/Bīskaps Atanāsijs Šneiders/
Dilemma starp uzticību skaidrai un neskartai katoliskās ticības mācībai un Brālības kanonisku atzīšanu no pāvesta puses
Ir vērts atcerēties kādu vēsturisku gadījumu, kad viens dižens svētais saskārās ar līdzīgu dilemmu — izvēli starp uzticību neskartai katoliskās ticības mācībai un kanonisku atzīšanu no pāvesta puses. Šis svētais bija ceturtā gadsimta Baznīcas tēvs — svētais Atanāsijs no Aleksandrijas.
357.gadā pāvests Libērijs, pēc tam, kad bija parakstījis neskaidri formulētu ticības apliecinājumu, izlaižot būtisko doktrinālo terminu consubstantialis Patri — vienas būtības ar Tēvu, pieprasīja svētajam Atanāsijam stāties vienotībā ar ariāņu un pusariāņu bīskapiem — tiem pašiem bīskapiem, ar kuriem imperatora spiediena dēļ bija stājies vienotībā arī pats Liberijs. Svētais Atanāsijs atteicās paklausīt pāvesta pavēlei. Pēc tam pāvests, kā liecina svētais Hilarijs no Puatjē un citi vēstures avoti, viņu ekskomunicēja, apsūdzot “Baznīcas miera traucēšanā”. Neraugoties uz pāvesta pasludināto ekskomunikāciju, Atanāsijs turpināja vadīt savu diecēzi Aleksandrijā un pat izrādīja izpratni par Liberija nožēlojamo rīcību. Savukārt svētais Damasijs, pāvesta Libērija pēctecis, vēlāk pateicās Atanāsijam un konsultējās ar viņu par Austrumu bīskapu lietām. Pāvests Libērijs bija pirmais pāvests, kurš netika kanonizēts, savukārt Atanāsijs tika ne tikai kanonizēts, bet arī pasludināts par Baznīcas doktoru.
Mūsdienās svētais Atanāsijs saskaņā ar pašreizējā Kanonisko tiesību kodeksasniegto “šķelšanās” (schisma) definīciju, tiktu uzskatīts parparshizmatiķi, jo viņš atteicās uzturēt kopību ar Baznīcas locekļiem — šajā gadījumā ķecerīgiem un pusķecerīgiem bīskapiem —, kuri bija kanoniski atzīti un līdz ar to pakļauti pāvestam.
2026.gada 1. jūlijā Ekonā notikušās Svētā Pija X priesteru brālības (FSSPX) bīskapu konsekrācijas ir vēl viens šādas retas dilemmas piemērs — situācija, kurā jāizvēlas starp katoliskās ticības mācības skaidrības un neskartības saglabāšanu, kā to cauri gadsimtiem ir mācījis Baznīcas Maģistērijs, un Brālības kanonisku atzīšanu no pāvesta puses.
Šī dilemma kļūst acīmredzama, aplūkojot nosacījumus, kas saistīti ar FSSPX kanonisku atzīšanu no pāvesta puses. Brālībai būtu jāpieņem noteiktas jaunas doktrinālas neskaidrības, kas atspoguļojas dažās pastorālā Otrā Vatikāna koncila nedefinitīvajās mācībās, kā arī atsevišķos pēckoncila Maģistērija apgalvojumos un rīcībā. Tāpat tai būtu jāatzīst ne tikai Jaunās mises rita spēkā esamība (validity), bet arī tā pareizība jeb likumība (legitimacy) — neraugoties uz rita doktrinālo un rituālo neskaidrību, kas iezīmē skaidru pārrāvumu ar tradicionālo Romas ritu.
Lai pienācīgi izvērtētu šo sarežģīto jautājumu, ir būtiski saglabāt skaidru un līdzsvarotu skatījumu, precizēt lietoto terminoloģiju un paturēt prātā Baznīcas patieso un galīgo mērķi, kā arī tās lielo Tradīciju. Šī Tradīcija sniedzas daudz tālāk pagātnē nekā tikai pēdējie gadsimti vai gadu desmiti. Tāpēc jāņem vērā arī līdzīgas situācijas, kas atrodamas Baznīcas vēsturē tās smagāko krīžu laikā.
Pēdējo gadsimtu laikā Baznīcā ir attīstījušās divas neveselīgas tendences, kas novedušas pie sašaurināta realitātes skatījuma: tendence juridisko aspektu uzskatīt par gandrīz absolūtu — juridisms — un tendence pāvesta personu un paklausību viņam padarīt par absolūtu — pāvestcentrisms jeb papālisms.
Juridisms, proti, stingra turēšanās pie likuma burta, un pāvestcentrisms, proti, nediferencēta un gandrīz absolūta paklausība pāvestam, ir stādīti augstāk par nepieciešamību saglabāt skaidrību ticības un liturģijas jautājumos.
Tomēr Baznīcas vēsturē ikvienas lielas doktrinālas krīzes laikā pastāvēja stingrs princips — izvairīties no jebkādas doktrinālas neskaidrības. To apliecina arī pāvesta Honorija I gadījums: viņa doktrināli neskaidrās vēstules, kas tika izdotas viņa parastās (ordinary) Maģistērija darbības ietvaros, vēlāk tika stingri nosodītas gan turpmāko pāvestu, gan triju ekumenisko koncilu laikā. Tas notika neraugoties uz pāvesta Jāņa IV, viņa otrā pēcteča, mēģinājumu izveidot sava veida “nepārtrauktības hermeneitiku”.
Mūsdienās Baznīcā plaši tiek apgalvots, ka starp paklausību pāvestam un uzticību skaidrai un neskartai ticības mācībai nevar rasties sirdsapziņas konflikts. Tas galu galā nozīmē, ka paklausībai pāvestam tiek piešķirta tik liela nozīme, ka par labāku tiek uzskatīts pieņemt neskaidrības ticības jautājumos un liturģijā, nekā rīkoties pretēji pāvesta pavēlei — pat tad, ja šī pavēle ir tikai cilvēciska un var būt kļūdaina.
Turklāt ir izveidojusies sašaurināta izpratne arī par vienotību — gan vienotību ar pāvestu, gan vienotību ar Baznīcu. Paklausība pāvestam tiek uzskatīta par nesaraujami saistītu ar vienotību ar Baznīcu. Tas rada risku paklausību pāvestam pacelt līdz tādam pašam līmenim kā paklausību Dieva Atklāsmei.
Ir jānošķir arī pozitīvais baznīcas likums — tas ir, Baznīcas cilvēcisko autoritāšu pieņemtie disciplinārie likumi — no Dieva likuma, proti, no Dieva atklātajām ticības patiesībām. Neviens nevar rīkoties pretēji Dieva likumam un vienlaikus palikt katolis. Tomēr patiesi ārkārtējos un retos apstākļos katolim saskaņā ar savu sirdsapziņu var nākties rīkoties pretēji pozitīvā likuma prasībām, tieši tādēļ, lai paliktu bezkompromisa uzticībā Dieva likumam. Arī paši jēdzieni “šķelšanās” (schisma) un “pakļaušanās” vēl nav pilnībā izskaidroti to konkrētajā praktiskajā piemērošanā. Kanonisko tiesību kodeksa 751. kanons šķelšanos definē kā “atteikšanos pakļauties Augstākajam ganam (Supreme Pontiff) vai atteikšanos no vienotības ar Baznīcas locekļiem, kas viņam pakļauti”.
Faktiski jaunākajā Baznīcas vēsturē ir izveidojusies ļoti šaura izpratne par “šķelšanos” un “pakļaušanos”, kurā materiāla nepaklausība pāvestam — neatkarīgi no tās nodoma — praktiski tiek pielīdzināta formālai šķelšanai.
Ir jāņem vērā arī formālas šķelšanās stāvoklis, kas nozīmē principiālu pāvesta varas noraidīšanu un atsevišķas hierarhijas izveidošanu — kā tas notika ar Grieķu Pareizticīgo Baznīcu 1054. gadā un vēlāk ar daudzajām un dažādajām sedevakantistu grupām līdz pat mūsdienām. Tomēr par formālu šķelšanos nevar runāt tik ilgi, kamēr saglabājas pārdabiska ticība dogmai par pāvesta primātu un nemaldību, kā arī vēlme savā dzīvē pakļauties pāvesta autoritātei — pat ja ārkārtējas Baznīcas krīzes dēļ to kādu laiku nav iespējams pilnībā īstenot. Šāda ārkārtēja Baznīcas krīze var izpausties arī kā pāvesta kalpojuma galvenā pienākuma — proti, nepārprotami aizstāvēt un sludināt katoļu ticības un liturģijas pilnību — īslaicīga aizēnošana vai nepildīšana.
Tas pats attiecas arī uz jēdzienu “būt vienotībā” ar pāvestu. Ilgu laiku bīskapu ordinācijas notika bez pāvesta tiešas iesaistes, un atsevišķas Baznīcas un bīskapi savu vienotību ar pāvestu izpauda dažādos veidos. Tikai vēlāk Baznīcas vēsturē pāvesti pieprasīja, lai ikviena bīskapa ordinācija notiktu ar pāvesta mandātu. Tomēr arī pēc šīs prakses ieviešanas kanoniskās tiesības nelikumīgas bīskapu ordinācijas — tas ir, ordinācijas, kas veiktas pret pāvesta gribu, — neuzskatīja par nodarījumiem pret Baznīcas vienotību, par būtībā shizmātiskām darbībām vai par darbībām, kas pašas par sevi būtu ļaunas.
Arī mūsdienās spēkā esošais Kanonisko tiesību kodekss nelikumīgas bīskapu ordinācijas pieskaita pie pārkāpumiem, kas saistīti ar sakramentu svinēšanu, vai arī klasificē tās kā amata uzurpācijas aktus.
Faktiski norma, kas nosaka nepieciešamību pēc pāvesta mandāta bīskapa konsekrācijai, ir pozitīvā baznīcas likuma, nevis Dieva likuma jautājums. Pretējā gadījumā šī norma būtu tikusi ievērota visā Baznīcas vēsturē — vienmēr, visur un attiecībā uz visiem bīskapiem, bez izņēmuma. Protams, pāvesta mandāts bīskapu konsekrācijai parasti ir nepieciešams, un šī prasība tika pamatoti ieviesta, lai labāk nodrošinātu bīskapu kārtas hierarhisko pakļautību pāvestam.
Pašreizējās Baznīcas krīzes ārkārtējais raksturs šajā gadījumā izpaužas tajā, ka kopiena, kuras būtiska iezīme ir uzticība pāvestam — un Svētā Pija X priesteru brālība pati sevi par tādu uzskata —, saskaras ar traģisku izvēli: vai nu paklausīt pāvestam un tādējādi pieņemt neskaidrus un nepietiekami skaidrus aspektus ticības mācībā un liturģijā, vai arī nepaklausīt pāvestam tik svarīgā jautājumā kā bīskapu konsekrācija, darot to vienīgi tādēļ, lai saglabātu līdzekļus, kas nepieciešami ticības un liturģijas tālāknodošanai visā to pilnībā un neskartībā — kalpojot dvēselēm un līdz ar to visai Baznīcai, tostarp pašai pāvesta autoritātei.
Tāpat nedrīkst ignorēt pašreizējās Baznīcas krīzes patieso apmēru; tā ir godīgi jāaplūko, izsekojot tai līdz pašām tās saknēm. Šīs saknes meklējamas dažos Otrā Vatikāna koncila neskaidrajos un divdomīgajos doktrinālajos formulējumos, kas pēdējo sešdesmit gadu laikā ir radījuši apjukumu. Pie tiem pieder arī doktrinālais relatīvisms, kas izriet no ekumenisma un starpreliģiju dialoga mācības un prakses un kas ir veicinājis Jēzus Kristus un Viņa Baznīcas unikālās nozīmes kā vienīgā pestīšanas ceļa vājināšanos. Turklāt dažas liturģiskās reformas doktrinālās un rituālās nepilnības, kurām piemīt protestantizējošas tendences, ir aizēnojušas Mises centrālo upura raksturu un tās kristocentrisko ievirzi.
Svētais Džons Henrijs Ņūmens izteica kādu ievērojamu un arī mūsdienās ļoti aktuālu novērojumu:
“Bīskapi, kad viņi nemāca formāli [ex cathedra], var kļūdīties, kā mēs redzam, ka viņi kļūdījās ceturtajā gadsimtā. Pāvests Libērijs varēja parakstīt eisebiešu [ariāņu] formulu Sirmijā, un bīskapu vairākums Ariminumā [Rimini] vai citur varēja rīkoties tāpat, un tomēr, neraugoties uz šo kļūdu, viņi savos ex cathedra lēmumos varēja būt nemaldīgi.” (Arians of the Fourth Century, Londona, 1876, 464. lpp.)
Vēl spilgtāk pašreizējo Baznīcas situāciju raksturo tas, ko Rēgensburgas bīskaps monsinjors Rūdolfs Grābers sacīja pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem:
“Tas, kas notika pirms vairāk nekā 1600 gadiem, šodien atkārtojas, taču ar divām vai trim atšķirībām: Aleksandrija šodien ir visa Vispārējā Baznīca, kuras stabilitāte tiek satricināta, un tas, kas toreiz tika īstenots ar fizisku spēku un nežēlību, tagad tiek pārnests citā līmenī. Trimdu ir aizstājusi izraidīšana klusumā, ignorējot; nogalināšanu — cilvēka reputācijas iznīcināšana.” (Athanasius and the Church of Our Time, Edinburga, 1974, 23. lpp.; oriģināls: Athanasius und die Kirche unserer Zeit, Abensberga, 1973).
FSSPX mūsdienās faktiski ir vienīgā kopiena Baznīcā, kas atklāti norāda uz acīmredzamām doktrinālām neskaidrībām atsevišķos Koncila dokumentu formulējumos un Jaunās mises ritā, aicinot tās nepārprotami izskaidrot un, ja nepieciešams, pat labot saskaņā ar Baznīcas nemainīgo Maģistēriju.
“Nepārtrauktības hermeneitika” jeb “reforma nepārtrauktībā” — pieeja, kas patipar sevi ir pamatota un noderīga, — var kļūt arī par sava veida “savaldīšanas kreklu”, kas tikai kosmētiski aizsedz brūces, kuras radījušas doktrinālās un liturģiskās neskaidrības un no tām izrietošais apjukums. Faktiski Svētais Krēsls pieprasa sava veida apļveida argumentāciju: viss esot kārtībā ar nosacījumu, ka tiek pieliktas pietiekami lielas intelektuālas pūles, lai to pierādītu.
Faktiski SSPX, nenogurstoši uzstājot uz skaidrību ticības mācībā un liturģijā, sniedz lielu kalpojumu visai Baznīcai — kalpojumu ar vēsturisku nozīmi. Ja Svētais Krēsls nopietni izvērtētu šo FSSPX nostāju un turklāt atzītu objektīvās neskaidrības atsevišķos Otrā Vatikāna koncila izteikumos un Jaunās mises rita tekstos, tas nozīmētu modernisma projekta Baznīcā beigu sākumu — projekta, kas faktiski aizsākās pirms vairāk nekā simts gadiem.
Pašreizējo krīzi starp Svēto Krēslu un SSPX var ilustrēt arī ar šādu līdzību:
Lielā namā izceļas ugunsgrēks. Ugunsdzēsības dienesta vadītājs atļauj izmantot tikai jaunās ugunsdzēsības metodes, lai gan tās izrādījušās mazāk efektīvas par vecajām, pārbaudītajām metodēm un līdzekļiem. Kāda ugunsdzēsēju grupa nepakļaujas šim rīkojumam, turpina izmantot praksē pārbaudītās metodes un pat apmāca jaunus ugunsdzēsējus — to visu darot, neraugoties uz ugunsdzēsības dienesta vadītāja aizliegumu. Turklāt daudzviet viņiem izdodas ugunsgrēku ierobežot. Tomēr šie ugunsdzēsēji tiek nodēvēti par nepaklausīgiem un shizmatiķiem un par to sodīti.
Turpinot šo līdzību, ugunsdzēsības dienesta vadītājs tagad atzīst tikai tos ugunsdzēsējus, kuri pieņem jaunās metodes un ievēro jaunos ugunsdzēsēju depo noteikumus. Taču, ņemot vērā ugunsgrēka milzīgo apmēru, izmisīgo cīņu par tā ierobežošanu un oficiālo metožu nepietiekamību, citi palīgi nesavtīgi nāk palīgā — neraugoties uz ugunsdzēsības dienesta vadītāja aizliegumu. Viņi sniedz savas prasmes, zināšanas un labos nodomus un galu galā palīdz izglābt tieši to namu, kuru ugunsdzēsības dienesta vadītājs pats cenšas pasargāt.
Ar laiku vēsturiskie apstākļi mainās, un parādās jauns ugunsdzēsības dienesta vadītājs — tāds, kurš apzinās jauno ugunsdzēsības metožu nelaimīgās sekas. Viņš ne tikai atkal atļauj izmantot vecās, pārbaudītās metodes, bet pats kļūst par to dedzīgu aizstāvi. Viņš arī atzīst to ugunsdzēsēju ieguldījumu, kuri savulaik tika pārprasti, bargi sodīti, uzskatīti par izstumtajiem un kā dumpinieki izraidīti, un atkal uzņem viņus savās rindās. Galu galā, kad lielie satricinājumi bija pārgājuši, tas, kas savulaik tika nosodīts kā nepaklausība un dumpis, atklājās kā nesavtīgas uzticības un pašaizliedzības izpausme.
Vēsture kādu dienu parādīs, vai šie svētā Augustīna vārdi ir attiecināmi uz pašreizējo situāciju ar FSSPX:
“Bieži vien Dievišķā Apredzība pieļauj, ka pat labi cilvēki miesīgo ļaužu nemierīgo dumpju dēļ tiek padzīti no kristīgās kopienas. Kad viņi Baznīcas miera labad pacietīgi panes šo apvainojumu vai pārestību un nemēģina ieviest nekādus jauninājumus ķecerības vai šķelšanās garā, viņi māca cilvēkiem, kā Dievam jākalpo ar patiesu sirds nostāju un ar lielu un patiesu mīlestību. Šādu cilvēku nodoms ir atgriezties, kad nemieri būs norimuši.
Bet, ja tas nav iespējams tādēļ, ka vētra turpinās vai arī tādēļ, ka viņu atgriešanās varētu izraisīt vēl niknāku vētru, viņi paliek uzticīgi savam nodomam rūpēties arī par to cilvēku labumu, kuri ir atbildīgi par nemieriem un satricinājumiem, kuru dēļ viņi tika padzīti. Viņi neveido atsevišķas savas kopienas, bet līdz nāvei aizstāv un ar savu liecību stiprina ticību, par kuru viņi zina, ka tā tiek sludināta Katoļu Baznīcā. Šādus cilvēkus Tēvs, kas redz apslēpto, slepeni kronē.
Šķiet, ka šādi kristieši ir reti sastopami, tomēr piemēru netrūkst. Tā Dievišķā Apredzība izmanto visdažādākos cilvēkus kā piemērus dvēseļu aprūpei un savas garīgās tautas celšanai.” (Sv. Augustīns, De vera religione 6, 11)
Tas, ko svētais Atanāsijs rakstīja saviem brāļiem bīskapiem visā pasaulē ārkārtējas ticības krīzes laikā, ir attiecināms arī uz mūsu laiku:
“Baznīcas kanoni un dekrēti nav doti tikai mūsu dienās, bet tie ir pareizi un nelokāmi nodoti mums no mūsu tēviem. Arī ticība nav sākusies šajā laikā, bet tā ir nākusi pie mums no Kunga caur Viņa mācekļiem. Tādēļ, lai tas, kas Baznīcās no seniem laikiem līdz pat šai dienai ir ticis saglabāts, mūsu dienās netiktu pazaudēts un lai mums uzticētais dārgums netiktu no mums prasīts, celieties, brāļi, jūs, kas esat Dieva noslēpumu pārvaldnieki, redzot, ka tagad tos sagrābj svešinieki.” (Sv. Atanāsijs, Epistula encyclica, 1)
Dievs savā Apredzībā raksta taisni arī ar šķībām līnijām, kas no tīri juridiskā viedokļa var šķist greizas. Lai Viņš dāvā, ka šī diena pienāk drīz. Būsim priecīgi arī bēdu un ciešanu vidū un sacīsim: “Es ticu Baznīcas un pāvestības neuzvaramībai, un es ticu, ka Svētais Krēsls kādu dienu atkal mirdzēs visas pasaules priekšā kā Patiesības katedra.”