Un tā nav to cilvēku vaina, kuri nespēj iegūt patiesu informāciju par svēto dzīvi. Lielu lomu te nospēlējusi pati Baznīca. Mēs visi lieliski pazīstam svētbildes mūsu dievnamos, kur svētie ar sārtiem vaigiem un skaistām frizūrām, stāvot uz ceļiem, lūkojas debesīs. Bieži dzirdam arī „cenzētus” svēto dzīves aprakstus. Kā savādāk, jo kādu taču varētu sarūgtināt fakts, ka Baznīcas svētais pirms atgriešanas aktīvi pievērsies pasaulīgām izpriecām. Taču - kurš tiešām vēlētos sekot ideāliem tēliem ar kvēlojošu oreolu virs galvas? Garlaicīgi paliek jau no runām vien.

Bet ko lai saka par svētām sievietēm? Visbiežāk viņas asociējas ar pazemīgām, klusām un paklausīgām klostermāsām, kuras iegremdējušas lūgšanās aiz klosteru sienām. Reizēm viņas tomēr dodas ārā, lai palīdzētu bāreņiem vai bezpajumtniekiem. Lielisks piemērs ir Māte Terēze no Kalkutas. Mēs pazīstam viņu kā sievieti ar plašu sirdi, kura atdeva savu dzīvi kalpošanai tiem, kuriem tas visvairāk bija nepieciešams. Taču reti kurš zina, cik daudz pacietības viņai bija jāizrāda, sekojot savam aicinājumam, cik bieži jācīnās ar priekšniekiem un garīgām amatpersonām, cik ilgi bija jalūdz un jāgaida atļauja, lai uzsāktu darbību uz ielām. Cik daudziem ir zināms, ka šī „labā sieviete” visu kalpošanas laiku Kalkutā piedzīvoja īpaši dziļu garīgu tumsu? Tomēr smaids nekad nepazuda no viņas sejas.

„Ja svētajiem mums jābūt par iedvesmas avotu, mums vajag viņus iepazīt no „virtuves”. Mums nevajag stāstiņus par cilvēkiem, kuri jau kopš zīdaiņa vecuma bija tik dievbijīgi, ka gandarīšanas vārdā atteicās no mātes krūts. Mēs vēlamies ieraudzīt, ka viņi bija tādi kā mēs. Tikai tad mūs sasniegs apziņa, ka arī mēs varam būt tādi kā viņi,” grāmatā „Nepadevīgie svētie” norāda tās autore Joanna Petra Mroczkowska.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Świętość bez różowych policzków, deon.pl

Foto: morguefile.com