Eksperiments tika atkārtots citā vidē, kādā tirdzniecības centra kafejnīcā. Eleganti ģērbtu meiteni cilvēki pieņēma, labprāt redzēja apsēžamies pie viņu galdiņa, samīļoja. Savukārt, kad meitenes ārējais izskats mainījās, mainījās arī apkārtējo cilvēku reakcija, vienaldzībai pievienojās piesardzība, daži paranoiski kontrolēja savas somas, lai pārliecinātos, ka šī knīpa nav neko nozagusi. Eksperiments beidzās, kad viens no kafejnīcas apmeklētājiem nicīgi atraidīja bērnu, lūdzot oficiantam izvest skrandaini ārā. Anano izplūda asarās. “Kad mana seja bija nosmērēta un man bija netīras drēbes, cilvēki izturējās pret mani slikti”, teica meitene par notikušo, “man palika ļoti skumji. Nezinu kāpēc... Viņi visi teica, lai es eju projām.”

UNICEF sabiedrisko attiecību speciāliste Najva Meki (Najwa Mekki), stādot priekšā UNICEF 2016. gada ziņojumu, komentēja šo situāciju: “Pat ja video tika uzņemts Gruzijā, netaisnībai, ko tajā redzam, ir dramatiski universāls raksturs. Ielu bērni ir viena no visvairāk atstumtajām un apdalītajām cilvēku kategorijām. Viņiem nav pieejama nedz izglītība, nedz veselības aprūpe. Bieži vien viņi pat nav reģistrēti un cieš visāda veida vardarbību”. Pēc Bērnu aizsardzības organizācijas prognozēm līdz 2030. gadam 69 miljoni bērnu līdz 5 gadu vecumam nomirs no cēloņiem, kas īstenībā varētu būt novērsti, 167 miljoni dzīvos nabadzībā, 750 miljoni meiteņu tiks aprecētas vēl bērnībā, vairāk nekā 60 miljoni skolas vecuma bērnu nesaņems pamatizglītību.

Šis eksperiments liek aizdomāties un uzdot katram sev vienu jautājumu: ko es darītu, ja uz ielas satiktu mazu, skrandainu bērnu, kā es reaģētu? Taču šis video mudina uzdod sev vēl citu jautājumu, kas iziet ārpus Unicef sižeta un ieteikumiem vaicāt par bērna vecākiem vai piezvanīt uz sociālo dienestu zaļo telefonu. Tas ir jautājums par dažāda veida attieksmēm, ko es varu izrādīt, no vienas puses, cilvēkiem ar atzītu sociālo stāvokli, bagātiem, veiksmīgiem, ietekmīgiem un, no otras puses, vienkāršiem, marginalizētiem cilvēkiem “bez vārda”. Svētā Jēkaba vēstules vārdi, ko ir vērts pārlasīt pilnībā, aicina aizdomāties un nevērtēt cilvēkus pēc personas stāvokļa: “Vai Dievs tos, kas šinī pasaulē trūcīgi, nav izvēlējies par bagātiem ticībā un mantiniekiem tai valstij, ko Dievs apsolījis tiem, kas Viņu mīl?” (Jk 2, 1–5).

Vēl pirms UNICEF aicinājuma “Lietas sāks mainīsies, kad tu izvēlēsies rūpēties” svētais Jēkabs mudina pārbaudīt, vai tava ticība gadījumā nav mirusi, jo “ticība pati par sevi ir mirusi, ja tai nav darbu. Bet kāds teiks: Tev ir ticība, bet man darbi. Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu savu ticību darbos” (Jk 2, 17–18).

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Avots: it.aleteia.org