Ko tādu esat uzzinājis par Tuvo Austrumu reālijām, par ko nestāsta masu mediji?

Uzturoties Tuvajos Austrumos, sapratu, ka plašsaziņas līdzekļi nestāsta patiesību par to, kas šeit notiek ikdienā. Tā ir liela problēma, jo bez patiesības nekad nebūs taisnīguma, bet bez taisnīguma nekad nebūs miera. Mūsuprāt, medijiem lielā mērā jāuzņemas atbildība par to, kas notiek Svētajā zemē.

Ja cilvēks pats šeit neatbrauks un savām acīm neieraudzīs mūri, viņš nesapratīs netaisnību, ko izraisa šis sašķelšanas un nošķirtības instruments. Laikrakstos nebija ziņu par to, ka mūris, kas uzbūvēts Kremisanas ielejā, atņēmis zemi 52 kristīgām ģimenēm no Betjalas draudzes, iznīcinot viņu nākotni. Tomēr mūsu skatījumā šiem cilvēkiem ir vārdi un sejas. Mēs nevaram palikt vienaldzīgi pret viņu izmisuma un dusmu asarām.

Ko dod misionāra klātbūtne? Cik daudz brīvprātīgo pieņem lēmumu palikt reģionā uz ilgāku laiku?

Pēdējos gados esam izveidojuši daudz brālības un dialoga tiltu, pirmām kārtām, ar Itāliju, kā arī ar daudzām personām no jūdaisma un islāma pasaules. Draudzības un brālības saites var sekmēt uzticēšanās klimatu, kas nepieciešams patiesam mieram.

Vienkāršie ļaudis ilgojas pēc miera. Tomēr ekonomiskās intereses mudina pieņemt citus lēmumus attiecībā uz šīs zemes nākotni. Konflikti atmaksājas labāk, nekā miers.

Tomēr ir daudz jauniešu, kuri atbrauc, lai veltītu savu laiku Svētajai zemei. Daudzi piedalās mūsu žēlsirdības darbos, ko ilgus gadus veicam kā Baznīca. Viņu klātbūtne ir nozīmīga, pat fundamentāla. Viņi ļoti mums palīdz, bet atgriežoties savās zemēs, viņi var kļūt par miera vēstnešiem.

Vai Jūs kā priesteris atbalstāt arī citas kopienas, ne tikai kristiešus?

Mana klātbūtne un kalpošanas Baznīcai Svētajā zemē galvenokārt ir vērsta uz brāļiem un māsām kristiešiem. Mūsu kristieši ir palestīnieši. Viņi dalās savos mazajos priekos un lielajās ciešanās ar brāļiem - musulmaņiem. Tādēļ mūsu palīdzība patiesībā ir vērsta uz visiem.  

Var teikt, ka mūsu skolas ir labākās Palestīnā. Mēs tiešā veidā palīdzam arī musulmaņu bērniem, kuri tur mācās. Pietiek apzināties, ka Gazas sektorā mūsu trijās skolās mācās ap 3000 skolēnu, no kuriem 95% ir musulmaņi. Starp 2 miljoniem Gazas iedzīvotāju tikai ap 1200 ir kristieši.

Es personīgi aprūpēju nelielu ģimenes māju slimiem cilvēkiem „Hogar Niño DIOS” ("Dieva bērnu māja"), kur pašlaik uzturas 29 bērni un pusaudži. Lielākā daļa no viņiem ir musulmaņi. Kad rodas nepieciešamība palīdzēt un izglābt bērnu, mēs neskatāmies, vai tas ir kristietis, musulmanis vai ebrejs. Tas ir Dieva bērns, kuram vajag palīdzību un mīlestību.

Kā lai atbalsta tos, kuri kara laikā zaudējuši visu – tuviniekus, māju, cerību? Kā cilvēks var nesalūzt kara dēļ?

Būt blakus ir ļoti grūti. Tāpat grūti atrast vārdus, lai iepriecinātu tos, kuri zaudējuši visu. Šķiet, vienīgais veids ir nostāties šim cilvēkam blakus klusumā, lai viņš sajustu Dieva Mīlestības siltumu. Šī klātbūtne, kā arī kopības ceļš, pasaka vairāk, nekā daudzi vārdi.

Apmēram divus gadus Jordānijā strādāju ar irākiešu bēgļiem, kuri tika padzīti no Mosulas un ciematiem Ninives līdzenumā. Šie cilvēki zaudējuši visu, bet ne ticību! Tieši otrādi, viņu ticība ir nostiprinājusies, tā ļauj šai brīnumainai tautai te palikt, pārvarot kara ievainojumus.

Ko Svētā Gara dāvanas nozīmē praktiskā darbā?

Zinību dāvana ļauj dziļi iepazīt lietas, saskatīt tajās Dieva pēdas, atvērt sirdis patiesībai par radīšanu. Kas attiecas uz mani, šo gadu laikā Svētais Gars man iemācījis lūkoties uz šo pasauli citām acīm.

Svētais Gars palīdzējis man paskatīties uz konfliktu un tā dalībniekiem nevis kā uz ienaidniekiem, bet kā uz brāļiem un māsām, kuriem jāatklāj savs cilvēciskums, jāatjauno brālība. Svētais Gars palīdzējis man paskatīties uz otru cilvēku, savādāku cilvēku, uz bēgli ar Dieva acīm. Skatoties uz otru cilvēku ar Dieva acīm, izmainās viss, arī tava dzīve. Tev vairs nav bail no svešiniekiem, jo tu neredzi viņos ienaidnieku, kurš atnāk, lai kaut ko tev nozagtu. Tu redzi brāli, kurš ilgojas būt mīlēts, kuram vajadzīga palīdzība. Lai Svētais Gars arī turpmāk apgaismo mūsu acis un sirdis!

Avots: "Kiedy ratuję dziecko nie patrzę, czy jest chrześcijańskie" [WYWIAD], deon.pl

Foto: Abouna.org

Tulkoja Marks Jermaks