Viduslaiku gudrība un pazemība

Patiesībā tieši Viduslaikos eiropiešu civilizācija lielā mērā bija veidota balstoties Evaņģēlija mācībā, ko sludinājusi Baznīca. Viduslaiki ir kristīgās Eiropas uzplaukums. Eiropiešu vienotības pamatā tajos laikos bija stabils kristietības pamats, nevis Briseles dekrēti vai apšaubāmi referendumi. Eiropu Viduslaikos apvienoja pirmām kārtām lielas klosteru kongregācijas, latīņu valoda kā intelektuālās un politiskās elites saskarsmes veids, kopīgas ētikas normas (piemēram, bruņinieku goda kodekss). Atšķirībā no Apgaismības laikmeta darboņiem Viduslaiku eiropiešiem netrūka pazemības, atzīstot, ka šie sasniegumi ir ne tikai viņu pašu pūliņu, bet arī iepriekšējo paaudžu ieguldījuma auglis. 

12.gadsimta bīskaps Ivo teicis: „Mēs esam tikai punduri, kuri stāv uz milžu pleciem.” Viduslaiku cilvēkiem šie milži bija grieķu un romiešu civilizācijas pārstāvji – Platons, Aristotelis, kā arī romiešu tiesību sistēmas veidotāji. Šķietami neiecietīgie Viduslaiki labprāt atsaucās uz pagāniem domātājiem, izvērtējot un integrējot viņu sniegumu Evaņģēlija un Baznīcas mācības kontekstā.

Apgaismības „progress”

Apgaismības elites rīkojās tieši pretēji, jo to galvenais mērķis bija sagraut eiropiešu vienotības modeli, kas tika izveidots Viduslaikos (te gan jāatzīst, ka šī vienotība smagi cieta arī no reliģiskiem un politiskiem satricinājumiem Reformācijas rezultātā). Līdz ar to nav jābrīnās, ka Viduslaiku kritika pēc būtības līdzinājās propagandistu uzbrukumam. Turklāt Voltēru, Didro vai Ruso grūti atzīt par filozofiem. Salīdzinot ar sv. Anselmu no Kenterberijas vai sv. Akvīnas Tomu, tie bija filozofijas „amatieri”. 

Apgaismības „filozofu” darbība ilustrē seno gudrību par baļķa nesaskatīšanu savā acī. Kritizējot sholastiķu „tumsonību”, viņi paši nespēja radīt kādu interesantu un vērtību mantojumu. Piemēram, Apgaismības darboņu veidota enciklopēdija, pēc franču vēsturnieka Pierre Gaxotte vārdiem, bija pilna ar maldīgiem un nekam nederīgiem  datiem.

Prāta krīze

Zīmīgi, ka laikā, kad kristietība tikusi pakļauta Apgaismības „domātāju” uzbrūkumam, dažādā veidā salonos bija novērojams māņticības uzplaukums. Cilvēki, kuri izsmēja Viduslaiku „tumsonību”, vienlaicīgi pievērsās nemirstības eliksīra meklējumiem, „apslēptām zināšanām”, kā arī mēģināja pārvērst svinu par zeltu. 

Tāpat „iecietības” un „vārda brīvības” sludinātāji apliecināja pilnīgu cieņas trūkumu pret atšķirīgu uzskatu piekritējiem. Piemēram, Voltērs rakstīja saviem kolēģiem: „Nekautrēsimies celt negodu par autoriem, kuri atbalsta citus uzskatus. Bagātīgi pavairosim šaubu indi! Lai ļaudis uzzina par pretinieka negantībām. Attēlosim to visļaunākajā gaismā!” 

Saceļot troksni par katru netaisnību Francijā, šie darboņi tomēr visai labvēlīgi izturējās pret titulētiem ārzemju atbalstītājiem. Voltērs nekautrējoties dēvējis Prūsijas ķēniņu Frīdrihu II par „karali-filozofu”, bet Didro saucis Krievijas carieni Katrīnu II par „Ziemeļu Semiramīdi”. Apgaismības „filozofi”, runājot mūsdienu valodā, bija publisko attiecību speciālisti, kuri paši sevi pasludināja par „neatkarīgiem”, „opozicionāriem”, „tautas draugiem”, bet patiesībā ilgojās pēc slavas un atzīšanas no kronēto personu puses.

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: MROKI ŚREDNIOWIECZA, ŚWIATŁO OŚWIECENIA?, milujciesie.org.pl

Foto: milujciesie.org.pl