Tagad aizvien skaļāk tiek runāts par dženderisma ideoloģiju. Kāda ir tās izcelsme?
Dženderisms ir radies 1970. - 80. gados ļoti radikāla feminisma aprindās, taču tā aizsākumi meklējami jau 50. gados autora Džona Viljama Manija (John William Money) darbos. Tieši šie grupējumi un ar tiem saistītas feministiskās organizācijas un Starptautiskā Ģimenes Plānošanas federācija (IPPF) piedāvāja šo ideoloģiju starptautiskās demogrāfiskās konferences laikā Pekinā 1995. gadā (IPPF Latvijā pārstāv organizācija „Papardes zieds” - civitas.lv). Pēc 5-10 gadiem notika citas konferences, kuru mērķis bija uzraudzīt un kontrolēt dženderisma ieviešanu pasaules valstu sociālajā un ekonomiskajā politikā. Tātad, šodien aprīt gandrīz 20 gadi kopš šīs ideoloģijas ieviešanas. Mēs redzam, ka tā nav parādījusies no nekurienes. Tā ir ļoti mērķtiecīga programma, nevis spontāna cilvēciska radošuma izpausme.
Sabiedrībai tiek uzspiests t.s. „gender mainstreaming” – informatīva, ekonomiskā, politiskā kustība, kuras mērķis ir nostiprināt šo ideoloģiju, panākt, lai sabiedrība to akceptē. Tas tiek izmantots, lai veidotu sabiedriski politiskus procesus un pārveidotu cilvēku attiecības.
Jēdzienu „gender” ne pārāk vēlas skaidrot pat tā atbalstītāji. Šeit dominē aprakstoša rakstura apgalvojumi, kas pauž, ka to, vai konkrēts cilvēks ir vīrietis vai sieviete nosaka nevis bioloģiskais dzimums, bet gan „šķirne” („gender”), kas apzīmē psihisku un kultūras identitāti, ko cilvēks ir izvēlējies pats, un ko nenosaka viņa ieņemšana un piedzimšana. Tas noved pie dzimumu aizvietojamības idejas un dzimumu atšķirību mazināšanas, jo dzimums esot tikai loma, ko cilvēks ir apguvis. Šāda konstrukcija veido pamatu pārliecībai, ka visas seksuālās orientācijas (arī homo- un transseksuālās) ir vienādas un līdzvērtīgas. Tās kļūst par jauniem „ģimenes” elementiem un formām.
Viens no briesmīgiem piemēriem tam ir kāda kanādiešu ģimene, kas nolēma slēpt no sava bērna un apkārtējiem viņa dzimumu, lai viņš vēlāk pats varētu izlemt, vai grib būt sieviete vai vīrietis.
Tas ir viens no daudziem piemēriem tam, kā šī ideoloģija tiek pielietota, un kā cilvēki tiek maldināti. Jāsaprot, ka dženderisms parādījās daudz agrāk. Tas veidojies Rietumu civilizācijas evolūcijas gaitā - no Apgaismības līdz pat mūsdienām. Tas ir vērsts uz to, lai noniecinātu jebkādus ārējos faktorus, kas nosaka cilvēka dzīvi. Sākumā tiek atmests Dievs, tad – daba.
Tomēr cilvēka specifiskā būtība ļoti atšķiras no dzīvnieku pasaules, to atzīst arī ģenētikas speciālisti.
Par cilvēku, kurš ir atrauts no Dieva, no pārdabiskās dimensijas, no cilvēciskās dabas jēdziena, var valdīt kultūra, kurā viņš dzīvo. Taču kultūra bieži uztur dažādību, nevis vienotību. Kultūrā var veidoties īpašas aprindas, kas reizēm ir ļoti šauras. Tādējādi kultūra ir cilvēka radījums, cilvēks var pats sevi atražot. Un tā mēs nonākam līdz dženderisma ideoloģijai, kas ilustrē daudzas šizoīdas situācijas.
Tajā pašā laikā cilvēkam ir jābūt iekšēji harmoniskam, jāapvieno visi elementi, kas nepieciešami viņa eksistencei. Atsaucoties uz bībelisko antropoloģiju, šie elementi ir miesa, dvēsele un gars. Tiem savstarpēji jāsaskan, jādarbojas integrēti, jāpauž cilvēciskās būtnes un personības bagātība. Taču mūsdienās mēs vērojam šo elementu šķelšanu. Visdziļākā šķelšanās skar cilvēka ķermeni un apziņu. Kad ķermenis nav integrēts ar apziņu, to uztver kā sava veida materiālu, ko var izmantot pēc mūsu ieskatiem. Tāpēc rodas situācija, kad cilvēks tiek atrauts no viņa dzimumidentitātes. Dženderisms noliedz šo determināciju un apgalvo, ka galvenais ir „kultūras šķirne” (tātad, kritērijs, ko veidojam mēs paši). Dženderismā ķermeni uztver kā materiālu, ko var tehniski mainīt, piemēram, caur plastiskām operācijām, ķirurģiskām intervencēm, hormonāliem preparātiem.
Katrai ideoloģijai piemīt savas izpausmes pedagoģijā un studijās, līdzīgi kā marksismu un leņinisma propagandai. Audzināšanas procesam jābūt vērstam uz personas integrāciju saskaņā ar tās iedzimto dzimumu. Šodien eksistē dženderisma studijas (queer studies), kas ar visu nopietnību ir pārstāvētas daudzās augstskolās. Tās izriet no senas psihoetnosocioloģijas kustības, kas aprakstīja sievietes un vīrieša psihi, to līdzību un atšķirības. Queer studies noved pie tā, ka šīs psihes var būt izvēles priekšmets pat vēlākā dzīves posmā, ka starp vīrieti un sievieti pastāv tikai specifiskas psihiskās atšķirības.
Polijā dženderismu pasniedz vismaz astoņās augstskolās. Viena no šīs ideoloģijas piekritējām, dr. Sofija Lapņevska, kura strādā Jagelonas un Varšavas universitātē, neslēpj, ka dženderisma mērķis ir „dzimumu stereotipu pārvarēšana”, kas, pēc viņas teiktā, „veido sociālo aizspriedumu pamatu”.
Stereotipu pārvarēšana ir instruments sabiedrības pārveidošanai. Par lielu un problemātisku stereotipu šodien tiek uzskatīta tradicionāla ģimene, ko veido tēvs, māte un bērni, kuru viņi ir ieņēmuši, dzemdējuši un izaudzinājuši. Dažas personas uzskata šādu ģimeni par nomācošu struktūru, kas ieliek cilvēku šauros rāmjos un neļauj viņam attīstīties. No tā izriet „brīvu elektronu” koncepcija. Runa ir par cilvēkiem, kuri evolucionē pilnīgi neatkarīgi no pārējiem, un kuri nav spējīgi veidot stabilas attiecības, kas izriet no viņu bioloģiskā, kulturoloģiskā un sociālā mantojuma. Patiesībā cilvēkam šādā veidā atņem viņa personības struktūras, attīstības, dzīves dinamikas stabilitāti un krāšņumu.
Dženderisms visvairāk uzbrūk sievietēm, uzskatot, ka sievietes tiek diskriminētas, jo viņas esot „nolemtas” mātes un sievas lomas pildīšanai...
Dženderisms ir marksisma atvasinājums, tāpēc nedrīkst aizmirst, ka tas ir jauns šķiru cīņas veids. Tikai par šķirām tagad tiek uzskatītas sievietes un vīrieši. Sievietes ir proletariāts, bet vīrieši – ekspluatatori, kapitālisti, kuri šo proletariātu apspiež. Visbriesmīgākais, ko radikālais feminisms nodara sievietei, ir viņas maskulinizācija. Tas pamudina sievieti aizvietot vīrieti. Tas ir pretrunā ar viņas dabu. Maskulinizācija bija arī viens no marksisma elementiem. Tas bija viens no spēcīgiem staļinisma ideoloģijas elementiem. Šodien tiek triumfāli paziņots, ka sievietes var darboties pat armijas specvienībās, ka viņas mācās nogalināt cilvēkus. Tomēr tas nesakrīt ar sievietes aicinājumu dzīvību dot, nevis atņemt.
Dženderisms audzina cilvēkus, ar kuriem ir viegli manipulēt. Uz to pašu tiecās marksisms, kas uzskatīja cilvēku par sabiedriski ekonomisko procesu produktu. Vai dženderisms ir bīstamāks par marksismu?
Dženderisms ir bīstamāks, jo tas iet tālāk nekā marksisms. Marksisms tik dziļi neiejaucās cilvēka dabā. Tas centās pakļaut cilvēku valsts kontrolei, tādēļ bija mēģinājumi nodrošināt, lai bērnus audzinātu valsts. Vecākus pasludināja par konservatīvu, reakcionāru paaudzi.
Dženderismā notiek „aizspriedumu pārvarēšana”, kas t.sk. skar vecākās un jaunākās paaudzes attiecības. Runa ir par to, lai vecākā paaudze nevarētu ietekmēt jaunākās paaudzes audzināšanu, un, lai jauniešus audzinātu viņu vienaudži. Tieši to mēs arī novērojam. Daudzu iemeslu dēļ vecāku autoritāte sarūk. Arī tādēļ, ka pašlaik vecāki nezina, kā audzināt bērnus, viņi ir dezorientēti, savukārt bērni tiek pakļauti audzināšanai, jeb antiaudzināšanai, ko realizē masu mediji un grupējumi, kurus vecāki nekontrolē.
Ko darīt, lai mums neizaugtu dženderisma atbalstītāju paaudze?
Es bieži atkārtoju, ka galvenais audzināšanas instruments ģimenē ir vīra attieksme pret sievu, sievas attieksme pret vīru un vecāku savstarpējās attiecības, tātad laulāto mīlestība. Bērni, kuri bauda drošības sajūtu, mācas uzticību, kas balstās uz paļaušanos uz otru personu. Šodien ģimenē pats svarīgākais ir uzticība, savstarpējā mīlestība. Izglābjot laulāto un vecāku attiecības, mēs izglābsim arī jauniešus, kuri ģimenes mājās piedzīvos mīlestību, drošību un pieņemšanu. Viņi nebēgs prom no mājām, bet labprāt tur atgriezīsies.
Šķiet, no šiem draudiem var pasargāt atgriešanās pie Jāņa Pāvila II miesas teoloģijas.
Pie tās nevajag atgriezties, to vajag iepazīt, jo mēs to zinām. Miesas teoloģiju pamatoti devēja par „kopernikānisko apvērsumu”, taču Baznīcas pastorālā darbība nespēja to panākt. Iespējams, tas bija vislielākais izaicinājums garīdznieku darbā Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā, kurš šajā jomā turpināja pāvesta Pāvila VI darbību. Diemžēl dažādi ideoloģiskie apstākļi un inerce traucēja mums sasniegt šo mācību, ieviest to dzīvē, mūsu katehizācijā un pastorālajā praksē. Līdz pat šai dienai daudzi katehēti un priesteri nespēj runāt par tik svarīgām lietām.
Kā Baznīca uztver transseksuāļus, dženderisma upurus? Kā mums pret viņiem jāizturas, kā var palīdzēt?
Baznīca uzskata, ka pret šiem cilvēkiem jāizturas ar cieņu un labvēlību, viņiem ir nepieciešama palīdzība, jo viņi ir apmaldījušies. Bieži vien viņi saka kaut ko citu: ka viņi tikai tagad ir atklājuši savu identitāti, taču patiesībā viņi ir apmaldījušies. Jebkādi seksuālās orientācijas traucējumi ir bīstami un vēl jo vairāk, ka tos popularizē. Jo noteikto seksuālās orientācijas traucējumu izslēgšana no slimību saraksta bija tīri ideoloģiska. Piemēram, homoseksuālisma izslēgšana no Pasaules Veselības organizācijas slimību listes nebija balstīta uz jauniem zinātniskiem faktiem vai atklājumiem. Tas bija diezgan vienprātīgu psihiatrisku asociāciju balsojumu sekas. Šis secinājums neko nemaina. Mums jāpalīdz katram cilvēkam sasniegt viņa iekšējo vienotību ar citiem cilvēkiem un Dievu. No tā ir atkarīga cilvēka laime.
