/Masimo Introvinje/

Pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē “civitas.lv” lasītājiem piedāvājam ievērojamā Itālijas reliģijas sociologa pārdomas par Itālijas musulmaņiem. Viņa secinājumus droši var attiecināt arī uz citām Eiropas valstīm, tai skaitā Latviju, domājot par to, kas gadu gaitā var notikt arī pie mums.

Itālijā dzīvo viens miljons astoņi simti tūkstoši musulmaņu, kas ir gan Itālijas pilsoņi, gan imigranti. Protams, Itālijā nedzīvo viens miljons astoņi simti tūkstoši teroristu. Gluži pretēji, lielākā daļa Itālijā dzīvojošo musulmaņu stingri nosoda atentātus, kas notika Parīzē, un karsti vēlas dzīvot mierā līdzās pārējās tautas pārsvaram, kas nav musulmaņi. Varētu pat teikt, ka musulmaņu vidē ir grūtāk nosodīt atentātus, kas ir vērsti pret ebrejiem vai Izraēlu, bet patiešām maz būs tādu, kas izrādīs simpātijas Al Qaeda vai Islāma valstij.

/Mauricio Artieda/

“Es katru dienu iesāku ar to, ka nometos ceļos, salieku rokas un pateicos Dievam.ˮ

“Būt katolim ir manas dzīves būtiskākais aspekts,ˮ intervijā “Apvienotās Karalistes Katoļu Vēstnesimˮ sacīja Marks Vālbergs (Mark Wahlberg). Viņš turpināja: “Kad es pievērsos ticībai, manā dzīvē sāka notikt brīnišķīgas lietas. Es ar to nedomāju profesionālo jomu, runa nav par to. Lai gan baznīcā esmu piedzīvojis arī to, ka cilvēki nāk pie manis un saka: “Vai Tev nav nekas pretī, ja es apsēdīšos tev blakus un lūgšos kopā ar tevi?ˮ Viņi lūdzas, bet izrādās, ka viņi lūdzas, lai viņu jaunā filma būtu veiksmīga, vai ko citu tamlīdzīgu, un es jūtos nedaudz apmulsis, jo ne jau šāda iemesla dēļ esmu nācis uz baznīcu. Man tas liekas dīvaini – sēdēt un lūgties par materiālām lietām. Īstenība ir daudz lielāka par to. Es gribu kalpot Dievam, būt labs cilvēks un gandarīt par kļūdām, ko esmu izdarījis, un sāpēm, kuras citi ir cietuši manis dēļ. Es lūdzos par to, un to es iesaku darīt ikvienam.ˮ

/Diāna Montaņa/

Arhibīskapa Tomasa Lūkas Msusa (Thomas Luke Msusa) aizraujošais stāsts par ticību, konvertēšanos un aicinājumu

Dievs savā bauslī aicina cilvēkus uz dzīvi šķīstībā. No tā izriet, ka vīrietim un sievietei nevajadzētu veidot kopdzīvi pirms laulības sakramenta saņemšanas. Līdz ar to katrs, kuram ir seksuālas attiecības ar otru personu bez laulības, izdara smagu grēku. Lai atbrīvotos no grēka, nepieciešams to izsūdzēt un pieņemt svēto Komūniju. Izlīguma priekšnosacījums ir lēmums atgriezties un pārtraukt dzīvot grēkā. Tas nozīmē, ka grēksūdzes laikā ticīgajam jānožēlo izdarītais grēks un vēlāk jādara viss iespējamais, lai tajā neiekristu atkal.

Šādos gadījumos kopā ar grēku nožēlu būtu jāpieņem lēmums turpmāk dzīvot atsevišķi. Kāpēc? Jo kopdzīve tiek uzskatīta par labvēlīgu vidi kārtējam grēkam. Tādēļ priesteris var uzdot jautājumu, vai ticīgais ir gatavs dzīvot atsevišķi no sava partnera. Ja atbilde ir „nē”, biktstēvs nevar pieņemt grēksūdzi, jo nav garantiju, ka lēmums par atgriešanos ir autentisks.

Tāpat priesteris var atteikt grēku piedošanu personai, kura nedzīvo ar partneri zem viena jumta, taču regulāri iesaistās dzimumattiecībās un neplāno to mainīt. Arī šajā gadījumā cilvēks nevēlas pārtraukt smagi grēkot, kas neļauj viņam izlīgt ar Dievu un Baznīcu.

/Marks Jermaks/

Vatikāna finanses netiek pietiekoši kvalitatīvi kontrolētas, kas izraisa dažāda rakstura pārmērības. Tai pat laikā pāvests Francisks Baznīcas finanšu reformu procesā nevar paļauties pat uz savām uzticības personām. Rietumu medijos sācies skandāls sakarā ar iespējamām finansiālajām mahinācijām Vatikānā, kas faktiski ir turpinājums „Vatileaks” stāstam, kas norisinājās pirms vairākiem gadiem.

Pagājušonedēļ Itālijas grāmatnīcu plauktos nonāca divas grāmatas, kuru autori, vietējie žurnālisti, raksta par Katoļu Baznīcas finansēm, kas tiekot pārvaldītas nekorektā veidā. Grāmatu tapšanas procesā izmantoti nelikumīgi nopludinātie Vatikāna dokumenti. Pēc publikāciju parādīšanās tika aizturēti spāņu priesteris, Vatikāna ekonomisko lietu prefektūras loceklis Lucio Angela Vallejo Balde, kā arī itāliešu ekonomiste, PR lietu eksperte Franceska Chaouqui, kura pašlaik jau atbrīvota, jo piekritusi sadarboties ar tiesībsargājošām iestādēm. Abas aizturētas personas bija pāvesta padomnieki Vatikāna finanšu reformā.

Ziņas par kristiešu vajāšanām ir kļuvusi ikdiena. ASV reliģijas pētnieki D. B. Barets (Barret) un T. M. Džonsons (Johnson) min satraucošus datus, ka otrā gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē kristīgo mocekļu skaits ir izaudzis līdz 160 000, bet kopš 2010. gada skaitļi samazinās, jo vairākās Āfrikas valstīs situācija normalizējas, un droši var apgalvot, ka 2011. gadā kristīgo mocekļu skaits bija simts tūkstoši gadā.

/Anonīma autore/

„Iemesls, kādēļ šodien es esmu jauniete, kura mīl ticību un Baznīcu”

Es jutu nepieciešamību liecināt, kad izlasīju pirms pāris dienām jūsu publicēto rakstu par bērniem, kuri ir ieņemti izvarošanas ceļā. Apmēram pirms trīs gadiem es uzzināju, ka arī es pati tiku ieņemta tieši šādā veidā; un šī ir pirmā reize, kad es plašāk par to runāšu.

Sākumā es centos to noliegt (vai vismaz pārāk daudz par to nedomāt), jo mans pirmais iespaids bija, ka es nebiju gaidīts bērns ģimenē, vēl jo vairāk manai mātei, patiesi! Viņa bija ieplānojusi pilnīgi atšķirīgu dzīvi, nevis tādu, kāda viņai izvērtās kopā ar mani.

/Rendijs Heins/

„Pasaulē, kas nemitīgi cenšas tevi pārtaisīt, būt tādam, kāds patiesi esi, ir vislielākais sasniegums.” Ralfs Valdo Emersons (Ralph Waldo Emerson)

Kāpēc gan ir tik grūti būt tādam pašam gan darbā un mājās, gan arī baznīcā un pavadot laiku ar draugiem? Šo problēmu es esmu jau novērojis gadiem ilgi, bet īpaši pēdējā laikā es bieži vien esmu saskāries ar tiem izaicinājumiem, kas cilvēkiem traucē pastāvīgi būt „īstiem”. Dažās nesenās sarunās draugu lokā, es saskāros vien ar pārmetumu pilniem skatieniem un diskomfortu, kad aizstāvēju uzskatu, ka cilvēkiem vienmēr ir jābūt sev pašiem – neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies, un lai mūsu dzīves būtu atklātas. Kādēļ gan šāds autentiskums bieži vien ir tik neērts?

Vairums cilvēku identificē svētos ar īpašiem Dieva izredzētajiem, kuri jau kopš dzimšanas atšķiras no citiem ar dievbijīgu un priekšzīmīgu dzīvi. Nekādu kritienu, nekādu šaubu, nekādu grēku vai ticības problēmu. Tas nedaudz izklausās pēc Kalvina predestinācijas teorijas, un tā nav patiesība.

Dzirdot vārdu „svētums”, vidusmēra cilvēks iedomājas kaut ko tādu, kas viņam pašam nav sasniedzams, kas rezervēts atsevišķiem unikāliem indivīdiem. Bieži svētie mums asociējas ar pārdabiskām būtnēm, kas ir atrautas no šīs pasaules.

Katrs otrais migrants neapzinās ceļojuma riskus. Seši no desmit migrantiem dodas ceļā ekonomisku motīvu dēļ. Tie ir galvenie secinājumi, ko 13. oktobrī Romā prezentēja nevalstiskā organizācija “Starptautiskie brīvprātīgie par attīstību” un Dona Bosko misijas dalībnieki, kas izvērsa kampaņu “Stop nelegālai migrantu tirdzniecībai, jo viņi ir cilvēki” Subsahāras Āfrikas migrācijas izcelšanās un tranzīta valstīs, tādās kā Gana, Senegāla, Nigērija, Ziloņkaula Krasts un Etiopija.

Migrantus mudina doties uz Eiropu sapņi par studijām vai darbu, bet viņi neapzinās, kas viņus var sagaidīt ceļā, bieži vien viņi neprot peldēt vai neapzinās ceļojuma briesmas caur tuksnesi. Konferences ziņojums par Subsahāras Āfrikas valstīm skaidri parāda, ka jauniešu īpatsvars, kuri grib emigrēt, sasniedz 60%.