Ar vārdu „stigmati” (grieķu stigma ʻzīmeʼ) saprot rētas, kas nesaprotamā veidā parādās uz cilvēka ķermeņa (piemēram, uz rokām un kājām), atgādinot Jēzus Kristus rētas. Baznīcas vēsture pazīst ap 400 stigmatizācijas gadījumu. 80 gadījumos tie bija saistīti ar personām, kuras vēlāk tika kanonizētas. Tomēr tikai vienā gadījumā stigmati tika oficiāli atzīti par autentiskiem, apstiprinot, ka to parādīšanās saistīta ar dievišķo intervenci. Runa ir par svēto Francisku, kurš bija pirmais zināmais stigmātiķis cilvēces vēsturē. Tas nebūt nenozīmē, ka visās pārējās situācijās svēto stigmatiem nav bijis pārdabisks raksturs, tomēr Baznīca atturas no viennozīmīgiem paziņojumiem.

Pirmās stigmatu pazīmes tēvam Pio parādījās 1910. gadā, tikai dažus mēnešus pēc iesvētīšanas par priesteri. Kapucīns lūdza, lai Kungs padara Viņa ciešanu zīmes neredzamas, un sākotnēji šī lūgšana tika uzklausīta. Tomēr arī neredzamie ievainojumi izraisīja lielas fiziskas mokas. Tas turpinājās aptuveni astoņus gadus. Turklāt sāpju intensitāte mainījās atkarībā no nedēļa dienas (piemēram, piektdienās, kad Baznīcā tiek pieminētas Kristus ciešanas, sāpes pastiprinājās).

Tomēr 1918. gadā pārdabiskā rakstura zīmes parādījās uz jaunā priestera ķermeņa redzamā veidā. Lūgšanas laikā pēc Svētās Mises tēva Pio rokas un kājas sāka asiņot. Kā rakstīja kapucīnu ordeņa provinciāls pr. Benedeto, „tie nav plankumi vai dzimumzīmes, tās ir reālas brūces caurdurtās delnās un pēdās. Vēlāk to pašu esmu novērojis uz sāna: tas ir patiess ievainojums, kas nepārtraukti asiņo vai izdala asiņainu šķidrumu.”

Mediķu viedoklis

Klostera vadība ar Baznīcas atļauju nolēma šo parādību pakļaut medicīniskam vērtējumam. Pirmais ārsts, kurš pētīja tēva Pio stigmatus, bija ķirurgs, profesors Luidži Romanelli. Savā atzinumā ārsts norāda: „Saskaņā ar manis pielietoto diagnostikas metodi šīs brūces nav iespējams klasificēt kā parastas brūces, kas būtu saistītas ar infekcijām vai traumām... Jāatzīst, ka šīm brūcēm ir pilnīgi atšķirīgs dzīšanas process. Līdz ar to nav iespējams, ka tēva Pio brūču etioloģijai būtu dabisks avots. To cēlonis neapšaubāmi meklējams pārdabisku notikumu jomā.”

Līdzīgus tēva Pio stigmatu aprakstus vēlāk sniedza Romas Universitātes Patoloģijas katedras vadītājs profesors Amiko Biņami (Amico Bignami) un doktors Džordžio Festa (Giorgio Festa). Tiesa, profesors Biņami izteica šaubas attiecībā uz brūču izcelsmes raksturu, uzskatot, ka to iemesls ir multiplā neirotiskā ādas nekrozeˮ. Lai pierādītu savus apgalvojumus, profesors ieteica uzlikt priestera delnām apzīmogotus pārsējus, kas katru dienu tiktu nomainīti liecinieku klātbūtnē. Tomēr pēc nedēļās izrādījās, ka brūču stāvoklis nav mainījies, un tas lika apšaubīt ārsta secinājumus.

Negatīvu vērtējumu par stigmatiem un pašu tēvu Pio pauda arī tā laika slavenais ārsts, psihologs un garīdznieks Agostino Džemelli (Gemelli), kurš uzskatīja, ka šāda veida brūces var parādīties uz ķermeņa emocionālu traucējumu, piemēram, histērijas, iespaidā. Tomēr pr. Džemelli neuzskatīja par vajadzīgu personīgi satikties ar kapucīnu, aprobežojoties tikai ar teorētiskiem spriedumiem. Turklāt Biņami un Džordžio Festa noraidīja šo pieņēmumu, uzskatot, ka tēva Pio brūcēm nav neirotisks raksturs.

Noslēpumainā persona

Pēc tēva Pio teiktā, pārdabiskās brūces viņš bija saņēmis saskaņā ar paša Jēzus apsolījumu. Par to viņš rakstīja savam garīgajam vadītajam: “Būdams pilnībā pārņemts ar Jēzus laipnību pret mani, lūdzos aizvien lielākā paļāvībā: “Ak, Jēzu, kaut es varētu Tevi mīlēt! Kaut es varētu ciest tik, cik vēlētos, lai Tev atlīdzinātu un kaut kādā veidā izlabotu pateicības trūkumu cilvēkos!” Tad Kungs Jēzus ļāva man sirdī skaidri sadzirdēt Viņa balsi: “Mans dēls! Mīlestība tiek iepazīta sāpēs: tu sajutīsi asas sāpes savā dvēselē, bet vēl asākas savā miesā.”

Pēc stigmatu parādīšanās 1918. gada 5. augustā tēvs Pio piedzīvojis sāna transverberāciju, bet 20. septembrī – sirds transverberāciju, ko veica “noslēpumainā persona”. Svētā Jāņa no Krusta mistiskajos aprakstos ar transverberāciju jeb “Serafa uzbrukumu” tiek saprasta īpaša pārdabiska pieredze, ko vienkāršotā veidā var aprakstīt kā cilvēka sirds ievainošanu ar dievišķās mīlestības spēku.

Skaidrojot, kas bija šī “noslēpumainā persona”, tēvs Pio sarunā ar Volteras bīskapu Rafaelu Karlo Rossi (Raffaele Carlo Rossi) sacīja: “Ieraudzīju mūsu Kungu it kā uz krusta, kaut gan likās, ka krusta nebija. Viņš bija sāpināts par cilvēku vienaldzību, īpaši to cilvēku vienaldzību, kuri bija Viņam veltīti un baudīja Viņa īpašo mīlestību. Varēja redzēt, ka Viņš cieš un vēlas, lai cilvēku dvēseles ņemtu dalību Viņa ciešanās. Viņš mani aicināja iedziļināties un pārdomāt Viņa ciešanas, vienlaicīgi rūpējoties par brāļu atpestīšanu. Pēc šiem vārdiem mani pārņēma līdzcietība Kunga sāpju dēļ, un es jautāju, ko varu darīt. Sadzirdēju balsi: “Ņem dalību manās ciešanās.” Pēc šiem vārdiem, kad vīzija izbeidzās, iegremdējos pārdomās par redzēto. Tad pamanīju šīs asiņojošās zīmes.”

Līdzdalība Kristus ciešanās

Saskaņā ar sv. Akvīnas Toma mācību pārdabiskas atklāsmes var saņemt trijos veidos: caur jutekļiem, iztēli vai gara vīzijām. Iztēles un gara vīzijas var pavadīt garīga ekstāze. Šādā veidā Dievs atklājas izvēlētām personām, kurām tiek uzticēta īpaša un parasti ļoti smaga misija. Pie tām var pieskaitīt stigmātiķus, kuri, kontemplējot Atpestīšanas noslēpumu, ieiet Kristus garīgajās un fiziskajās ciešanās. Pestītājs pats izvēlas personas, kuras redzamā veidā kļūst līdzīgas Krustā sistajam.

Tēva Pio vēstules liecina, ka mūks saņēma daudzas pārdabiskas dāvanas. Viņa dzīvi pavadīja Dieva, Jēzus Kristus, Dievmātes, eņģeļu un svēto vīzijas. Tajā pašā laikā slavenais kapucīns izjuta lielu vēlmi gandarīt grēcinieku un šķīstītavas dvēseļu nodomā. Sekojot savam priestera aicinājumam, sv. Pio no Pjetrelčinas padarīja sevi par upurdāvanu, ko sniedza Dievam par līdzcilvēkiem. Par viņa lielo mīlestību liecināja patiesa dievbijība un žēlsirdība pret tuvākiem, kuri cieta no miesas un dvēseles kaitēm.

Savā bezgalīgajā mīlestībā Dievs izglābj cilvēci caur sava Dēla upuri. Savukārt kristietis piedalās atpestīšanas darbā ar savas dzīves upuri, kas nav tikai iespēja izliet asinis par ticību. Dievs ļāva tēvam Pio iepazīt, ka dalība Kristus ciešanās var būt saistīta ne tikai ar ciešanu pieņemšanu savā dzīvē. Tēva Pio stigmati atspoguļo mīlestības un ciešanu realitāti. No vienas puses, kapucīns ņēma dalību Kristus ciešanās, bet no otras, mīlestība padarīja viņu līdzīgu Kristum.

Tēvs Pio apzinājās Dieva uzticēto misiju. Vienlaikus viņš uzskatīja, ka nav tās cienīgs, lieliski saskatot savus cilvēciskos ierobežojumus. Tomēr Dievs palika uzticīgs, sniedzot viņam stigmatu dāvanu, apliecinot visai pasaulei, ka tā ir publiskās pravietiskās misijas daļa.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Stygmaty Ojca Pio, “Zycie duchowe”

Foto: “The Passion of the Christˮ

Tēvs Pio no Pjetrelčinas – itāliešu mūks, kurš, saņemot stigmatu dāvanu, savulaik kļuvis par „redzamo Kristus sakramentu” Baznīcā. Asiņainās brūces, ko tēvs Pio nēsāja 50 gadus, joprojām izraisa strīdus un diskusijas. Kāda ir stigmatu daba, kurš ir to autors un kādam nolūkam kalpo šī pārdabiskā parādība?