajiem vizionāriem. Kas attiecas uz boļševiku revolūciju, tās „spiritus movens” Trockis arī bija masons. Visas šīs revolūcijas raksturoja antiklerikāls gars. Franču revolucionāri iznīcināja priesterus, to pašu darīja boļševiki. Itāliešu kaujinieki panāca pāvesta izraidīšanu no Romas. Itāliešu masons un Nobela prēmijas laureāts Carduči sacerējis „Himnu sātanam”. Šajā mākslas darbā sātans tiek attēlots kā nemiernieks, kurš nogāž kroņus un tiāras. Vai šie panti jāuztver vienīgi kā metafora? Šķiet, tas novestu līdz šizofrēnijai. Var jau būt, ka masoniem arī piemīt šizofrēniskā domāšana. ASV prezidents Trumans, kurš bija masons, savulaik pavēlēja veikt Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu. Vai tā nav bijusi milzīga pretruna, domājot par tolerances un humānisma ideāliem, ko sludina brīvmūrnieki?

Vai, Jūsuprāt, arī tagad masoni aktīvi cīnās pret Katoļu Baznīcu?

1917.gadā itāliešu masoni noorganizēja lielu demonstrāciju pie Vatikāna. Viņi ieradās ar plakātiem, uz kuriem sātans uzvar erceņģeli Miķeli. Akcijas laikā viņi dziedāja „Himnu sātanam”. Mūsdienu masoni pielieto smalkāku pieeju. Viņi saka, ka masoni un katoļi esot brāļi. Viņu mērķis ir izveidot vienu vispasaules reliģiju, kas iekļautu arī kristietību, bet bez Jēzus.

Tagad masoni nerīko demonstrācijas un nepieprasa, lai no publiskajām vietām pazustu krucifiksi. Parādās vienīgi ierosinājumi, kas nāk no anonīma birokrātiska aparāta. Masoni nerīko akcijas atbalstot abortus. Tomēr ir jaunas sievietes, kuras skaļi iestājas par „savām tiesībām”. Masoni publiski neatbalsta eitanāziju. Tomēr pastāv tādas valstis kā Beļģija vai Holande, kas savā likumdošanā to atļauj. Mēs zinām, ka masoni finansiāli atbalsta abortu klīnikas un pieder pie "Dignitas" (Šveices organizācija, kas atbalsta slimnieku pašnāvības). Mums jāsaprot, ka diktatūra var neizpausties kā brutāls politisks režīms. Relatīvisma diktatūra samaitā cilvēku ļoti elegantā veidā.

Vai pāvesta Klementa XII izsludinātā ekskomunika (1738), kas aizliedz katoļiem iestāties masonu ložās, joprojām ir pamatota?

Protams. Pat tad, ja masoni ļoti inteliģentā veidā slēpj savu pret kristietību vērsto būtību. Masons, kurš sasniedz „Meistara” līmeni, tiek nolikts zārkā, tādējādi prezentējot mirušo meistaru Hiramu. Tā nav tikai ritualizēta nāves pieredze, bet arī spirituālisma ceremonija.

Pirms vairākiem gadu desmitiem Vīnes kardināls Franz König uzstājies par masonērijas izslēgšanu no katoļiem aizliegto organizāciju saraksta. Tomēr kardināls Jozefs Racingers aktīvi atbalstīja aizlieguma atstāšanu spēkā. Pēc viņa domām, masonu relatīvisms nav savienojams ar katolicismu.

Brīnos, kā daži katoļu augstskolu profesori un teologi var savienot katolisko apziņu ar jaunās vispasaules reliģijas ideju. Tomēr nevēlos nevienu tiesāt, jo arī pats biju nostājies uz slikta ceļa. No savas pieredzes varu teikt, ka masonērija ir „humānistiska” reliģija, kas pēc būtības ir necilvēciska. 

Jums ir divi kristiešu draugi, kuri palīdzējuši Jums atstāt masonu aprindas. Tāpat liela nozīme bija arī Jūsu svētceļojumam uz Dievmātes sanktuāriju Kevelaer (Vācija). 

Man tika veikta ļoti smaga operācija. Pirmais, ko izdarīju atstājot slimnīcu, bija baznīcas apmeklējums, kur kādreiz saņēmu pirmo sv.Komūniju. Šajā dievnamā kādreiz lūgušās mana māte un vecāmāte. Otrā pasaules kara laikā ome katru dienu gāja uz baznīcu un lūdzās pie Dievmātes figūras. Ilgu laiku viņai nebija nekādu ziņu par vīru. Tanī brīdī, kad ome zaudēja cerību, viņa pamanīja, ka Dievmātes lūpas sakustējās. Nākamajā dienā viņa saņēma ziņas no vīra. Vienmēr par to smejos. Iespējams, esam kļuvuši pārāk racionāli savā domāšanā un dzīvesveidā. Manā dzīvē iestājās brīdis, kad bija jāpieņem lēmums. Tas bija sekošana Jēzum Kristum kā manam Pestītājam.

Vai esat piedzīvojis arī garīgās cīņas?  

Protams. Tās izpaudās t.sk. kā fiziskas sāpes. Bija nepieciešams daudz aizlūgšanu manā nodomā un arī manas personīgās lūgšanas. Arī tagad ilgojos pēc Dieva atbalsta, jo ļaunums izmanto ceļus, ko dažreiz grūti atpazīt.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Bylem masonem, fronda.pl

Foto: idziemy.pl