Pēc 14 gadsimtiem, 1897. gadā, pāvests Leons XIII enciklikā Divinum illud munus pauda viedokli, kas varētu pārsteigt viņa priekšgājēju Leonu Lielo: „Iespējams, šodien pietiek tādu, kuri uz kādreizējo apustuļa Pāvila jautājumu, vai viņi ir pieņēmuši Svēto Garu, atbildētu līdzīgā veidā: "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir." (Apd 19, 2). Katrā ziņā daudziem trūkst zināšanu par Viņu. Tiesa, Viņa vārds bieži tiek lietots reliģiskos aktos, tomēr tas tiek darīts ticībā, kas sajaukta ar biezu tumsu.” 

Jāatzīst, ka Leons XIII ar to domā nevis pagānus un citu reliģiju piekritējus, bet gan kristiešus. 

Leons XIII pieņem, ka šāds ticības stāvoklis daļēji saistīts ar nolaidību, zināšanu trūkumu, kā arī reliģijas reducēšanu līdz rituāliem. Taču galvenais šķērslis var būt mūsu ego, kas, nonākot mūsu darbu un domu centrā, aizsedz visu pārējo. Patiesībā šis milzīgais „es”, kas ir sekas tam, ka cilvēks novēršas no Dieva, izraisa mūsu sirdīs lielu tumsu, kas traucē saskatīt Kāda Cita klātbūtni un darbību. Gadās, ka piesaucot Dieva vārdu, pat neapzināmies par ko runājam, un pie kā vēršamies. 

Vienlaikus pāvests godīgi atzīst, ka Gara klātbūtne un darbība pēc būtības ir apslēpta un delikāta, tādēļ to nav viegli saskatīt: „Cik lielā mērā un kā Svētais Gars darbojas katrā atsevišķā dvēselē, paliek dīvaina un grūti saprotama lieta, jo tas nav saskatāms ar acīm.” Gara darbības nepieejamība cilvēka maņām savā ziņā ir tumsa, jo Gars neļauj sevi noķert aiz kājas it kā Viņš būtu radība. 

Garīgajā dzīvē mēs par spīti patiesai lūgšanai un sakramentiem ilgstoši varam nepiedzīvot nekādas redzamas pārmaiņas. Tad rodas kārdinājums uzskatīt, ka Gars mūsu dzīvē nemaz nedarbojas. Franču teologs Rene Laurentin grāmata „Nezināmais Svētais Gars” raksta, ka saprast Garu „nav viegli nevis tāpēc, ka Viņš būtu sarežģīts, bet tāpēc, ka Viņš ir caurspīdīgs, un nevis tāpēc, ka Viņš būtu apslēpts, bet tāpēc, ka ir diskrēts.” 

Baznīcā nav Dieva Tēva svētku, tomēr pastāv Dēla, kā arī Sv.Gara svētki. Tā tas ir, jo Tēva pazīšana ir atkarīga no Kristus un Svētā Gara pazīšanas, kas ved mūs pie Tēva. 

Priekšstats par Svētā Gara klātbūtni mūsdienu Baznīcā ir daudz plašāks nekā pirms 100 gadiem, kad Leons XIII rakstīja par nepieciešamību no jauna atklāt trešo Dievišķo Personu. Kā sēnes pēc lietus rodas kārtējās harismātiskas grupas (Atjaunotne Sv.Garā). Tomēr visdabiskākā un visierastākā Gara darbības joma paliek liturģija. Gars piepilda un dara auglīgus visus sakramentus, kā arī pamazām atjauno ticīgo sirdis. Galvenais, kas darbojas liturģijas laikā, ir tieši Gars, nevis priesteris vai Baznīcas kopiena. 

Katras Euharistijas laikā mēs lūdzam Tēvu, lai Viņš atkal nosūtītu Svēto Garu („Dari svētas šīs dāvanas ar Svētā Gara dvesmu, lai tās mums top par mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinīm”.) Tieši pateicoties Gara darbībai Jēzus kļūst klātesošs zem maizes un vīna zīmēm. Arī grēku piedošanas lūgšanā iekļauta atsauce uz Dievišķo Personu, bez Kuras izlīgšana ar Dievu nebūtu iespējama. 

Lai varētu vairāk atklāt Gara nozīmi liturģijā, vēlos piedāvāt kādu garīgu vingrinājumu, ko var veikt katras Mises laikā. Uzdevums ir gluži vienkāršs: piedaloties Euharistijā censties sadzirdēt un pamanīt brīžus, kad tiek pieminēts Svētais Gars. Šāda uzmanības pievēršana ir īpašs lūgšanas un attiecību veidošanas paņēmiens. Tāpat tas ļauj sakoncentrēties Mises laikā, jo mūsu domas un iztēle bieži aizved mūsu tālu no tā, kas notiek uz altāra. Ja mums grūti saskatīt Svēto Garu Euharistijā, tad būs nesalīdzināmi grūtāk to izdarīt ārpus dievnama. Šī uzdevuma pildīšana māca novērst uzmanību no sevis, tādējādi atverot mūs ticībai, kurā būtu mazāk egoisma, bet vairāk gaismas un apslēptas Klātbūtnes pazīšanas. 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Dariusz Piórkowski SJ, Tak odkryjesz działanie Ducha Świętego, deon.pl

Foto: hickory hardscrabble, flickr.com