Jāpiebilst, ka šo orientācijas koncepts attiecas ne tikai uz seksualitāti. Eksistē arī pareizs ēšanas veids (lai sevi uzturētu pie dzīvības), tāpat kā eksistē nepareizs ēšanas veids (ēšana un vemšana, kas neveicina ēšanas mērķi, tas ir, nestiprina mūsu ķermeni).

Baznīcas doktrīnas pamatā ir ne tikai Atklāsme, bet arī tas, kādā veidā mūsu ķermenis ir dabiski noteikts.

Pirmais ar orientāciju saistītais būtiskais aspekts ir tas, ka pastāv divi dzimumi. Jānis Pāvils II darbā “Mīlestība un atbildība” rakstīja, ka katra cilvēciska būtne pēc savas dabas ir seksuāla būtne, kas jau kopš dzimšanas pieder vienam no dzimumiem, un tas nozīmē, ka personas eksistencei ir noteikta orientācija, kas atklājas tās iekšējā attīstībā.

Zinot, ka katrs cilvēks ir vīrietis vai sieviete, loģiski ir apšaubīt seksuālās attiecības starp viena dzimuma personām. Karols Vojtila izskaidroja seksualitāti tā, lai mēs izprastu ķermeni un tā dabu. Viņš raksta, ka dzimumtieksme pauž dzīvības procesus tādā veidā, ka organisms ar vīrišķām iezīmēm “pieprasa” organismu ar sievišķām iezīmēm, lai kopā sasniegtu galamērķi, kurā ķermeņa seksuālā enerģija tiek izlietota dabiskā veidā. Seksuālās dzīves process dabiski ir vērsts uz radīšanu, un otrs dzimums ir nepieciešams šī mērķa īstenošanai.

Citiem vārdiem sakot, otra dzimuma seksuāla papildināšana ir ierakstīta mūsu dabā, un tas nav tikai papildinošs veids, kādā abi dzimumi vienojas seksuālā aktā, bet jāpatur prātā arī šīs savienošanās dabīgais auglis – bērni.

Kaut arī ne visas heteroseksuālās attiecības beidzas ar prokreāciju, heteroseksuāla savienība spēj sasniegt prokreāciju tādā viedā, kādā to nespēj homoseksuālas attiecības vai masturbācija. Šīs pēdējās varbūt sniedz pārejošu seksuālu apmierinājumu, bet nav ne divu tādu ķermeņu savienošanās, kas radīti viens otram, ne arī tām ir jaunas dzīvības došanas potenciāls.

Ārlingtonas (ASV) diecēzes priesteris Pols Skalja (Paul Scalia) paskaidroja, ka, “ja arī mūsu kultūras aizstāv dažādu orientāciju pastāvēšanu, patiesībā eksistē tikai viena – heteroseksuālā orientācija. Tas ir vēl viens veids, kā paust patiesību, ka cilvēka seksualitāte ir radīta un paredzēta vienam mērķim. Tā ir vērsta uz heteroseksuālām attiecībām radīšanas un laulības nolūkā. Jebkura cita orientācija ir dezorientācija, tas nozīmē, ka tā nav orientēta uz patiesajiem seksualitātes mērķiem.”

Kad runājam par “dezorientāciju” vai “nekārtību”, ir svarīgi uzsvērt, ka Baznīca neapgalvo, ka tāds cilvēks ir ārpus jebkādas kārtības. Baznīca māca, ka homoseksuālas attiecības neatbilst kārtībai. Tas, ka eksistē jūtas vai patiesa aizraušanās attiecībā pret sava dzimuma pārstāvi, vēl nenozīmē, ka šīs jūtas ir adekvātas vai auglīgas.

Persona ir kaut kas vairāk nekā seksuālie impulsi, un Baznīca pieņem visus cilvēkus, arī tos, kuri sevi uzskata par homoseksuāliem.

Kristīgā antropoloģija aicina pakļauties dabiskā likuma realitātei. Mūsu aizraušanās, jūtas un uzskati nenosaka mūsu seksuālo orientāciju. Drīzāk dzimumu fiziskās atšķirības un to kopīgais un prokreatīvais mērķis, kas īstenojas seksuālā aktā, norāda uz seksuālo morāli, kurā homoseksuāli akti tiek uztverti kā pretdabiski. Kā visi kristieši ir aicināti uz šķīstu dzīvi, tāpat arī homoseksuāļi tiek īpaši aicināti dzīvot celibātā, lai ietu pretī svētumam.

Avots: Perché gli atti omosessuali sono disordinati? // www.aleteia.org

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto, a olin, flickr.com