Kādā Nobela prēmijas (literatūrā) laureāta Elfrīda Jelineka (Elfriede Jelinek) romānā parādās šāda veida sieviete. Viņai patīk pārgulēt ar vīriešiem, taču viņai svarīgi, lai tie ir cilvēki bez sejas, bez dvēseles un vārda: “Tikai ķermenis un nekas cits – tikai tas man ir nepieciešams, tikai pēc tā es ilgojos.”
Miesaskārīgajam pat neienāk prātā, ka cilvēkam, kuru viņš iekāro, ir dvēsele, jūtas vai vēl citas lietas, kuras pirmajā brīdī nav redzamas. Tas, kas iziet ārpus miesas robežām, ir arī ārpus viņa interesēm.
Miesaskārīgu cilvēku vislabāk var raksturot ar suni, kas apstājas pie staba. Ja viņš apstājas uz mirkli, tad tikai tāpēc, ka stabs bija viņa ceļā. Un, kad viņš paveicis to, kas darāms, atgriežas savā parastajā stāvoklī un skrien tālāk. Viņa plānos neietilpa attiecību izveidošana vai kopīgas dzīves sākšana ar stabu.
Piemēram, kā vācu rakstnieks Kristofs Hains (Christoph Hein) savā romānā attēlo Hansa Petera Dallova (Hans-Peter Dallow) seksuālās uzvedības iezīmes. Jūsu ziņā ir spriest, vai te ir runa par miesaskārīgu cilvēku. “Pēc katras bāra vizītes viņš likās gultā ar citu sievieti, bet nekad ar viņu nepavadīja visu nakti. Viņš nevēlējās pamosties līdzās nepazīstamai sievietei. Viņam bija bail no rīta atnestās vilšanās, viņam šķita biedējoši ieraudzīt seju bez grima. Viņš bieži mainīja restorānus, lai nesatiktu atkal to pašu nepazīstamo sievieti.”
Viņas redzēt atkal? Nekad mūžā! Tāpat kā neatceramies šļirci, ar kuru mūs potēja pirmo reizi mūžā, vēl maziem esot, tāpat miesaskārīgs cilvēks neatceras ar pārlieku lielām ilgām sievieti, kura beigu beigās padevās un kuru viņš dziļi savā būtībā nicina. Saviem tuvākajiem draugiem viņš saka: “Beigu beigās tas bija pārāk viegli.” Un viņš to izmet no savas dzīves. Tāpat kā to darīja mūsu māte ar izlietoto šļirci. Abenhazamam no Kordobas (Abenhazam di Cordoba) bija taisnība, kad viņš sacīja: “Pirmais, ar kuru laulības pārkāpējs vismazāk rēķinās, ir tas, ar kuru viņš pārkāpa laulību.”
Svarīgākais miesaskārīgam cilvēkam ir nesatikt atkal savus upurus. Kas notiktu, ja viņš tiem pieķertos? Viņš nemaz nevēlas par to domāt. Tas viņam uzdzen šermuļus, jo pieķerties nozīmē kaut kādā veidā riskēt uzņemties atbildību, bet atbildība viņam nav nepieciešama.
“Man patīk izklaidēties ar sievietēm. Es to daru bieži, un dodos no vienas pie otras, jo nevienu nemīlu. Mīlu tikai viņu ķermeņus,” atzinās Vilfrēds Ingrams, Džuliena Grīna /Julien Green/ romāna varonis. Ne viena vien sieviete pēc viņa ilgojās, jo viņam bija skaists smaids un patīkams ķermenis. Dažreiz “brīžos, kad cilvēks gatavs pateikt jebko, viņas sacīja, ka viņu mīlot, bet viņas viņam nerakstīja, jo viņš nedeva savu adresi, apzinoties grūtības, kas no tā izrietētu”.
Miesaskārīgs cilvēks nav iemīlējies, bet tikai uzbudināts. Viņu neaizkustina kāda rakstura vai sejas skaistums. Viņš šo seju nemaz neredz.
Miesaskāram cilvēkam otrs cilvēks vienmēr ir tikai līdzeklis, nevis mērķis. Pavadīt pārāk daudz laika ar vienu cilvēku viņam ir lieka laika šķiešana. Un tomēr jāatzīst, ka miesaskārs cilvēks visur atrod skaistas sejas. Viņš pamanīs jebkuru pievilcīgu ķermeni, pat vistukšākajā ielā. Varbūt viņš ir nolemts, lai klīstu no viena zieda pie otra kā bite dārzā? Tomēr pastāv risks pazaudēt sevi šajā dažādībā un beigu beigās palikt ļoti vientuļam. Dziļi savā būtībā neviens nav laimīgs, kļūstot otram tikai par roku vai kāju vai gaļas gabalu, ko pārdod uz svara.
Avots: La lussuria, uno squartatore e un carnefice // Desde la Fe, www.aleteia.org
Tulkoja Ilze Mežniece
Foto: Emilian Robert Vicol, flickr.com
