Suģestējošā mūziķe Leisija Sturma (Lacey Sturm) nebeidz pārsteigt – ar savu šarmu, drosmi un vitalitāti, bet pāri visam – ar uzticīgu sirdi Tam Kungam. Desmit gadus dziedātāja bijusi alternatīvās rokgrupas 'The Flyleaf' vadošā vokāliste un mūza. Šobrīd Leisija strādā pie sava solo projekta, turpinot priecēt publiku ar jaunām kompozīcijām un koncertiem. Dziedātāja visur nes līdzi savu atgriešanās liecību un dedzīgi izplata Kristus cerības vēsti arī sekulāros mūzikas festivālos. Izmantosim iespēju tieši ielūkoties Leisijas dvēselē un piedzīvotajā, lasot viņas sirds pārdomas, kuras mūziķe publicējusi savā blogā laceysturm.com.
''Viņš mani nospiež pie zemes. Tā es nereti jūtos. Es mudīgi rosos, ''rūpējoties'' par lietām, kas it kā būtu mans pienākums, taču jūtos kā vista ar tikko nogrieztu galvu. Pēkšņi viss, ko šķietami darīju labi un pareizi, pavērsies uz nepareizo pusi. Jūtos it kā būtu pilnībā izšķiedusi visu, kas man bijis: spēku, laiku, sirdi, galu galā. Es to visu vairs nespēju izturēt; nojaušu, ka ir laiks apstāties. Smagums uz maniem pleciem, šķiet, ir paša Dieva varenā roka, kas spiež mani notupties uz ceļiem, lai es beidzot spētu kaut uz brīdi ieiet Viņa atdusā. Es beidzot padodos un sabrūku; Viņš klusina manu sirdi ar savu mierīgo, spēcīgo drošību, kas savā neuzbāzīgajā būtībā tomēr gatava mani padarīt kurlu. Es pēkšņi apjaušu, cik ļoti man Viņa trūcis. Tajā pašā laikā es apjūku – vai tiešām Dievs tā pievērstu cilvēka uzmanību? Nogrūžot viņu pie zemes?
Pirms kāda gada es viesojos skolā, kur mana māsa studē mūziku, un tur pasniedzu lekciju par dziesmu komponēšanu. Pēc tās es satiku vienu no māsas tuvām draudzenēm, kura man pastāstīja apbrīnojamu liecību. Viņa teica: ''Dažus gadus atpakaļ mana dzīve bija vraks. Kopā ar draugu aizgāju uz kādu rokkoncertu, kur šķietami nejauši ''iesildošā'' grupa bija ''Flyleaf''. Telpā valdīja tumša, smaga sajūta, taču, kad tu sāki dziedāt, atmosfēra pēkšņi savādi mainījās. Es iekšēji trīsēju un prātoju, kas notiek. Tajā pašā brīdī es jutos tā, it kā milzīga roka mani nospiestu mani pie zemes. Tiklīdz mani ceļgali pieskārās grīdai, es zināju, ka man jāatdod sava dzīve Jēzum. Tieši tajā brīdī es izplūdu asarās un atdevu Viņam savu sirdi.''
Biju ļoti pārsteigta... Es nespēju beigt brīnīties par meitenes stāstu, jo man šķita, ka tas nav veids, kā Dievs rīkotos ar kādu cilvēku. Tas izklausījās uzstājīgi un ļoti neraksturīgi Dievam, kuru pazinu.
Kad tajā dienā pārnācu mājās, joprojām pārdomādama dzirdēto, es devos apciemot sava vīra mammu. Viņa man pastāstīja par sev tuvu cilvēku – kādu sievieti, kura ienīda Dievu un Baznīcu. Brīnumainā kārtā tā reiz esot piekritusi atnākt uz draudzi kādos svinamos svētkos. Svētruna tajā dienā esot bijusi brīnišķīga, taču, kad pienācis laiks atsaukties uz aicinājumu lūgšanā atdot savu dzīvi Kungam, manas radinieces līdzgājēja spēji iečukstējusi viņai ausī: ''Zini, man ļoti vajag iziet ārā un uzpīpēt.'' Sieviete piecēlusies un atstājusi telpu. Pagalam noskumusi mana vīramāte pēc dievkalpojuma atradusi to, gaidot mašīnā. ''Vai varu tev izstāstīt ko pagalam traku?'' viņa teikusi. ''Pirms iešanas ārā, lai uzsmēķētu, es nolēmu iegriezties labierīcībās. Tikko tur iegāju, sajutu milzīgu roku, kas piespieda mani pie zemes. Es biju šokā, jo zināju, ka tas bija Dievs. Man bira asaras. Tajā brīdī tualetē es atdevu savu dzīvi Jēzum.''
Šo visu pārdomājot, es nonāku pie slēdziena, ka Visuma Ķēniņam nav jāietilpst kādos rāmjos, kurus Viņam uzlieku. ''Un atkal tu esi šeit, uz ceļiem, izmisīgi meklējot, ko elpot...''''**
**Fragments no ''Flyleaf'' dziesmas ''Atkal'' (Again) -aut.
