/Sems Guzmans/

Vīriešiem nepatīk jautāt ceļu. Jūs pazīstat šo stereotipu: ģimene dodas atvaļinājumā un ir bezcerīgi nomaldījusies nepazīstamā apkārtnē. Tētis pie stūres un pārliecināts, ka viņš pats var atrast pareizo ceļu. Sieva grib palīdzēt un iesaka apstāties un pajautāt kādam vietējam iedzīvotājam. Bet vīrs atcērt, ka pats ir spējīgs atrast vajadzīgo, un viņam nevajag neviena palīdzību. Un ar to arī viss sākas.

Anglikāņu feministes ir sašutušas. Viņas protestē pret Dieva apzīmēšanu vīrišķos jēdzienos, tādēļ viņām esot nepieņemama lūgšana “Tēvs mūsu”, ziņo Vatikana Radio.

“Māte mūsu, kas esi debesīs” – šādi vajadzētu skanēt jaunākai, labākai “Tēvs mūsu” versijai, ko izgudrojušas feministes. Šo piedāvājumu izvirzījušas bīskapes un priesteres (pat īsti nezinu, kā pareizi būtu jāsauc sieviešu dzimtas priesterus) no britu organizācijas “Sievietes un Baznīca” ("Women and the Church (Watch)"). Šīm kundzēm nepatīk Dieva Tēva piesaukšana. “Lietojot tikai vīrišķus jēdzienus aprakstot Dievu, mēs stiprinām ideju par to, ka Dievs ir vīrietis un tādējādi pieļaujam, ka vīrieši ir vairāk līdzīgi Dievam, nekā sievietes,” skaidro Trinity College kapelāne Emma Persija (Oksforda). Protams, tā ir milzīga netaisnība, ko vajag apkarot.

Piedošanai jākļūst par mūsu pastāvīgo, “automātisko” praksi. Bez piedošanas nav nedz labu attiecību, nedz mīlestības, nedz arī laimes.

Pr. Salvatore Tumino kādā no savām grāmatām apraksta Corrie ten Boom stāstu: viņa bija tikusi ieslodzīta Ravensbrukas koncentrācijas nometnē. Tur gāja bojā viņas māsa un citas sievietes no draugu loka. Pēc kara Corrie apceļoja Eiropu, lasot lekcijas par nepieciešamību piedot. Agresijas un naida upura statuss ļāva viņai kļūt par pilntiesību piedošanas skolotāju.

Iesim tālāk. Doma par to, ka krusta gājiens būtu militāra operācija ar mērķi ne tikai atbrīvot svētvietas, bet arī okupēt Jeruzalemi un pievienot to kristīgajiem Rietumiem, nekad pat neparādījās Baznīcas līderu vai pāvestu domās. Saskaņā ar juridisko pārliecību, kas valdīja Rietumos, Svētā zeme likumīgi piederēja Austrumu imperatoram, Konstantinopoles imperatoram.

“Kādas ir tavas domas, tāda ir arī tava dzīve”, – intervijā teica Tadejs Vitovnickis. Viņš nav pozitīvas domāšanas propagandētājs, bet Serbijas pareizticīgo baznīcas priesteris, viens no godājamākiem Serbijas baznīcas stareciem, proti, viediem garīgiem tēviem.

Klausoties žurnālista sarunu ar viņu un vērojot priestera gaišo vaigu video attēlā, klausītājs tiek iegremdēts Dieva klusuma, labestības gaisotnē.

/Masimo Introvinje/

Viendzimuma “laulību” paredzamā uzvara Īrijas referendumā piedāvā mācību stundu tiem, kuri aizstāv ģimeni citās valstīs, kā arī ģimeņu organizācijām, reliģiskajām kopienām, kas ir pret homoseksuālu “laulību”, un liek padomāt par kļūdām, kuras nedrīkst pieļaut. Tai pat laikā – kaut gan nevienam nav drosmes to pateikt – jāpaskaidro, ka Īrijā valdības nekorektums īstenībā viltoja referendumu.

Kādas īpašības ir nepieciešamas vīrietim, lai viņš būtu labs tēvs? Principā viss ir ļoti vienkārši – mīlestība un atbildība. Par to grāmatā „Vērts būt tēvam” raksta populārais katoļu psihologs Jaceks Pulikovskis.

Mūsdienu sabiedrībā joprojām ir populārs mīts par to, ka kristietība ir pretrunā ar zinātni un racionālu pasaules uztveri. Kā viens no šī uzskata „pierādījumiem” tiek izvirzīts apgalvojums, ka pagātnē Baznīca ir vajājusi zinātniekus. Teorijai par kristietības naidīgo attieksmi pret visu racionālo ir visai mazs sakars ar realitāti, grāmatā „Labs vārds par inkvizīciju” norāda pareizticīgais teologs un apoloģēts Andrejs Kurajevs.

/Haime Septiens/

Vai katoļu ģimenēm jāatšķiras no citām ģimenēm? Ar ko tās varētu atšķirties? Uz šiem un citiem jautājumiem mēģina atbildēt Dr. Gregs Popkaks (Greg Popcak) rakstā, kuru sagatavoja kopā ar savu sievu Lizu (Lisa). Viņi ir sarakstījuši vairāk nekā 20 grāmatas un būs vieni no runātājiem Pasaules ģimeņu tikšanās laikā, kas notiks Filadelfijā (ASV) šī gada septembrī.

Svētais Asīzes Francisks ir tam lielisks pierādījums. Ir labi zināms, ka šo ārkārtējo Baznīcas svēto attēlo kā “saldo svēto”. Tāpēc ir tik grūti un pat pārsteidzoši noticēt, ka svētais Asīzes Francisks bija krusta gājienu aizstāvis.

Viņš pat pavadīja piekto krusta gājienu un uzsāka franciskāņu misiju pie musulmaņiem. Pārliecība, ka Francisks pavadīja krusta gājienu, neesot pārliecināts, ka jāapbruņojas un jācīnās, lai atbrīvotu svētās vietas, neatbilst patiesībai.