Jūs esat celebrējis svinīgas Svētās Mises, rīkojis gregoriskā dziedājuma darbnīcas un izsludinājis diecēzē īpašu pārdomu gadu. Vienlaikus esat uzsvēris, ka Mendi iedzīvotāji neuztver katoļu ticību kā svešas ietekmes izpausmi. Kā bīskapam saglabāt un nodot tālāk Baznīcas liturģisko un doktrinālo tradīciju kultūrā, kurā kristīgā ticība iesakņojusies salīdzinoši nesen un kurā joprojām liela nozīme ir cilšu paražām, vienlaikus panākot, lai Evaņģēlijs netiktu uztverts kā no ārienes ievests vēstījums?
Tas ir izaicinājums. Tomēr mani patiesi iepriecina tas, ka cilvēki ir pieņēmuši katoļu ticību kā savu, nevis uzskata to par baltā cilvēka reliģiju, kā dažkārt mēdz teikt. Jā, mūsu Baznīca joprojām ir ļoti jauna, un tai vēl jāpārvar augšanas grūtības. Mēs esam tikai ceļa sākumā pēc pirmās evaņģelizācijas — tā ir patiesi neparasta situācija mūsdienu pasaulē.
Pārdomu gada iecere izriet tieši no šīs atziņas. Gan visas Baznīcas, gan vietējās kopienas dzīvē es redzu, ka tikai ticība Jēzum un personiskas attiecības ar Viņu spēj patiesi mainīt cilvēku dzīvi un to pārveidot. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā zūd cieņa pret sakrālo un cilvēki arvien mazāk apzinās tā nozīmi. Es uzskatu, ka tieši šī realitāte ir daudzu mūsdienās pieredzēto ciešanu, nemiera un problēmu pamatā.
Tomēr mūsu tauta vēl nav pilnībā zaudējusi sakrālā izjūtu. Viņu skatienu vēl nav aptumšojusi tā dēvētā apgaismība, un sakrālais viņiem joprojām ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Zināmā mērā viņi joprojām dzīvo apburtā pasaulē, kā to mēdz dēvēt daži autori, — gan šī jēdziena labajā, gan sliktajā nozīmē. Šīs pasaules tumšā puse ir buršanās. Tomēr cilvēki ir arī atvērti un jūtīgi pret pasaules patieso dabu — pret apziņu, ka pasaule ir Dieva klātbūtnes un darbības caurstrāvota.
Tāpēc vēlējos izmantot šo iespēju un izvairīties no ceļa, ko izvēlējusies liela daļa Rietumu pasaules, proti, sekularizācijas, kas noved pie kurluma, mēma klusuma un akluma pret sakrālo, patieso un labo. Tā radās Pārdomu gads.
Es vēlējos, lai mūsu cilvēki piedzīvotu svinīgu Svēto Misi, un mēs to īstenojām Pārdomu gada ietvaros, jo biju novērojis, ka šī Mises svinēšana ir dziļas godbijības caurstrāvota. Vēlējos, lai ikviens varētu to piedzīvot.
Turklāt tieši tradicionālā latīņu Mise — kā tolaik to vēl nesauca — bija tā, kas piecdesmito gadu vidū patiesi evaņģelizēja Papua-Jaungvineju. Vēl pavisam nesen daži no mūsu vecākās paaudzes ļaudīm to joprojām atcerējās. Viņi nāca pie manis un teica vārdus un frāzes no senas liturģijas, ko bija iegaumējuši vēl bērnībā.
Mēs svinējām arī Svēto Kurbanu jeb siro-malabariešu dievišķo liturģiju. Lai gan šī tradīcija nav mūsējā un gan tās valoda, gan dziedājumi būtiski atšķiras no mūsējiem, mūsu vidū kalpo daudzi siro-malabariešu priesteri un māsas. Tāpēc es viņiem jautāju, vai viņi būtu gatavi svinēt šo liturģiju mūsu kopienas ticīgajiem.
Arī šoreiz ticīgie šo iniciatīvu uzņēma ar prieku un varēja piedzīvot godbijību, kas raksturīga šai Austrumu liturģiskajai tradīcijai. Es vēlos veicināt un stiprināt šo dziļo godbijību pret sakrālo, pret Dievu, jo, manuprāt, vienaldzība pret Dievu un nevērība pret Viņu postoši ietekmē cilvēka garīgo dzīvi un vienlaikus ir arī apvainojums pašam Dievam.
Jūs esat stāstījis, ka tradicionālās latīņu Mises privāta svinēšana jums kļuvusi par spēka avotu un veicinājusi atgriešanos pie šīs liturģiskās tradīcijas. Jūs esat arī pieminējis ticīgo apbrīnu, pirmoreiz piedaloties svinīgajā Misē katedrālē. Neiedziļinoties diskusijās par pašlaik spēkā esošo liturģisko normatīvo regulējumu, ko senais Romas rits var piedāvāt misiju Baznīcai tādu, ko nespēj sniegt parastā Romas rita forma, pat ja tā tiek svinēta rūpīgi un ar pienācīgu godbijību?
Pēdējā gada laikā esmu piedzīvojis sava veida atgriešanos pie tradicionālās latīņu Mises. Tāpat kā daudzi citi, arī es jūtos zināmā mērā sašķelts starp abiem ritiem. Pārsvarā celebrēju Novus Ordo Misi, jo tā ir liturģiskā realitāte, kurā esmu uzaudzis un kurā esmu aicināts kalpot Baznīcai. Tomēr pats esmu pieredzējis tradicionālās Mises skaistumu un spēku.
Man nav nekādu iebildumu pret Jauno Misi — es to ik dienu celebrēju savās draudzēs. Uzskatu to par pilnībā derīgu un nekad neesmu pret to vērsies. Tomēr tradicionālajā latīņu Misē izjūtu īpašu spēku, kas palīdz ieiet dziļā iekšējā klusumā un pievērsties Dievam.
Kā jau minēju, mēs veltījām veselu gadu iekšējā klusuma un dvēseles sakopotības izkopšanai, jo uzskatu, ka šo vērtību trūkums postoši ietekmē gan kristīgo dzīvi, gan līdz ar to arī pasauli. Manuprāt, pienācīgi celebrētā tradicionālajā Misē ir grūti neizjust šo iekšējo sakopotību. Es uzskatu, ka tai piemīt mistiska dimensija un īpašs klusums, kas spēj aizkustināt cilvēku sirdis un tuvināt ticīgos Dievam pasaulē, kurā tik daudz dažādu traucēkļu viņus no Viņa attālina. Vismaz tāda ir mana personīgā pieredze.
Kā iepazīstināt ar liturģijas skaistumu cilvēkus, kuru dzīvesveids tik ļoti atšķiras no Rietumu pasaulē ierastā?
Man bija saruna ar kādu cilvēku — ne gluži strīds, bet gan cieņpilna domu apmaiņa. Redzējis mani celebrējam tradicionālo Misi, viņš izteica pieņēmumu: „Man šķiet, ka Rietumos šāda Mise ir piemērota izglītotiem un elitārai videi piederīgiem cilvēkiem.”
Tomēr es uzskatu, ka tā ir piemērota arī mūsu cilvēkiem, kuri simbolu valodu un mistisko pasauli izprot labāk nekā daudzi Rietumu cilvēki. Es uzskatu, ka ticīgie šo iespēju uzņemtu ar prieku, ja Baznīca to piedāvātu, iespējams, līdztekus reformētā Romas rita Misei. Manuprāt, mūsu ticīgie uzreiz izprastu šīs liturģijas nozīmi, un nebūtu vajadzīgi gari paskaidrojumi. Tomēr katehēze ir būtiska, svinot abas Mises formas, lai ikviens varētu izprast to nozīmi.
Esmu pārliecināts, ka tradicionālā Mise mūsu ticīgos uzrunātu jau uzreiz, jo viņi ir dabiski atvērti tās vēstījumam un vēl nav tik lielā mērā pakļauti modernitātes ietekmei kā mēs Rietumos. Viņi uzreiz sajūt šīs liturģijas sakrālo raksturu, Dieva klātbūtni un to, ka šeit Dievs tiek pielūgts.
Misiju diecēzē, kurā gandrīz visās draudzēs tiek svinēta parastā Romas rita Mise, kādu vietu jūs saskatāt senajam Romas ritam? Kā par to runāt ar semināristiem, katehētiem un ticīgajiem, lai tas nekļūtu par politisku simbolu? Un ko, jūsuprāt, šis rits vēl var dot tik jaunai Baznīcai kā jūsējā?
Tas ir ilgtermiņa projekts. Pašlaik tradicionālo latīņu Misi regulāri nesvinam ne katedrālē, ne citur diecēzē. Kā jau minēju, arī es pats tikai nesen esmu sācis tuvāk iepazīt šo liturģijas formu, tomēr uzskatu, ka tai varētu būt sava vieta arī mūsu diecēzē. Šos jautājumus pārrunāju ar priesteriem mūsu sanāksmēs, un man ir bijušas arī neformālas sarunas ar semināristiem.
Mana vēlme ir panākt, lai šāda iespēja būtu pieejama visā diecēzē. Es ceru un lūdzu, lai Baznīca pavērtu ceļu tās īstenošanai. Es nekādā ziņā nevēlos izraisīt konfliktus.
Esmu pārliecināts, ka mūsu draudžu locekļi šādu iespēju atbalstītu. Nezinu, vai visi priesteri būtu tikpat labvēlīgi noskaņoti, taču visam jānotiek dabiski, savstarpējā cieņā un bez uzspiešanas. Balstoties savā personīgajā pieredzē un apzinoties, cik daudz šī liturģijas forma ir nozīmējusi man pašam, es vēlētos par šo iespēju plašāk runāt visā diecēzē. Šķiet, ka pašlaik tas vēl nav iespējams, tomēr es ceru un lūdzu, lai pienāktu diena, kad tas kļūtu iespējams.
*******
Mēs varam tikai priecāties par bīskapa Liperta liturģisko atgriešanos un cerēt, ka viņš turpinās iesākto ceļu līdz galam. Ja viņš tradicionālajā liturģijā no jauna atklāj sakrālo izjūtu, klusumu, kontemplāciju, noslēpuma apziņu un pielūgsmi — to visu, ko mūsdienu pasaule lielā mērā ir zaudējusi, — kā gan lai nejautājam, kāpēc pati Baznīca pēdējo sešdesmit gadu laikā to visu ir tik lielā mērā atstājusi novārtā?
Bīskapam Lipertam vēl jāsper pēdējais solis: no liturģiskās prakses izvērtēšanas jāpāriet pie tās doktrinālo un pastorālo cēloņu izpētes. Citiem vārdiem sakot, jāuzdrošinās tieši paraudzīties uz Vatikāna II koncilu un tā sekām, uzdodot jautājumu, kāda atbildība par sakrālā izjūtas zudumu gulstas uz pašu koncilu un jo īpaši uz reformām, kas tam sekoja.
Tāpēc mēs vēlētos, lai viņa atgriešanās pie tradicionālās liturģijas neapstātos pie svētnīcas sliekšņa. No jauna atklājis Tradīcijas liturģisko ceļu, viņš, iespējams, kādu dienu rastu sevī brīvību un drosmi apšaubīt arī to pārrāvumu, kura dēļ šī liturģiskā tradīcija tika nobīdīta malā.
Avots: aldomariavalli.it
Foto: medias-presse.info