Kārtējie islāmistu vēstījumi neatstāj vietu šaubām. Viņu karš ir vērsts pret kristietību, nevis pret Rietumiem. Viņu galvenie upuri ir tieši Kristus sekotāji, tieši kristiešu spīdzināšana (moceklība) tiek filmēta un demonstrēta. Arī pats vēstījums ir adresēts galvenokārt kristiešiem, tātad mums. Turklāt par islāmistu upuriem kļūst nevis Rietumu kristieši, bet cilvēki, kuri dzīvo Austrumos kopš tiem laikiem, kad Muhameds vēl neeksistēja pat savu vecāku plānos.

Kristiešu vajāšanā ir reliģiski motivēta. Islāma fanātiķi to nemaz neslēpj. Viņu izpratnē kristiešu moceklībai un nāvei jākļūst par pierādījumu tam, ka atriebības un vardarbības Dievs (tāds viņu izpratnē ir Allahs) ir pārāks par piedošanas, mīlestības un uzupurēšanas Dievu. Pret kristiešiem vērstā vardarbība tiek uztverta kā islāma reliģiskā pārākuma pierādījums. Skaidrs, ka islāmistu rīcība tikai stiprina Baznīcu un liecina, ka kristietībai ir taisnība. Taču tas nemaina kalifāta piekritēju pārliecību, ka, nogalinot kristiešus, viņi iznīcinās kristietību un panāks islāma triumfu.

Jāatzīst arī tas, ka šie notikumi nenorisināsies tikai kaut kur tālu. Agrāk vai vēlāk (ņemot vērā pārmaiņu tempus, visdrīzāk – agrāk) savu dzīvību par Kristu sāks atdot arī pirmie Rietumu kristieši. Kalifāts nolaupīs svētceļnieku grupu vai uzbruks kādas klosterim un visus noslepkavos. Bet vēlāk viņi demonstrēs kvalitatīvi samontētu filmu, lai vēl vairāk mūs iebiedētu.

Ja nerīkosimies, ja nesapratīsim, ka šī ir cīņa pret kristietību (globālā cīņa, kurā piedalās ne tikai islāmisti, bet arī viņu oponenti, liberālie nihilisti), kuras mērķis ir mūs iznīcināt (atcerēsimies trešo Fatimas noslēpumu), tad vienkārši zaudēsim. Gaidāmo asinspirti spēj apturēt tikai patiesības atzīšana un iesaistīšanās cīņā (pirmām kārtam garīgā, bet arī informatīvā un nepieciešamības gadījumā arī politiskā). Pasaciņas par to, ka „fanātisms var gadīties visur”, neko nemainīs.

Tomašs Terlikovsks, fronda.pl

Foto: David Evers, flickr.com

Tulkoja Marks Jermaks