/Marks Jermaks/

Vizītes laikā Amerikas Savienotajās Valstīs pāvests Francisks uzstājies par reliģisko brīvību, cilvēka dzīves svētumu un neaizskaramību, kā arī nepieciešamību panākt sociālo taisnīgumu un mieru visā pasaulē.

Patiesa ticība nav savienojama ar naidu

Pirmo reizi uzstājoties ASV Kongresā, pāvests atzina, ka mūsdienu pasaulē turpinās briesmīgi konflikti un noziegumi, kas reizēm tiek izdarīti „pat Dieva un reliģijas vārdā”. Pēc pāvesta domām, jebkurā reliģijā ir iespējamas ideoloģiska ekstrēmisma izpausmes, tādēļ nepieciešama īpaša piesardzība attiecībā pret jebkāda veida fundamentālismu. Cīnoties ar reliģisko fanātismu, vienlaicīgi jāievēro cilvēktiesības, t.sk. reliģiska brīvība, viņš norādīja. Runas laikā pāvests atgādināja, ka ASV vēsturē lielu lomu spēlēja dažādu reliģisko kustību pārstāvji, tādēļ „arī tagad ticības balsij jābūt sadzirdamai”.

/Dželsomino Delgverčo/

Daži vēlējās viņu redzēt mirušu. Vai labāk, ja viņš nebūtu piedzimis. Daži ārsti Floridas slimnīcā Winnie Palmer Hospital (ASV) bija ieteikuši vecākiem nelaist pasaulē mazo Džeksonu (Jaxon Emmett Buell), jo viņa galvaskausa un smadzeņu deformāciju uzskatīja pār pārāk smagu. Ārstu spriedums bija skaidrs: šis bērns nevarēs izdzīvot. Taču viņa tēvs un māte, kuri vienmēr bija stingri noskaņoti pret abortu, nevēlējās pārtraukt grūtniecību. Problēmas, protams, ir, un vēl kādas.

Man šķiet, ka tiek noklusēts nesen (11.–16. septembrī) Jeruzalemē notikušās Eiropas Bīskapu Padomes (EBP) pēdējās asamblejas gala dokuments (Message from the Plenary Assembly of the CCEE). Tajā bīskapi vienkārši un skaidri, pieticīgā formā un spēcīgi saturā, ir parādījuši kristīgā reālisma gudrību un līdz ar to arī drosmi.

Viņš lietoja visu – heroīnu, kokaīnu, opiju, marihuānu, alkoholu – ļoti lielā daudzumā, nemaz nerunājot par halucinogēnām vielām, tādām kā psilocibīna sēnes un LSD. Bez tam viņš to visu lietoja, vēl nesasniedzis 18 gadu vecumu, un daudz ko no tā – pat līdz 14 gadiem. Ar katru gadu atkarības kļuva arvien stiprākas, tāpat kā pieauga eksistenciālais tukšums. Tas izklausās pēc Hantera S. Tomsona romānai ievada. Taču tā ir daļa no katoļu priestera, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mariāņu tēva Donalda Kaloveja (Donald Calloway) autobiogrāfijas. Savu dramatisko un sirdi plosošo dzīvesstāstu viņš apraksta grāmatā “Atpakaļceļa nav: Žēlastības liecinieksˮ. Cik graujoša bija viņa bērnība, tikpat lielā mērā pieaudzis Kalovejs padevās gan lieliem, gan maziem miesas kārdinājumiem un dzīvoja, nepārtraukti mainot seksuālās partneres, izdarot noziegumus, pārkāpjot likumus, veicot grandiozas zādzības. Viņš zaga preces tūkstošiem dolāru vērtībā un to svinēja kopā ar draugiem nakts ballītēs, lietoja visa veida narkotikas un apreibinošās vielas un klausījās smagā metāla mūziku.

Dēmoniska apsēstība ir ļoti reta parādība, tādēļ ticīgajiem nevajadzētu pārspīlēt, katrā neparastā situācijā saskatot ļaunā gara „pirkstu”, norāda katoļu priesteris, eksorcists Slavomirs Sosnovskis (Slawomir Sosnowski).

Ņemot vērā pieaugošo sabiedrības interesi par dēmoniskās iedarbības problemātiku, Sosnovskis skaidro, ka galvenais ierocis cīņā pret kritušajiem eņģeļiem ir dzīve svētdarošā žēlastībā, tātad, regulāra grēksūdze un sv.Komūnijas pieņemšana, kā arī lūgšana, Bībeles lasīšana, piedalīšanās kopienas dzīvē, un tml.

Perfekcionisti ir enerģijas un entuziasma pilni, viņi ir aktīvi un parasti neizvairās no lēmumu pieņemšanas. Dzīvē šie cilvēki bieži priecājas par savām spējam un darba rezultātiem. Tomēr perfekcionisms var kļūt par slazdu.

Pašvērtējuma atkarība no pastāvīgiem panākumiem, nemitīga neapmierinātība ar sasniegto un nespēja pieņemt zaudējumus perfekcionistiem bieži izraisa psihiskus un fiziskus traucējumus, piemēram, depresiju un pašnāvnieciskas tieksmes, norāda psihoterapeits Ričards Vinters (Richard Winter).

Džošuam Džonsonam (Joshua Johnson) ir 27 gadi, viņš ir visjaunākais priesteris Batonrūžas (Baton Rouge) diecēzē ASV. Pirms savas atgriešanās viņš bija reperis, un turpina tāds būt joprojām.

Filadelfijā norisinās VIII Pasaules ģimeņu tikšanās. Sestdienas, 26. septembra, vakarā, kad pulkstenis Latvijā jau rādīja 2.00 naktī, sākās ģimeņu svētku kulminācijas pasākumi. Klātesot pāvestam, Bendžamina Franklina vārdā nosauktajā bulvārī (Benjamin Franklin Parkway) skanēja dziesmas, notika dejas un lūgšanas, un seši pāri sniedza liecības. Vigīlijas dalībniekus uzrunāja kāda ģimene no Ukrainas, kuras viens bērns ir invalīds, laulāto pāris no Argentīnas, kas tikko nosvinēja savas laulības 60 gadu jubileju, divi saviļņojuma pilni jaunieši no Austrālijas, kuri gatavojas laulībām, bet dzīvo atsevišķi, kā arī ģimenes no Nigērijas, ASV un Jordānijas. Sabiedrība labi attīstās un kļūst stipra, ja tā tiek veidota uz ģimenes pamata – uzsvēra Francisks.

/Tēvs Stefans Imbarato/

“Baznīcas būtībai ir raksturīga žēlsirdība,” apgalvo garīdznieks, kurš pats bija veicinājis aborta izdarīšanu.

Šodien es to rakstu kā priesteris, bet pirms vairākiem gadu desmitiem biju vainīgs aborta izdarīšanā. Tiklīdz es dzirdēju par pāvesta Franciska vēstuli, kura piešķir priesteriem vispārēju varu piedot aborta grēku un atcelt ar to saistīto ekskomunikāciju (izslēgšanu no Baznīcas kopības), mani intervēja radio un uzdeva interesantus jautājumus par šo pāvesta vēstuli.

Galvojam, ka izlasot šo tekstu, tev vairs nekad negribēsies noskatīties pornogrāfisku filmu. Ķersimies pie galvenajiem mītiem, kas attiecas uz pornofilmām.

Mīts 1. Sekss pornogrāfijā un realitātē ir viens un tas pats

To mums cenšas iestāstīt, taču tā nav. Meinstrīma mediji vai filmas (tādas kā "Greja 50 nokrāsas") mēģina attēlot vardarbīgu seksu kā kaut ko patīkamu. Pusaudži tiek aicināti iepazīt dažādas „foršas” tehnikas, jo tas esot „normāli un veselīgi”. Vai tiešām?