Kopdzīve pirms laulības. Kāpēc nav vērts?

Trešdiena, 11 Novembris 2015 08:43

Dievs savā bauslī aicina cilvēkus uz dzīvi šķīstībā. No tā izriet, ka vīrietim un sievietei nevajadzētu veidot kopdzīvi pirms laulības sakramenta saņemšanas. Līdz ar to katrs, kuram ir seksuālas attiecības ar otru personu bez laulības, izdara smagu grēku. Lai atbrīvotos no grēka, nepieciešams to izsūdzēt un pieņemt svēto Komūniju. Izlīguma priekšnosacījums ir lēmums atgriezties un pārtraukt dzīvot grēkā. Tas nozīmē, ka grēksūdzes laikā ticīgajam jānožēlo izdarītais grēks un vēlāk jādara viss iespējamais, lai tajā neiekristu atkal.

Šādos gadījumos kopā ar grēku nožēlu būtu jāpieņem lēmums turpmāk dzīvot atsevišķi. Kāpēc? Jo kopdzīve tiek uzskatīta par labvēlīgu vidi kārtējam grēkam. Tādēļ priesteris var uzdot jautājumu, vai ticīgais ir gatavs dzīvot atsevišķi no sava partnera. Ja atbilde ir „nē”, biktstēvs nevar pieņemt grēksūdzi, jo nav garantiju, ka lēmums par atgriešanos ir autentisks.

Tāpat priesteris var atteikt grēku piedošanu personai, kura nedzīvo ar partneri zem viena jumta, taču regulāri iesaistās dzimumattiecībās un neplāno to mainīt. Arī šajā gadījumā cilvēks nevēlas pārtraukt smagi grēkot, kas neļauj viņam izlīgt ar Dievu un Baznīcu.

Kāda ir izeja?

Ja personām, kuras dzīvo kopā, nav šķēršļu laulības sakramenta saņemšanai (nevienam iepriekš nav noslēgta cita laulība), tad visvienkāršākais risinājums ir salaulāties, kas paver pārim arī ceļu uz sakramentiem. Tomēr ja pāris vēl nav gatavs noslēgt laulību (piemēram, viņi studē, nestrādā, nespēj uzturēt ģimeni), tad vienīgais pienācīgais risinājums ir atteikties no kopdzīves un izvēlēties dzīvot šķīstībā. Būtu pareizi paļauties uz Dievu un novēlēt Viņam savu saderināšanas laiku. Esmu pārliecināts, ka jauniem cilvēkiem cenšoties izdzīvot savu mīlestību saskaņā ar Dieva baušļiem, arī Dievs viņus svētīs, kas rezultātā nodrošinās viņiem laulību laulāto dzīvi.

Ir žēl noskatīties uz situāciju, ka divi jauni cilvēki, kuri ir iemīlējušies, nedzīvo pilnīgā priekā, jo viņu mīlestība tiek aptumšota ar grēku. Kas attiecas uz saderināto mīlestību, kas tiek stiprināta ar žēlastību, tā attīstās ļoti dinamiski, sniedz laimi un attālina no pāra šīs pasaules skumjas. Tas nenozīmē, ka saderinātie nepiedzīvo strīdus vai pat kritienus, tomēr par spīti visam ir vērts paļauties uz Kristu.

Ko saka vecāki

Šajā kontekstā liela nozīmē ir apkārtējo, īpaši vecāku, pozīcijai. Būtu labi, ja viņi justos atbildīgi par savu bērnu audzināšanu „līdz galam”, t.i. arī tad, ja bērni ir izauguši, bet vēl nav pilnā mērā patstāvīgi. Vecāku atbildība var izpausties patiesības vārdos, kas adresēti pieaugušiem bērniem. Būtu atklāti jāpasaka, ka viņi dara ļaunu, izvēlas netikumu, aizmirst par kristīgās audzināšanas principiem. Skaidrs, ka šīs sāpīgās patiesības paušana savam bērnam prasa no vecāka lielu mīlestību un maigumu. Tajā pašā laikā vēstījumam jābūt ļoti skaidram: pieaugušam bērnam jāzina, ka vecāki neakceptē viņa rīcību.

Vecāki izdara lielu kļūdu, klusi tolerējot bērnu kopdzīvi bez laulības. Iespējams, viņi pat materiāli atbalsta dēla vai meitas grēcīgo dzīvesveidu pašu mājās. Līdz ar to vecāki kļūst līdzatbildīgi par bērnu grēku. Būtu labāk sagaidīt no paša bērna, ka viņš dzīvos saskaņā ar viņā ieaudzinātām vērtībām.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: pr. Dariusz Salamon

Foto: morguefile.com

Jaunākie raksti