Vai var runāt par draudiem, kas izriet no kristīgās meditācijas? Šo jautājumu var saistīt ar kādu citu: vai var runāt par draudiem, kas izriet no cilvēka mīlestības? Jā, var. Cilvēka mīlestība kļūst „bīstama”, kad tā tiek sagrozīta vai pārprasta. Piemēram, kāds, aizbildinoties ar mīlestību, var mēģināt pārņemt kontroli pār citu personu, izmantojot to savu vajadzību apmierināšanai. Šāda „mīlestība” rada draudus abām pusēm,

Kristīgā meditācija kļūst par draudu, ka tā tiek uztverta nekorektā veidā. Ja konkrēts meditācijas veids nodara kaitējumu garīgai vai emocionālai dzīvei, tā ir zīme, ka šim lūgšanas veidam pietrūkst kādu svarīgu elementu, kas padara to par kristīgu.

Ja meditāciju veido autentiskās kristīgās lūgšanas elementi (Dieva Vārds, personīga satikšanās ar Dievu, personīgs dzīvesstāsts), tā noteikti nerada nekādus draudus. Tieši pretēji: šāda meditācija palīdz sasniegt pilnīgāku garīgo dzīvi, kā arī emocionālo un psihisko līdzsvaru.

Mūsdienās daudzviet pastāv tendence nodarboties ar meditāciju, kas ir Tālo Austrumu reliģijas un kultūras inspirēta. Šāda veida meditācijas nodarbības piedāvā gan vietējie „guru”, gan ciemiņi no ārzemēm, kuri šeit ierodas ne tikai no Austrumiem, bet arī no ASV un Rietumeiropas, kur arī darbojas „Austrumu reliģiju” centri.

Austrumu meditācijas praktizēšana var būt bīstama. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri cieš no psihiskiem traucējumiem un neprot valdīt pār emocionāliem procesiem, ko šī meditācija izraisa. Gadījumos, kad cilvēks praktizē padziļinātu meditāciju bez attiecīga garīga un psihoterapeitiska atbalsta, tā var izraisīt ne tikai garīgu, bet arī psihisku sabrukumu. Piemēram, pastāv risks, ka meditēšana var aktivizēt neirozi vai psihozi, no kuras cieš daudzi dziļi ievainoti cilvēki. Vēlos piebilst, ka cilvēkam, kurš izaudzis kristīgajā tradīcijā, Austrumu meditācijas praktizēšana ir sveša ne tikai reliģijas, bet arī kultūras ziņā.

Kā tad mums būtu jāizturas pret šo parādību? Godīgi sakot, mēs nevaram aprobežoties tikai ar apoloģētiku, kaut gan tā ir nepieciešama, lai atmaskotu dažu „skolotāju” un „guru” destruktīvo darbību. Vienlaicīgi rodas jautājums, kāpēc cilvēki, kuri tikuši audzināti kristietībā, kuriem bija ticīgi vecāki un kuri ir apmeklējuši katehēzes nodarbības, tomēr izvēlas bēgšanu (jo Austrumu meditācija ir bēgšanas veids) no savas garīgās tradīcijas?

Būtu netaisnīgi apgalvot, ka tā ir tikai viņu pašu vaina. Mums kā Baznīcas kopienai jāveic sirdsapziņas izmeklēšana jautājumā, cik lielā mērā mūsu vietējās kopienas (draudzes, klosteri, „oāzes”, harizmātiskās grupas, u. tml.) pievēršas sistemātiskai kristīgās meditācijas apgūšanai pieredzējušo kristīgo skolotāju uzraudzībā? Bieži gadās, ka cilvēki meklē iespējas padziļināt iekšējo dzīvi ārpus Baznīcas, uzskatot, ka Baznīcā šādu iespēju vienkārši nav.

Daudzām personām sirdī ir arī ieļaunojums pret Baznīcu, precīzāk sakot, pret atsevišķiem Baznīcas pārstāvjiem, kuri snieguši ne to labāko ticības un dzīves liecību. Baznīcas kopienai būtu pastāvīgi jāatklāj visa kristīgās tradīcijas bagātība, no kuras varam smelties bez jebkādiem ierobežojumiem. Tomēr sākumā jārodas cilvēkiem, kuri paši ar šo tradīciju dzīvo un spēj dalīties tajā ar citiem.

Meditācija bez satikšanas

Galvenais meditācijas drauds ir personīgas satikšanas neesamība ar Dievu. Norobežojoties no Dieva, cilvēks meditācijā koncentrējas uz savu „iekšējo pasauli”. Sistemātiski mēģinot sasniegt „savas sirds dziļumus”, viņš tajās atradīs vienīgi tukšumu un nebūtību. Dažreiz šī pieredze noved meditācijas adeptus līdz izmisumam. Savukārt izmisums izraisa psihisku sabrukumu.

Kristīgā meditācija ir ieiešana savas sirds dziļumos, bet ar mērķi atklāt tajos Dieva attēlu. Meditācija, kas neparedz satikšanos ar Dievu kā Personu nevar tikt uzskatīta par kristīgo meditāciju.

Protams, arī kristīgajai meditācijai piemīt noteiktas attīstības fāzes. Pirmie soļi parasti paredz personas dialogu ar savu dzīvi, dabas pasauli, citu cilvēku. Šī dialoga padziļināšana sekmē dialogu ar Dievu. Kristīgās meditācijas gala mērķis vienmēr ir patiesa tuvība ar Radītāju.

Sava dzīvesstāsta noliegums

Nākamais drauds, ko izraisa meditācija, ir mēģinājumi sasniegt vienotību ar Dievu, noraidot sevi pašu un savu dzīvesstāstu. Cilvēks var mēģināt izveidot ciešu saikni ar Dievu it kā „ārpus sevis”, t.i. ignorējot savu aktuālo dzīvi. Tādējādi viņš nonāk ilūzijā, kas balstās uz tīri psihisku pārdzīvojumu sajaukšanu ar garīgumu. Šī „garīgā pieredze” parasti aprobežojas ar cilvēka vajadzību un aizsargmehānismu kopumu, kā rezultātā cilvēks aizvien vairāk ieslēdzas sevī un pakļaujas bailēm.

Bailes no sava vājuma liek cilvēkam ieņemt aizsardzības pozīciju attiecībā uz savu dzīvi un ārējo pasauli. Tas ved pie manipulēšanas ar sevi, Dievu un otru cilvēku. Rezultātā meditācijas adepts nonāk „iekšējā geto”, kam piemīt psihisks, nevis garīgs raksturs. Šim riskam visvairāk pakļautas personas, kuras uzsāk garīgo dzīvi ar dziļiem emocionāliem un morāliem ievainojumiem. Kad cilvēku pārņem sāpes, kas saistītas ar viņa smago pagātni, viņš tiek kārdināts, lai to „izsvītrotu”, „sāktu visu no jauna”.

Tomēr autentiskā garīgā dzīve nenoliedz pagātni. Kristietība veido jaunu dzīvi, integrējot visu, kas veido cilvēku – gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni. Nav iespējams saprast Dieva darbību tagadnē, ja nespēj to saskatīt pagātnes notikumos. Savas pagātnes izpratne kļūst par atslēgu tagadnei un nākotnei. Šajā ziņā kristīgā meditācija ir divu stāstu satikšanās, kas ir lielais Atpestīšanas stāsts un mūsu personīgais dzīvesstāsts. Līdz ar to mans dzīvesstāsts tiek iekļauts, integrēts Atpestīšanas vēsturē. Turklāt Bībele vēstī ne jau tikai par svētumu, bet arī par cilvēka pakrišanu un grēku.

Pirmais kristīgās meditācijas etaps ir iekšējā atgriešanās, kas sākas ar pārdomām par grēku un Dieva žēlsirdību. Pateicoties ilgākai lūgšanai kristietis ieved Dievu savā ievainotajā un grēcīgajā pagātnē, lai pilnībā uz Viņu paļautos. Kristietis cenšas pirmām kārtām sasniegt paļāvību, nevis pagātnes dziedināšanu. Paļāvības rezultātā mūsos piedzimst arī pagātnes dziedināšana.

Šajā pirmajā attīrīšanas un dziedināšanas posmā kristietis tiek aicināts iekšēji sakoncentrēties uz Jēzus Kristus dzīvesstāsta. Tieši pateicoties Kristum mans personīgais dzīvesstāsts ne tikai tiek attīrīts un dziedināts, bet arī iegūst jaunu nozīmi. Šādā veidā kristīgā meditācija pamazām pāriet Jēzus Kristus Personas (Viņa Iemiesošanās, apslēptās dzīves, publiskās dzīves, mācības, bet īpaši nāves un augšāmcelšanās) kontemplācijā. Pateicoties Jēzus Kristus Personai, „caur Viņu, ar Viņu un Viņā” kristietis sasniedz dziļu saikni ar visu Trīsvienību.

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: Medytacja chrześcijańska szanse i zagrożenia, mateusz.pl

Foto: Moyan Brenn, flickr.com