Daudzi uzskata, ka viņa ir bijusi svēta sieviete, kura atrada laimes noslēpumu, pieņemot dzīvi kā dāvanu. Klāra bija dzīvespriecīga, iekšēja miera pārpilna sieviete, meita, māte un sieva.

Mājas lapā chiaracorbellapetrillo.it ir publicēta Klāras liecība par sevi, kuru viņa sniedza 2011.gadā, kad jau zināja, ka ir nedziedināmi slima:

“Mani sauc Klāra. Esmu uzaugusi kristīgā ģimenē, kas jau no bērnības man mācīja ticēt. Kad man bija pieci gadi, mana mamma sāka apmeklēt vienu Atjaunotnes Svētajā Garā kopienu. Tā arī es un mana māsa sākām šo ticības ceļu, kas mums palīdzēja augt un iemācīja lūgties un vienkāršā veidā sarunāties ar Jēzu kā draugu, kuram varu izstāstīt savas grūtības un šaubas, bet jo īpaši mani iemācīja dalīties ticībā ar brāļiem, kas ir ceļā kopā ar mani.”

Un tiešām, pēc dažādiem savas dzīves notikumiem Klāra un Enriko, neskatoties uz objektīvi smagajiem piedzīvojumiem, liecināja brāļiem un māsām par ticību, uzticību un prieku, ko dāvā Dievs.

Klāra un Enriko iepazinās 2002. gadā, svētceļojumā uz Medžugorji. Atgriezušies Romā, abi turpināja tikties un pēc dažiem mēnešiem saderinājās. Attiecības turpinājās sešus gadus, kuru laikā bija gan sāpes un šķiršanās, gan prieka brīži. Pēc izturētajiem pārbaudījumiem 2008. gada 21. septembrī abi teica “jā” viens otram uz mūžu.

Drīz Klāra un Enriko jau gaidīja savu pirmdzimto, taču grūtniecības laikā atklājās, ka gaidāmā meitiņa bija smagi slima un ka viņa nedzīvos. Tomēr abi vecāki nolēma pavadīt savu bērnu līdz tā dzimšanai. Īsi pēc dzimšanas meita tika nokristīta vārdā Marija Grācija Letīcija (tulk. grazia ʻžēlastībaʼ, letizia ʻlaimeʼ) un pusstundas laikā vecāku rokās devās pie debesu Tēva.

Meitas bērēs Enriko spēlēja ģitāru, Klāra vijoli. “Mums nebija daudz laika, lai par viņu priecātos, tāpēc tagad tas, ko varējām darīt, bija spēlēt,” stāsta Enriko. Pēc meitas nāves abi vecāki liecināja par šo pieredzi, īpaši uzrunājot sievietes. Klāra sacīja: “Mātēm, kuras ir zaudējušas bērnus, vēlos teikt, ka mēs esam bijušas mātes, mums ir bijusi šī dāvana. Nav svarīgi, cik ilgi – vai tas bija mēnesis, divi, dažas stundas. Nozīme ir tam, ka šī dāvana mums ir bijusi. Un to vairs nevar aizmirst.”

Arī otrā grūtniecība ģimenei bija pārbaudījums. Bērniņam tika konstatētas nopietnas patoloģijas, tomēr vecāki apņēmās arī šoreiz pavadīt savu bērnu tik ilgi, cik Dievs būs lēmis. Īsi pēc dzimšanas un kristībām arī Dāvids Jānis pameta šīs zemes dzīvi. Liels bija vecāku prieks, kad viņi uzzināja, ka trešais gaidāmais mazulis ir vesels. Abi nolēma viņu saukt vārdā Francisks. Tomēr prieku apēnoja vēsts par to, ka šoreiz nopietni saslimusi ir pati Klāra. Izrādījās, ka viņai uz mēles ir izveidojusies karcioma, kas ir rets audzējs Klāras vecuma sievietēm. Lai nekaitētu gaidāmajam bērnam, Klāra piekrita veikt tikai vienu operāciju, bet staru un ķīmijterapiju nolēma veikt tikai pēc dzemdībām. Abi vecāki uzticējās Dieva gribai.

Francisks piedzima vesels, Klāra sāka ārstēšanos, bet vēzis diemžēl izrādījās ļoti agresīvs. Pēc dzemdībām metastāzes jau bija izveidojušās vairākos citos orgānos. Bija skaidrs, ka ārstēšanas iespēju vairs nav, ko Klāra, neraugoties uz lielo mīlestību pret dzīvi, pazemīgi pieņēma.

2012. gada aprīļa sākumā Klāra atzinās savai draudzenei Kristiānai: “Vai zini, es vairs nemēģinu saprast, jo tad var tikai sajukt prātā. Un tā jūtos labāk. Tagad esmu mierīga un gatava pieņemt to, kas būs. Viņš zina, ko dara, un līdz šim vēl mani nav pievīlis. Vēlāk sapratīšu. (..) Katra diena ir žēlastība.” Arī savam vīram, kurš jautāja, vai šis krusts ir viegls, viņa atbildēja ar pārliecinošu jā.

2012. gada 12. jūnija naktī tēvs Vito Klāras un Enriko mājās svinēja pēdējo Svēto Misi, kurā piedalījās arī Klāra. Nākamajā dienā mirstošās Klāras pēdējie vārdi tuviniekiem bija mīlestības vārdi: “Es jūs mīlu. Tēti, es tevi mīlu. Mamma, es tevi mīlu. Enriko, es tev mīlu. Es mīlu jūs visus... Lūk, esmu jums to pateikusi.”

Pēc Klāras nāves viņas tēvs liecināja, ka visi kopā ticējuši brīnumam, “kas tomēr notika citādāk, nekā visi to gaidīja – nevis dziedināšanā, bet pieņemšanā” . “No savas meitas es iemācījos, ka nav nozīmes dzīves ilgumam, bet gan tam, kā šo dzīvi dzīvojam. Viena gada laikā no viņas iemācījos daudz vairāk nekā visas savas dzīves laikā, un šo mācību nevaru atstāt novārtā.”

Savam dēlam Franciskam Klāra atstāja vēstuli un vēlējās, lai Enriko to nolasa dēla pirmajā dzimšanas dienā. Vēstulē lasām:

“Varu tev tikai teikt, ka mūsu dzīves centrs ir mīlestība, jo mēs piedzimstam no mīlestības, dzīvojam, lai mīlētu un tiktu mīlēti, un nomirstam, lai iepazītu Dieva patieso mīlestību.

Mūsu dzīves mērķis ir mīlēt un gatavība vienmēr mācīties mīlēt citus, kā vienīgi Dievs to var iemācīt. (..) Jebkurai lietai, ko paveiksi, būs jēga tikai tad, ja to skatīsi mūžīgās dzīves kontekstā.

Ja patiesi mīlēsi, tad sapratīsi, ka patiesībā tev nekas nepieder, jo viss ir dāvana. (..) Apprecoties mums nebija nekā, bet mēs likām Dievu pirmajā vietā un ticējām mīlestībai, kas mūs aicināja veikt šo būtisko soli. Un mēs nekad nejutāmies pievilti. (..)

Mēs mīlējām Mariju un Dāvidu, mēs mīlējām tevi, apzinoties, ka jūs nepiederat mums. Dievs nekad neko tev neatņems. Ja atņems, tad tikai tāpēc, ka vēlas tev dot kaut ko daudz lielāku. (..)

Pateicoties Marijai un Dāvidam, mēs iemīlējām mūžīgo dzīvi. Zinām, ka esi īpašs un ka tev ir nozīmīga misija. Dievs tevi ir izvēlējis jau kopš mūžības un tev parādīs ejamo ceļu, ja tu Viņam atvērsi savu sirdi. Uzticies, jo tas ir tā vērts!”

Avots: www.aleteia.org

Sagatavoja Ilze Mežniece