„Pastorāla nežēlība”: Šneiders par Vatikāna attieksmi pret tradicionālajiem katoļiem

Svētdiena, 15 Novembris 2026 20:09

Piecpadsmitajai svētceļojuma Peregrinatio ad Petri Sedem (23.–25. oktobris) dalībnieku grupai tika liegts ne vien svinēt tradicionālo Svēto Misi Vatikāna bazilikā, bet pat ieiet dievnamā procesijā, lai lūgtos pie svētā apustuļa Pētera kapa un pielūgtu Vissvētāko Sakramentu. Kāpēc šāda naidīga attieksme pret katoļiem, kuri ir uzticīgi Tradīcijai un paliek vienotībā ar Romu?

Vatikāna Valsts sekretariāta liegums ikgadējā tradicionālistu svētceļojuma dalībniekiem ienākt Svētā Pētera bazilikā, lai tur lūgtos, izraisījis plašu diskusiju par attieksmi pret tradicionālajiem katoļiem.

Ārkārtējā intervijā ar Maiklu Dž. Metu (Michael J. Matt) bīskaps Atanāzijs Šneiders (Athanasius Schneider) atklāti runā par šo pretrunīgi vērtēto notikumu. Bīskaps Šneiders šādu rīcību dēvē par „skandālu” un vaicā, kā šādu izslēdzošu attieksmi iespējams savienot ar Vatikāna nemitīgajiem aicinājumiem uz sinodalitāti, pastorālo gādību, iekļaušanu un vienotību.

Intervijas noslēgumā viņš pauž cerības vēsti: palikt nelokāmiem ticībā, uzticēt nākotni Dievmātes gādībai un censties kļūt par tiem svētajiem, kādi mūsu nemierīgajam laikmetam ir tik ļoti nepieciešami.

Piedāvājam rakstītai valodai adaptētu   intervijas tulkojumu.

*****

Jūsu Ekselence, sirsnīgs paldies, ka esat kopā ar mums šeit, Romā. Jums pēdējās dienas bijušas visai intensīvas. Kā jūtaties? Vai izturat šo saspringto dienu ritmu?

 

Paldies! Ar Dieva palīdzību es vēl spēju ar to tikt galā to ticīgo labā, kuri mīl Tradīciju. Man bija ļoti iedvesmojoši piedzīvot šo svaigo vēsmu tepat Romā, Summorum Pontificum svētceļojuma laikā. Bija aizkustinoši redzēt svētceļniekus no visas pasaules, pat no Austrālijas. Un ļoti lielā skaitā tie bija jaunieši, arī bērni, un ģimenes, kas mīl ticību un visu laikmetu svēto Misi. Tas patiesi dod cerību un stiprina garu. Tas taču bija kā sava veida mūsdienu kristīgās pasaules miniatūrs atspoguļojums, vai ne? Laukumā bija pārstāvētas tik daudzas dažādas valstis – nelieli katoļticības pulciņi no visas pasaules. Taču gaisotne bija ļoti laba. Manuprāt, tas bija cerību nesošs apliecinājums.

 

 Kā jau šodien savā sprediķī bazilikā Santa Marija Madžore teicāt, tur nebija nekādu dusmu. Tur valdīja patiess katoļu gars.

 

Tieši tā. Tā ir patiesas katoliskas nostājas pazīme – pat tad, ja tēvs tevi kaut kādā veidā soda, tu nedusmojies uz viņu un nekļūsti pret viņu sarūgtināts. Taču šodien es redzēju ko vēl vairāk – svētceļnieki aizvien dedzīgāk lūdzās par pāvestu. Tā ir zīme, ka viņu ticība un uzticība ir patiesas. Tāpēc Svētajam tēvam būtu jābūt pateicīgam, ka viņam ir šādi bērni, un es ceru, ka viņš to spēs novērtēt. Es ceru, ka viņš vēlētsies viņus personīgi iepazīt – pats viņus apmeklēt vai arī uzaicināt vizītē pie sevis. Varbūt viņš varētu piešķirt audienci kādai no Summorum Pontificum svētceļojuma organizatoru grupām un viņu ģimenēm, tā apliecinot, ka ir arī viņu tēvs. Varbūt nākamgad, Summorum Pontificum svētceļojuma laikā, pāvests varētu viņiem veltīt kādu tēvišķu vēstījumu un uzmundrinājuma vārdus. Tā būtu patiesa un tik ļoti nepieciešama zīme no Svētā tēva – pastorāla un tēvišķa zīme saviem bērniem, kuri mīl pāvestu, Svēto Misi un Tradīciju.

 

Jūsu Ekselence, ir kāda interesanta nianse. Šķiet, ka pērn Viņa Svētība ar kardināla Raimonda Bērka starpniecību bija devis atļauju svinēt Svēto Misi Summorum Pontificum svētceļojuma laikā. Taču šogad, šķiet, daļa cilvēku notikušajā vaino pašu Svēto tēvu. Es īsti nezinu, kurš  ir par to atbildīgs. Tomēr jāņem vērā, ka pāvests tolaik atradās slimnīcā un viņam bija diagnosticēts plaušu vēzis. Vai jūs varētu mums dot cerībut, ka šoreiz pie notikušā vairāk vainojama Vatikāna birokrātiskā mašinērija, nevis pats pāvests?

Kā jūs pats to vērtējat? Varbūt mēs to nemaz nezinām. Varbūt tam pat nav izšķirošas nozīmes. Tomēr vai jums radās iespaids, ka tieši pāvests Leons apturēja svētceļniekus pie bazilikas vārtiem, vai arī, jūsuprāt, tā bija Vatikāna aparāta rīcība?

 

Es teiktu, ka tas nebija pāvests, kurš to apturēja. Manuprāt, viņš to nedarīja. Acīmredzot tā bija Vatikāna aparāta rīcība, kā jūs jau minējāt. Tāpēc es ļoti vēlētos, lai Svētais tēvs šos cilvēkus personīgi iepazītu un pats viņus aicinātu vizītē. Viņš taču pieņem tik daudzas grupas no visas pasaules, arī cilvēkus ar visdažādākajiem uzskatiem un atšķirīgu garīgo ievirzi. Kāpēc gan Svētais tēvs nevarētu piešķirt audienci arī šiem saviem bērniem, kuri viņu tik ļoti mīl un par savu vadmotīvu ir izraudzījušies vārdus Cum Petro et sub Petro – „Ar Pēteri un zem Pētera”?

Svētais tēvs varētu viņus personīgi iepazīt, uzņemt un tādējādi apliecināt, ka arī viņi ir daļa no Baznīcas un viņiem tajā ir sava vieta. Tas būtu ļoti svarīgi.

Citādi Svētais tēvs riskē, ka viņa rīcība tiks apšaubīta un viņam tiks piedēvēta atbildība par notikušo. Mēs taču esam pieredzējuši, ka Kenterberijas arhibīskape, Sāra Malalija, ieradās Svētā Pētera bazilikā un tur lūdzās. Arī musulmaņu delegācijas ir tikušas uzņemtas Vatikānā. Pagājušajā Svētajā gadā tur notika pat LGBT svētceļojums.

Un tagad pēkšņi rodas iespaids, ka pats Svētais tēvs saka „nē” tradicionālajiem katoļiem, kuri vēlas ienākt Svētā Pētera bazilikā. Tā ir ļoti nopietna apsūdzība, ko piedēvēt pāvestam. Ja viņš patiesībā neatbalsta šodien notikušo, iespējams, viņš pats būtu ieinteresēts nākt klajā ar skaidrojumu.

Tas ir skandāls. Es uzskatu, ka vēsturē šis notikums paliks kā nedzirdēts skandāls. Galu galā tie bija pilntiesīgi katoļi, kuri acīmredzami apliecināja savu mīlestību pret Baznīcu un pāvestu. Viņi bija mērojuši ceļu no visas pasaules, ņemot līdzi pat mazus bērnus, pārvarot garo ceļu un ar to saistītās grūtības. Svētceļnieku vidū bija daudz jauniešu, vairākums bija gados jauni cilvēki. Viņi bija ieradušies, lai dotos sava tēva namā – Svētā Pētera bazilikā –, kaut vai lai tikai palūgtos par pāvestu un kopīgi nodziedātu Credo. Taču arī tas viņiem tika liegts.

Tā ir nepieredzēta nežēlība – pastorāla nežēlība laikā, kad aizvien skaļāk tiek runāts par sinodalitāti un visu cilvēku iekļaušanu. Un vienīgā grupa, kurai tiek liegta pieeja, ir cilvēki, kuri vienkārši mīl Svēto Misi, tādu, kādu to mīlējuši gandrīz visi pēdējās tūkstošgades pāvesti, svētie un ticīgie. Tikai šī iemesla dēļ viņi tiek izraidīti, liekot justies kā spitālīgajiem, it kā viņi būtu bīstami.

Es uzskatu, ka šis skandāls ir jārisina bez liekas polemikas, taču vienlaikus ir jāpanāk taisnīgums, jo Baznīcai ir jābūt taisnīgai. Tai ir jābūt mātei.

Tomēr Dieva Apredzība vienmēr darbojas tā, ka tikai Dievs spēj no kaut kā negatīva un sāpīga iegūt  vēl lielāku labumu. Un es domāju, ka šogad Dieva Apredzība tieši tā arī ir rīkojusies.

Tēva nams šiem bērniem savā ziņā tika aizvērts. Taču atraidītie bērni devās uz Mātes namu – Santa Maria Madžore baziliku. Viņi savā ziņā nāca pie mātes, lai kā bērni viņai sūdzētos, raudātu un lūgtu: „Māte, uzklausi mūs! Dāvā mums liturģisko mieru! Lūdzu, mūsu Māte, nākamgad atver mums Svētā Pētera bazilikas durvis!”

Un es ceru, ka Dievmāte, Miera Karaliene, kura tiek godināta arī šajā Santa Maria Madžore bazilikā, nākamgad ar savām mātes rokām atvērs viņiem Svētā Pētera bazilikas durvis.

 

 Jūsu Ekselence, vai jūs varētu komentēt kādu acīmredzamu novērojumu, ko cilvēki jau izteikuši internetā? Tā kā svētceļniekiem tika liegta iespēja ienākt Svētā Pētera bazilikā, daudzi tagad norāda uz kādu zīmīgu apstākli. Iepriekš daudzi no viņiem neatbalstīja Svētā Pija X priesteru brālības (FSSPX) nostāju saistībā ar 1. jūlija bīskapu konsekrācijām bez pāvesta mandāta. Taču tagad viņu attieksme, šķiet, nedaudz mainās. Viņi saka: „Tagad ir skaidrs, kāpēc FSSPX neuzticējās Vatikānam. Viņiem nevarēja uzticēties. Tieši šādi notikumi bija gaidāmi.”

Vai jūs varētu kaut ko pateikt par šo jautājumu? Manuprāt, tagad cilvēkiem ir pilnīgi pamatoti to vaicāt: vai tas nav iemesls, kāpēc Brālība nevarēja uzticēties Vatikānam? Vai tieši tāpēc tā nolēma veikt bīskapu konsekrācijas?

 

Sākot ar pāvesta Franciska dokumentu Traditionis custodes, ar kuru viņš krasi ierobežoja tradicionālās latīņu Svētās Mises svinēšanu visā pasaulē, jāatzīmē, ka šajā dokumentā viņš paziņoja par pāvesta Benedikta noteikto normu atcelšanu. Pāvests Francisks skaidri norādīja, ka šī dokumenta mērķis ir pakāpeniski panākt, lai visi ticīgie, kuri ir pieķērušies tradicionālajai latīņu Misei, ar laiku atgrieztos pie jaunās Mises. Citiem vārdiem sakot, tradicionālajai latīņu Misei ir jāizzūd un jāiznīkst.

Diemžēl šāda Svētā Krēsla attieksme pret Romas Baznīcas liturģisko Tradīciju, sākot ar Traditionis custodes, ir ļoti skaidri izpaudusies. Šie ierobežojumi pakāpeniski pieauga, un šogad, manuprāt, tie sasniedza savu kulmināciju – tieši šī svētceļojuma laikā. Tas, ka svētceļniekiem  tika aizliegts grupā pat ienākt Svētā Pētera bazilikā, ir vēl nebijusi neiecietības izpausme laikā, kad tik skaļi tiek sludināta tolerance.

 

Vai, jūsuprāt, šodien notikušais ieies vēsturē? 

 

Vai šī diena kļūs par vēsturisku brīdi? Es domāju, ka tas noteikti paliks vēsturē kā vēl nebijusi zīme patiesai Tradīcijas nicināšanai Baznīcā. Taču, kā tas Baznīcas vēsturē vienmēr noticis krīzes laikos, kad krīze, ķecerība vai ļaunprātība sasniedz savu augstāko punktu, – kā tas bija ariānisma krīzes laikā, tā sauktajos tumšajos desmitā gadsimta gados, kad pāvestība piedzīvoja smagu pagrimumu, vai Aviņjonas pāvestu trimdas laikā, – Dievs atkal iejaucas. Jo Baznīca ir Dieva rokās.

Arī pašreizējā situācijā, kad rodas iespaids, ka Romā – vietā, kas ir Tradīcijas mājvieta, tās krēsls un katedra, – pati Tradīcija tiek aizliegta, turklāt tik lielā mērā, ka pat bērniem un jauniešiem tiek liegts grupā ienākt Svētā Pētera bazilikā, mēs saskaramies ar patiesi nedzirdētu notikumu.

Tas atklāj pašreizējā Vatikāna aparāta stāvokli un tā centienus vienkārši izskaust šo tradicionālo liturģiju. Ar šo pašu rīcību tiek pausta nicinoša attieksme pret labiem katoļiem – pret bērniem, ģimenēm, pusaudžiem un jauniešiem, pret ģimenēm, kuras vienkārši mīl pāvestu un tradicionālo Svēto Misi.

Viņi tiek sodīti, taču Baznīca tā nedrīkst rīkoties, jo Baznīca ir Māte. Viņa nevar kādam no saviem bērniem pateikt: „Tu vairs neesi mans bērns. Ej prom! Tev šeit nav vietas.” Tā nerīkotos ne māte, ne tēvs.

Cilvēciskā skatījumā šo tūkstošiem cilvēku garīgās ciešanas, kuri svētceļojuma laikā šeit, Romā, tika atraidīti un kuriem liedza ieiet Svētā Pētera bazilikā, ir patiesi smagas. Taču viņi šīs ciešanas, manuprāt, pārvērta par upuri – par mīlestības pilnu bērnu aizlūgumu par pāvestu. Un tas ir skaisti. Tā ir patiesi katoliska attieksme.

 

Vēlos jums uzdot vēl divus jautājumus. Viens būs vienkāršs, bet otrs – nedaudz sarežģītāks. Bērnībā, ap 1975. gadu, es pazinu kādu trapistu priesteri, tēvu Urbanu Snaideru (Father Urban Snyder), kurš bija viens no arhibīskapa Lefevra biktstēviem. Viņš reiz runāja par iespējamo Dieva pārmācību un teica, ka Dievs varētu izmantot islāmu, lai vērstos pret to, kas vēl palicis pāri no kristīgās pasaules. Viņš piebilda, ka pats to nepiedzīvošot, bet es gan būšot liecinieks šiem notikumiem. Šodien Eiropā redzam pieaugošus nemierus un vardarbību. Arī pie Santa Maria Madžore bazilikas bija lieli policijas spēki, gatavojoties iespējamiem nemieriem. Kādreizējās katoļu zemes – Francija, Spānija un Itālija – šķietami deg, bet Vatikāns uz notiekošo raugās pārsteidzoši vienaldzīgi. Vai, jūsuprāt, mēs šobrīd piedzīvojam šo tēva Urbana paredzēto Dieva pārmācību par tautu apostāzi? Un vai tikai kristīgās ticības atgriešanās spēj apturēt šo vardarbības un nemieru vilni, kas pārņem Eiropu?

 

Protesti un nemieri, ko redzam, piemēram, Francijā, acīmredzami liecina par to, cik tālu Eiropā ir attīstījusies tā dēvētā islamizācija. Nav noslēpums, ka Eiropas politiskā elite jau vairākus gadu desmitus ir mērķtiecīgi veicinājusi imigrāciju, kuras lielāko daļu veido musulmaņi.

Kad par to runājam, mums pārmet, ka neesot pierādījumu un ka tās esot sazvērestības teorijas. Taču, kā mēdz teikt, ja karalis ir kails, pierādījumi nav vajadzīgi. Nedomājiet, ka mēs esam muļķi – tas ir acīmredzams. Jau gadu desmitiem Eiropas valstu valdības un Eiropas Savienība pieņem likumus, kas paver ceļu gandrīz neierobežotai imigrācijai, un šīs politikas rezultātā Eiropā lielā skaitā ierodas tieši musulmaņi.

Lai to pamanītu, nav vajadzīgs īpašs apdāvināts prāts – to var saskatīt ikviens saprātīgs cilvēks. Laika gaitā musulmaņu kopiena Eiropā ir ievērojami pieaugusi, un jau viena vai divas paaudzes ir izaugušas šeit. Īpaši Francijā, bet arī Vācijā un citās valstīs musulmaņu izcelsmes cilvēki, kuriem ir šo valstu pilsonība, ieņem arvien augstākus amatus politikā.

Manuprāt, pašreizējie nemieri to uzskatāmi apliecina. Turklāt rodas iespaids, ka valdības zināmā mērā ir līdzatbildīgas par notiekošo. Grūti iedomāties, ka tik spēcīga valsts ar tik attīstītiem aizsardzības spēkiem un armiju nespētu šādus nemierus apturēt. Valdība varētu to izdarīt, taču tā to nedara. Varbūt tiek veikti vien atsevišķi ierobežojoši pasākumi, lai radītu iespaidu, ka situācija tiek kontrolēta.

Galu galā tā var būt arī sava veida Eiropas valdību, tostarp Francijas valdības, līdzdalība šajā procesā – lai iebiedētu mūs, eiropiešus un kristiešus, un liktu mums klusēt: „Baidieties! Ja uzdrošināsieties atklāti paust savu viedokli, mēs nodedzināsim jūsu mājas un baznīcas.” Un Francijā, kā redzam, baznīcas jau tiek dedzinātas.

Manuprāt, tas tiek darīts apzināti – tā ir ļoti viltīga metode, ko, iespējams, daļēji pieļauj vai pat atbalsta atsevišķi Eiropas politiķi. Tās mērķis ir mūs iebiedēt un iebiedēšanas ceļā panākt, lai Eiropas katoļi un kristieši baidītos paust savu nostāju.

Mums tas ir jāapzinās. Arī cilvēkiem ar labu gribu, kuri nav katoļi, bet kuriem joprojām ir piederības izjūta Eiropai un savai tautai – kuri sevi apzinās kā eiropiešus, francūžus, vāciešus vai itāļus –, būtu jāapvienojas, lai miermīlīgi pretotos šādai iebiedēšanai.

Ir jāpieņem stingrāki likumi, kas aizsargātu Eiropas iedzīvotājus un patiesi ierobežotu tā dēvēto imigrāciju. Jo tā, manuprāt, vairs nav imigrācija – tā ir invāzija.

 

Kā jūs domājat, vai Vatikānā vispār tiek apsvērta šāda iespēja – ka, atjaunojot patiesu katoļticības garu, Eiropa atkal varētu kļūt katoliska un tādējādi labāk spētu sevi aizstāvēt pret savu seno pretinieku?

 

Man ir aizdomas, un man ir ļoti žēl to teikt, ka atbildīgās Vatikāna amatpersonas diemžēl vienkārši sadarbojas ar pašreizējo Eiropas politisko eliti, kuras galvenā prioritāte ir tā dēvētās imigrācijas veicināšana. Turklāt šī elite vēlas panākt, lai Vatikāns to savā ziņā svētītu. Vatikānam taču ir garīga autoritāte, tāpēc politiskajai elitei ir vajadzīgs arī tās garīgais atbalsts. Un tagad tādu tā ir saņēmusi.

Lai panāktu savu, viņi pat izmanto Svētos Rakstus. Viņi labi zina, ko teikt Vatikānam, jo arī velns labi pazīst Svētos Rakstus – viņš taču tos citēja pat mūsu Kungam. Tāpēc viņi atsaucas uz attiecīgajām Rakstu vietām un saka: „Mēs jums atgādinām par tuvākmīlestību, par mīlestību pret nabadzīgajiem.”

 Tas ir Evaņģēlijs. Diemžēl daudzas atbildīgas personas Vatikānā ļaujas sevi maldināt vai arī daļēji piekrīt Eiropas dekristianizācijas procesam. Iespējams, tam ir vairāki iemesli, taču galu galā Svētais Krēsls diemžēl atbalsta šo procesu, kas nodarīs milzīgu kaitējumu kristietības klātbūtnei Eiropā.

Es domāju, ka Svētais Krēsls, pat ja nespēj šo procesu apturēt, tomēr varētu aicināt Eiropas valstu valdības būt stingrākām un rūpīgāk izvērtēt imigrācijas jautājumu, jo tas maina Eiropas kristīgo identitāti. Tomēr valdības šādu aicinājumu, visticamāk, neuzklausītu.

Taču Svētajam Krēslam ir kaut kas cits, ko tas var un kam tas būtu jādara: jāaicina visu Eiropas valstu katoļi, īpaši tajās zemēs, kur ir ievērojama musulmaņu kopiena, ar mīlestību sludināt Evaņģēliju. Protams, ne ar varu vai piespiešanu, bet gan ar mīlestību – uzrunāt musulmaņus un iepazīstināt viņus ar vienīgo pestīšanas ceļu – Jēzu Kristu.

Manuprāt, vēsturē paliks tas, ka Svētais Krēsls šajā jautājumā ir pieļāvis nopietnu kļūdu, neuzņemoties musulmaņu evaņģelizāciju. Gluži pretēji – daudzi Eiropas bīskapi sāk apgalvot: „Šī reliģija ir laba. Mēs to atbalstām, jo tās piekritēji tic vienam Dievam.” Daži pat iesaka lasīt Korānu. Ar šādu rīcību viņi faktiski noliedz vai nodod Jēzus Kristus dievišķo pavēli sludināt Evaņģēliju visām tautām. Jēzus Kristus taču neteica: „Ejiet, sludiniet Evaņģēliju un kristiet visas tautas, izņemot ebrejus un tos, kas būs musulmaņi.” Tāpēc šiem Baznīcas hierarhiem būs ļoti nopietni jāatbild Kunga tiesas priekšā par šādu Evaņģēlija nodevību.

 

Es domāju, ka ar to arī varētu noslēgt mūsu sarunu. Man jums ir vēl tikai viens, pēdējais jautājums.

Tas saistīts ar vilšanos un nomāktību, ko šobrīd izjūt daudzi cilvēki. Lai gan šodien jūs mūs vedāt cauri tik cerību pilnam notikumam Svētās Marijas Lielajā bazilikā, kur tā bija ļaužu pārpildīta un cilvēkiem nācās stāvēt kājās, – pie Miera Karalienes Dievmātes statujas mēs piedzīvojām patiesi skaistu cerības apliecinājumu. Tomēr Eiropa deg, un daudzi cilvēki ir zaudējuši cerību. Ja šobrīd skatāties ziņas ASV, redzat, ka arī tur viss šķiet nonācis haosā. Vatikāns ir izraidījis tradicionālos katoļus no Svētā Pētera bazilikas.

Cilvēkos valda milzīga vilšanās. Daudzi saka: „Pāvests Leons nav mans pāvests. Es viņu negribu. Man tas vairs nerūp. Ja viņiem es nerūpu, tad arī man viņi vairs nerūp.”

Tāpēc es vēlētos lūgt jūs noslēgt šo vakaru ar iedrošinājuma vārdiem. Īpaši par to, cik svarīgi ir izturēt šo vētru, palikt Baznīcā un būt gataviem paciest pat vajāšanas no pašas Baznīcas puses – lai kāda tā šobrīd būtu. Jo, ja mēs aiziesim, mums vairs nebūs nekā. Vai jūs varētu mums pateikt kādu iedrošinošu vārdu?

 

Kā mēs zinām, šāda attieksme, par kuru jūs tikko runājāt, nav ne katoliska, ne pat kristīga. Tai trūkst pārdabiska skatījuma un cerības. Būtībā tā ir tikai cilvēciskas dusmas un nekas vairāk.

Mums jārīkojas gluži pretēji – vienmēr jāraugās uz visu no pārdabiskās perspektīvas, mūžības, Visvarenā Dieva un Jēzus Kristus klātbūtnes gaismā. Svētajos Rakstos taču ir teikts: „Kur vairojies grēks, tur vēl jo vairāk pārpilnībā nākusi žēlastība.” Tāpēc arī mūsu dienās cilvēkiem tas no jauna jāapzinās un jātic, ka Dievs vairos savas žēlastības, par spīti tam, ka mūs izstumj, atstumj un nostumj malā – lai gan pāvests Francisks tik bieži runāja par došanos pie tiem, kuri atrodas perifērijā..

Mums jāatceras, ka Baznīca ir mūsu Māte. Ja mātei ir grūti, ja viņa ir nonākusi nelaimē vai viņai ir sasietas rokas, bērni taču neaiziet no mājām. Nē, mēs paliekam. Mēs lūdzamies. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai atbrīvotu mātes rokas – šajā gadījumā tās ir mūsu Mātes, Baznīcas, rokas, kas šeit Romā izpaužas ar pāvesta kalpojumu.

Šī ir mūsu Māte – Romas Baznīca, Svētā Romas Katoļu Baznīca. Mēs lūgsimies Kungam un upurēsim savus upurus, līdz Dievs atkal iejauksies. Kā toreiz laivā, kad Kungs piecēlās un pavēlēja vētrai rimties, tā Viņš kādu dienu rīkosies arī šeit, Romā. Mēs ceram, ka tas nebūs ilgi jāgaida.

Tāpēc atjaunosim savu mīlestību pret Māti Baznīcu, Svēto Romas Katoļu Baznīcu, pret pāvestību, pret pāvestu Leonu un viņa pēctečiem!

Pāvesti ir tikai īslaicīgi Kristus vietnieki. Es to īpaši uzsveru: pats svarīgākais ir Jēzus Kristus. Viņā ir risinājums. Mums jāturas pie Viņa.

Kungs ir ar mums. Viņš ir laivā, Viņš ir mūsu sirdīs, Viņš ir Baznīcā. Lai gan dažkārt var šķist, ka Viņš ir apslēpts vai it kā aizmidzis, Viņš joprojām ir klātesošs.

Risinājums ir Jēzus Kristus. Kā teica svētais Pāvils, Kristum ir jābūt visam visā. Viņš ir Kristus Karalis!

 

Jūsu Ekselence, man šodien bija liels gods būt kopā ar jums Romā un redzēt, kā jūs pats dzīvē apliecināt to, par ko runājāt savā sprediķī. Jūsu prieks, cerība, ticība un pozitīvais skatījums uz nākotni, paļaujoties uz Dieva palīdzību, ir patiess iedvesmas avots. Sirsnīgs paldies jums!

 

Paldies jums, Meta kungs, par visu, ko darāt. Lai Dievs jūs svētī! Paldies!

 

 

Avots:

The Remnant video

 

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 15 Novembris 2026 20:32