Sāksim no šī pēdējā apgalvojuma, kas var šķist pārāk spēcīgs, taču atbilst patiesībai. Visās Rietumeiropas valstīs aptaujas par homoseksuāliem pāriem piedāvā divus nemainīgus rezultātus. Te gan jāpiebilst, ka aptaujas ir kaujas lauks, kurā visu izšķir tas, kā un kam tiek uzdots jautājums. Pirmo rezultātu uzrāda lielākā daļa rietumeiropiešu, kas, atšķirībā no austrumeiropiešiem, atbalsta vairāku tiesību un pienākumu piešķiršanu homoseksuālās kopdzīves dēļ: partnera apmeklēšanu cietumā un slimnīcā, īres līguma pārņemšanu, noteikta veida sociālās garantijas partnera nāves gadījumā.

Šis izdevums jau vairākkārt ir skaidrojis, ka šīs tiesības Itālijā jau pastāv, bet situācija citās valstīs ir atšķirīga. Otrkārt, eiropiešu lielākā daļa, arī Rietumos, ir pret adopcijas iespējām homoseksuāļiem. Viņi vēlas, lai bērni aug ar mammu un tēti un nevis ar diviem tētiem bez mammas vai arī ar divām mammām un bez tēta. Jāpiebilst, ka lielākais vairākums ir pret surogātmātēm jeb “iznomātajām dzemdēm”.

No tā izriet, ka dažās politiskās kampaņās un referendumos par homoseksuāliem pāriem vispārliecinošākais arguments ir: “Uzmanību! Ja tiks atļauta homoseksuāla “laulība” (..), kā konsekvence sekos adopcijas iespēja un beigu beigās arī surogātmātes.” Arī Īrijā, kad sākas diskusija par homoseksuālu “laulību”, tieši jautājums par adopciju visvairāk satrauca sabiedrisko domu un deva cerību tiem, kas bija pret likumprojektu.

Šīs cerības stiprināja 2013. gada Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums “X pret Austriju”, kurā melns uz balta apgalvots, ka neviena Eiropas valsts nav spiesta ieviest homoseksuālas “laulības” vai homoseksuālās civilattiecības. Nav tiesa, ka Eiropa to uzspiež. Taču, ja valsts tās ievieš, tad nedrīkst diskriminēt homoseksuālus pārus attiecībā pret heteroseksuāliem pāriem adopcijas jomā. Protams, izskaidrot Eiropas jurisprudences noslēpumus sabiedriskajai domai nav viegli.

Taču šī vēsts sasniedza Īrijas vēlētājus. Uzmanību – ja referendumā uzvarēs “jā” homoseksuālai “laulībai”, tiks ieviesta arī adopcijas iespēja un surogātmāšu izmantošana. Un, tā kā lielākais vairākums vēlētāju Īrijā bija pret adopciju, tad ikviens, kas ir pārliecināts par šīs tēzes patiesumu, kļuva par vēlētāju, kas referendumā sacīja “nē”.

Tomēr Īrijas valdība un abas vadošās politiskās partijas atbalsta homoseksuālu “laulību”, pastumjot malā pretiniekus. Viņi pat atrada vienkāršu metodi, lai garantētu uzvaru referendumā – ar savu vairākumu parlamentā viņi ieviesa homoseksuālu pāru iespēju adoptēt jau pirms referenduma. Rekordātrumā valdība 2015. gada janvārī ieviesa likumu, kas pieļauj homoseksuāliem pāriem – kā precētiem, tā neprecētiem, jo tolaik laulība vēl nepastāvēja – pilnīgas tiesības uz visa veida adopciju.

To Deputātu Kamera apstiprināja februārī un Senāts – martā. Likums stājās spēkā 2015. gada 6. aprīlī. Tādā veidā tika izjaukts galvenais arguments kampaņai pret “jā” homoseksuālai “laulībai”: “Jūs gribat balsot, jo esat pret adopciju? Bet adopcija jau ir iespējama un tāda paliks neatkarīgi no referenduma rezultātiem.” Lai viss būtu kā nākas, valdība arī izsludināja likumu, kas “regulē” surogātmāšu izmantošanu, precizējot, ka arī šo likumu ne vismazākajā mērā neietekmēs referenduma rezultāti.

Līdz ar to referendums ir viltots (neīsts). Nerodu tam citu apzīmējumu. Par šo tēmu, kas tik dziļi dalīja īru tautu, valdība pasludināja kaut ko līdz šim pasaulē vēl nebijušu, bet tautai taču tas bija jāizlemj referendumā. Skaisti! Tikai referenduma būtiskais jautājums no socioloģiskā un politiskā (nevis kultūras un juridiskā) skatu punkta, jo Baznīcas mācība un veselais saprāts ir pret homoseksuālu laulību arī bez adopcijas – bija tieši adopcijas iespēja. Kad tika piedāvāta referenduma iespēja, “laulība” un adopcija bija politiski nešķirama vienība. 2015. gada 6. aprīlī adopcijas jautājums tika atņemts iedzīvotāju izvēlei un izlemts pirms referenduma ar likumu. Ja tas nenozīmē, ka referendumam tiek atņemta tā būtība, tad man jājautā – kas tas ir?

Ko tad vēl īri varēja nolemt? Tikai to, vai viendzimuma personu civilattiecības, kas Īrijā tika ieviestas 2010. gadā, būtu jādēvē par “laulību” vai nē. Civilās attiecības Īrijā tāpat kā Lielbritānijā laikā līdz 2013. gadam, kad tās kļuva par “laulībām” un tās, kuras ar Čirinas (Cirinna) likumprojektu vēlas ieviest Itālijā, bija tādas pašas kā laulība, izņemot iespēju adoptēt. Kad ar likumu tiek ieviesta adopcija, civilās attiecības Īrijā kļūst pilnīgi līdzvērtīgas laulībai, izņemot to, ka tās nesauc par laulību.

Protams, šo “laulību” pretinieki pilnā balsī sauc, ka nosaukumi ir svarīgi. Taču viens ir vēlēt par lietas būtību, pavisam kas cits – par nosaukumu. 22. maija referendums Īrijā ļāva pilsoņiem paust savu viedokli attiecībā uz nosaukumu. Neko citu.

No tā izriet divas mācības. Vispirms frontei, kas aizstāv ģimeni, jāuzmanās no tā, ka kāds no jauna piedāvā šo Īrijas triju kāršu spēli, ieviešot adopcijas iespēju homoseksuāliem pāriem vai arī surogātmāšu pakalpojumu iespēju, lai iztukšotu debašu saturu par viendzimuma pāru civilām attiecībām un “laulībām”. Signālu šai virzienā netrūkst.

Otrkārt, cīņa notiek par civilajām attiecībām, un tas neattiecas uz tiesībām apmeklēt partneri slimnīcā vai cietumā. Itālijas gadījumā tādas jau pastāv. Cīņa notiek par “laulību”, izmantojot citu terminu. To ir teicis pats civilattiecību “garīgais tēvs” Skalfaroto (Scalfarotto) intervijā laikrakstam “Repubblica” 2014. gada 16. oktobrī: “Civilās attiecības nav zemāka līmeņa laulība, bet gan tā pati laulība. Tā nodēvēta citā vārdā “reālpolitisku” iemeslu dēļ.”

Īrija pēc Lielbritānijas demonstrē, kā darbojas šī “reālpolitika”. Kad 2013. gadā Lielbritānijā nosaukumu “civilattiecības” nomainīja vārds “laulība”, lielākā daļa britu to pat nepiefiksēja, jo domāja, ka homoseksuāla laulība jau eksistē. Arī presei bija apnicis rakstīt par Smita un Džonsa kungiem, kas bija “civilpartneri”, un tā sāka rakstīt, ka tie ir precēti. Nosaukuma pārmaiņa uz “laulību” izrādījās kaut kas neizbēgams.

Tagad LGBT aktīvisti priecājas par rezultātiem Īrijā. Taču tā bija cīņa, kurā viņi uzvarēja jau 2010. gadā, kad Īrijā tika ieviestas civilattiecības, kas visā līdzinājās laulībai, izņemot adopciju, kas tika zibenīgi ieviesta jau pirms referenduma.

Mācība ir skaidra. Ja nevēlamies homoseksuālas “laulības” un adopcijas, ir jāaptur homoseksuālās civilattiecības. Pēc tam būs par vēlu. Atlikt cīņu līdz laikam, kad homoseksuālas civilattiecības tiek nomainītas ar laulību, nozīmē to zaudēt jau tagad. Par to cīnās ģimenes kustības un lūdzas Klusie sargi (burtiski: stāvošie sargi, it. Sentinelle in piedi).

Avots: Massimo Introvigne, Irlanda, referendum a carte truccate // http://lanuovabq.it

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: William Murphy, flickr.com