Jautājums par garīgās vadības nepieciešamību šajā rakstā paliks bez viennozīmīgas atbildes. Tomēr tas ļaus mums atsaukt atmiņā dažas būtiskas lietas. Pirmām kārtām, jātiek skaidrībā, kas ir garīgā vadība. Vairākos avotos tiek norādīts, ka tas ir „garīgs atbalsts, kas tiek sniegts cilvēkam viņa tieksmē pēc pilnības”. Lielos vilcienos garīgā vadība ir viena no Baznīcas pamatfunkcijām, palīdzot ticīgiem sasniegt pestīšanu. Tā izriet no Kristus aicinājuma: „Ejiet un māciet visas tautas, (...) mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mt 28, 19-20) Līdz ar to viss, ko dara Baznīca pildot šo uzdevumu, var tikt uzskatīts par garīgo vadību (gan publiski sniegta mācība,  gan individuālas pārrunas, piemēram, grēksūdzes sakramenta laikā). Tātad, garīgā vadība ir nepieciešama katram ticīgam cilvēkam. Tomēr parasti ar garīgo vadību tiek apzīmēta specifiska darbības forma, kas ir individuāla atbalsts sniegšana konkrētais personai.

Un te sākas grūtības, jo individuālās padomdošanas prakse iekļauj sevī tik dažādas tradīcijas, ka reizēm pat grūti noticēt, ka runa joprojām ir par vienu un to pašu procesu. Baznīcas vēsture pazīst daudz un dažādus piemērus, kas, iespējams, pat nonāk pretrunā viens ar otru.

Piemēram, senajos bizantiešu sieviešu klosteros, kur klosterdzīve noritēja saskaņā ar sv.Bazilija regulu, klostera priekšniece vienlaikus pildīja arī garīgā vadītāja funkcijas. Tādējādi viņai bija nevis tikai tiesības, bet arī pienākums būt klātesošai māsu sakramentālās grēksūdzes laikā. Vēl jo vairāk: klostera priekšniece pati bieži izsūdzēja priesterim kopienas locekļu grēkus. Šodien šī prakse acīmredzamā veidā neatbilst Baznīcas oficiālajai mācībai, kas aizliedz klosteru vadītājiem un citiem priekšniekiem iejaukties savu padoto sirdsapziņas lietās.

Gadsimtu garumā Baznīcā eksistējušas dažādas pieejas konkrētā cilvēka garīgajai izaugsmei. Būtu grūti savienot sv.Benedikta ieteikto apdomību ar stingrību un askēzi, ko ieteica sv.Kolumbans. Benediktiešu abata pienākums bija „vadīt visu tādā veidā, lai stiprajiem būtu tas, pēc kā viņi ilgojas, un lai vājie neatkāptos.” (Regula LXIV). Savukārt sv.Kolumbana sekotāju klosteros vadītājam bija jābūt stingram līderim, kurš izdeva pavēles, ko neviens nedrīkstēja apšaubīt.  Akla paklausība tika uzskatīta par tikumu, bet nepaklausība paredzēja sodu. Kā skaidro eksperti, Benedikta ieteikumi sākotnēji bija adresēti noviču priekšniekiem, bet Kolumbans rakstīja ieteikumus jau pieredzējušo mūku vadītājiem. Tomēr rezultātā tāpat izveidojās divas atšķirīgas garīguma skolas.

Iespējams, šīs atšķirības būtu vieglāk izskaidrot ar abu svēto izcelsmi: Benedikts bija seno romiešu pēctecis un mantinieks, bet Kolumbans – bargo īru dēls. Kā lai to savieno ar garīgā vadītāja „svētas indiferences” nostāju (sv.Ignācijs no Lojolas) vai sv.Sales Franciska aicinājumu izturēties pret dvēseli ar vislielāko cieņu un maigumu? Jāpiebilst, ka līdz 10.gadsimtam garīgais vadītājs bieži nebija priesteris. Vēlāk šī prakse kardināli mainījās, un šodien būtu grūti iedomāties garīgo vadību, ko realizē laicīga persona ārpus biktskrēsla.

Šī tradīciju daudzveidība skaidrojama ar to, ka pie mērķa, kas ir kristīgas pilnība, ved dažādi ceļi. Vieni no tiem ir pazuduši uz visiem laikiem, bet citi tiek atklāti no jauna. Paralēli veidojas arī pilnīgi jauni ceļi. Tomēr Baznīca nemainīgi un konsekventi uzsver, ka garīgā vadība neatkarīgi no tās formām ir svarīgs atbalsts ceļā uz svētumu. Piemēram, pāvests Pijs XII raksta: „Uzskatām par derīgu aicināt jūs, mīļotie dēli, lai garīgās dzīves ceļā jūs pārlieki nepaļautos uz sevi, bet meklētu palīdzību pie tiem, kuri saprātīgi jūs vadītu. (...) Bez šīs apdomīgās vadības būtu ļoti grūti pieskaņot sirdsapziņu Svētā Gara pamudinājumiem un Dieva žēlastībai.” (Menti nostrae) Un tomēr tas ir aicinājums, nevis pavēle. Turklāt jāpatur prātā, ka Pijs XII to rakstīja vēl pirms 1960.gadu kultūras revolūcijas.

Mēs dzīvojam individuālās brīvības triumfa laikmetā, tādēļ ar lielu ironijas devu var apgalvot, ka jautājums par garīgās vadības nepieciešamību apdraud individualitāti divkāršā veidā. Pirmkārt, jau pats formulējums var izraisīt (un izraisa!) asociācijas ar autoritārismu un nevienlīdzību. Otrkārt, tēze par garīgās vadības obligāto raksturu pastiprina negatīvu uztveri, jo cilvēka gars mēdz pretoties visāda veida pienākumiem un determinismam. Mūsdienu cilvēks augstāk par visu novērtē savu brīvību, vienlaicīgi noraidot visu, kas saistīts ar nevienlīdzību un atsevišķu personu vai grupu diskrimināciju. Šādā kontekstā garīgā vadība pat vismaigākā formā rada šķietamus draudus, jo tā paredz brīvības ierobežojumus, kā arī veido hierarhiju un vienvirziena atkarības attiecības starp garīgo vadītāju un ticīgo.

Protams, šāda izpratne ir nekorekta un kaitīga, jo pēc būtības pienākums un brīvība neizslēdz viens otru, bet Baznīcas ieteikumi nav uzbrukums brīvībai, bet tieši pretēji – tās veicināšana.

Pēdējo gadsimtu laikā gan Baznīcā, gan sabiedrībā kopumā ir pieaugusi cieņa pret cilvēka brīvību. Saskaņā ar šo tendenci tikušas veiktas būtiskas izmaiņas jautājumos, kas saistās ar garīgo vadību un cilvēka sirdsapziņu. Piemēram, 1890. gadā pāvests Leons XIII ar dekrētu Quemadmodum atcela augstāk pieminēto praksi, kas paredzēja mūku pienākumu atklāt savu sirdsapziņu kopienas priekšniekam. Tāpat arī II Vatikāna koncila dekrēts „Perectae caritatis” un Kanonisko tiesību kodekss (630) aicina visus vadošos Baznīcas pārstāvjus ievērot padoto brīvību jautājumos, kas skar grēksūdzes sakramentu un garīgo vadību. Turklāt šie priekšraksti, aizstāvot individuālo brīvību, tomēr neaizliedz seno laiku prakses, t.sk. sirdsapziņas atklāšanu vadītāja priekšā. Piemēram, jezuīti (ordenis, kas diez vai asociējas ar tradicionālismu) vērsās pie pāvesta ar lūgumu atjaunot t.s. „sirdsapziņas lietu”. 1923. gadā pāvests Pijs XI apmierināja jezuītu lūgumu, un sirdsapziņas atklāšana vadītāju priekšā šajā ordenī tiek praktizēta līdz pat mūsdienām.

Pienākuma un brīvības savienojuma atslēga ir cilvēka daba. Cilvēks pēc savas dabas ir paradoksāla būtne. Lai dzīvotu saskaņā ar sevi pašu, cilvēkam nepārtraukti jāizšķir un jāveic izvēle no daudzām iespējām. Šis process rada iekšēju telpu arī garīgās vadības praksei. Paradoksālā kārtā iekšējā nesakārtotība nodrošina vislabākos apstākļus cilvēka gara izaugsmei. Var teikt, ka jo lielāka ir cilvēka brīvība, jo skaidrākām jābūt tās robežām, un jo nozīmīgāka kļūst personas iekšējā dzīve, t.sk. arī garīgā vadība.

Līdz ar to nav jābrīnās, ka pēc trauksmainajiem kultūras revolūcijas gadiem pašlaik gan Baznīcā, gan ārpus tās pieaug pieprasījums pēc garīgās padomdošanas. Norādījumi un aizliegumi, kas 1960. gados tika izmesti pa durvīm, šodien atgriežas caur dvēseles logiem kā vajadzība pēc garīgās vadības, autoritātes un garīgā skolotāja.

Raksta autors: Stanisław Morgalla SJ, psihologs, garīgais vadītājs, Pontifikālās Gregora Universitātes pasniedzējs (Roma)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Kierownictwo duchowe i wolność, zycie-duchowe.pl

Foto: Miran Rijavec, flickr.com