Ar laipnu onepeterfive.com redakcijas atļauju publicējam adaptētu Annas Kalinovskas recenziju par Pītera Kvasņevska (Peter Kwasniewski) grāmatu "Romas rits vakar un rīt. Atgriešanās pie tradicionālās latīņu liturģijas pēc septiņdesmit trimdas gadiem" (The Once and Future Roman Rite: Returning to the Traditional Latin Liturgy after Seventy Years of Exile, izdevniecība Onepeterfive). 

*****

/Maika Hiksone/

Pēdējo nedēļu laikā LifeSiteNews ir publicējis vairākus komentārus par krīzi Baznīcā un pāvesta Franciska reformu programmu. Šo komentāru autors ir priesteris Joahims Haimerls (Joachim Heimerl), kurš ir inkardinēts Vīnes arhidiecēzē Austrijā.

Tā kā veselības problēmu dēļ tēvs Haimerls nevar pildīt savus priestera pienākumus publiski, viņš jau vairākus gadus raksta esejas par Baznīcas jautājumiem. Pēdējā laikā viņš arvien vairāk kritizē pāvesta Franciska lēmumus, sinodi par sinodālitāti, kā arī ir parakstījis neseno 2. februāra Filiālo aicinājumu pret Franciska dokumentu "Fiducia Supplicans", kas atļauj svētīt homoseksuālus "pārus".

Kā Austrijas mēnešraksta Der Dreizehnte līdzstrādnieks es varēju intervēt tēvu Haimerlu marta numuram, lai palīdzētu lasītājiem viņu iepazīt mazliet tuvāk. Viņš atklājas kā cilvēks ar stingru pārliecību, drosmi un ticību, un atgādina, ka mums, katoļiem, ir jāpaliek nelokāmiem un "jāturas pie tradicionālās ticības".

Lai sniegtu papildu kontekstu lasītājiem, ir vērts pieminēt, ka tēvs Haimerls, kuram ir doktora grāds, pieder pie senas Austrijas aristostokrātu dzimtas, kam līdzi nāk dziļa izpratne par Tradīciju.

Ar prieku šeit piedāvāju interviju ar tēvu Haimerlu, lai dalītos ar vēl vienu jēgpilnu ticīgā balsi.

*****

Pilna intervija

Hiksone: Jūs jau vairākus gadus rakstāt rakstus par baznīcas jautājumiem, bet pēdējos mēnešos jūsu kritika pāvesta reformu politikai, šķiet, ir pastiprinājusies. Vai varat aprakstīt, kā tas notika?

Haimerls: Savos tekstos es sekoju līdzi aktuālajiem notikumiem Baznīcā. Mani interesē problēmu analīze. Kritika nav galvenais mērķis.

Hiksone: Pastāstiet nedaudz par sevi: kur esat priesteris, cik ilgi esat priesteris un kā tas notika?

Haimerls: Es vienmēr vēlējos kļūt par priesteri, bet vispirms studēju vācu valodu un vēsturi un pēc doktora grāda iegūšanas strādāju šajā jomā. Kad nopietni saslimu, radās iespēja tomēr kļūt par priesteri. Mani ordinēja Vīnē 2019. gadā. Haimerlu fon Heimthalu dzimta ir sena Vīnes ģimene. Tāpēc tas bija dubults prieks. Tomēr ar veselību saistītu apsvērumu dēļ man vairs nav pastāvīgas priestera kalpošanas. 

Hiksone: Vai jūs varat mums pastāstīt, ko visvairāk kritizējat pašreizējā pontifikātā?

Haimerls: Šis pontifikāts iezīmē pārrāvumu ar iepriekšējo mācību. Tas ir ne tikai radījis apjukumu, bet arī izraisījis "pilsoņu karu Baznīcā" (Marco Politi). Tam pievienojas arī pāvesta skarbā attieksme pret tradicionālajiem katoļiem un viņa tieksme nopelt priesterus. Problemātiska ir arī viņa attieksme pret nopietniem kritiķiem (kardinālu Bērku, bīskapu Striklendu u. c.) un viņa autokrātiskā izpratne par savu amatu. Pīters Kvasņevskis (Peter Kwasniewski) to pamatoti ir nosaucis par "hiperpapālismu".

Hiksone: Ko jūs domājat par Traditionis Custodes un uzbrukumu "vecajai" Misei?

Haimerls: Runa ir par ideoloģisku cīņu un atkāpšanos no Mises izpratnes. Tomēr tas kaitē arī Baznīcas uzticamībai: "Tas, kas bija svēts un dižs iepriekšējām paaudzēm [..], pēkšņi nevar kļūt kaitīgs vai pilnīgi aizliegts". Tieši par to brīdināja Benedikts XVI. Turklāt "Traditionis Custodes" paustais apgalvojums, ka "jaunā" Mise ir vienīgā Romas rita izpausme, ir vēsturiski un teoloģiski nepatiess un tam trūkst jebkādas loģikas.

Hiksone: Kāda ir jūsu nostāja attiecībā uz sinodi par sinodalitāti?

Haimerls: Tā kā šajā bīskapu sinodē ar balsstiesībām piedalās arī laji, tā vairs nevar būt "bīskapu sinode" šī vārda patiesajā nozīmē. Tāpēc runa ir par ko vairāk: šī sinode vēlas virzīt reformas un pretendē uz Svētā Gara darbību, lai to paveiktu. Tā ir viltība. Tagad mums vajag aizmirst, ka sinode ir tikai konsultatīva institūcija bez pilnvarām. Taču tajā pašā laikā tā piešķir papildu leģitimitāti pāvesta reformu programmai. Tas viss ir blefs, un visi to zina.

Hiksone: Jūs esat runājis arī par celibātu un par tās atcelšanas iespēju. Vai jūs varētu apkopot savu nostāju šajā jautājumā?

Haimerls: Celibāts ir vienīgais dzīvesveids, kas ir piemērots priesteriem, jo tas ir Jēzus dzīvesveids, kas aizsākās jau apustuļu laikā. To ir saglabājusi tikai latīņu Baznīca, un tas liecina, ka tās pieaugošā apostāze ir saistīta ar vēlmi ierobežot celibātu, t. i., to likvidēt.

Hiksone: Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais: Ko jūs domājat par ideju ieviest sievietes diakones vai pat sievietes priesteres?

Haimerls: Abi nav iespējami un ir pretrunā ar Baznīcas nemaldīgo mācību. Ikviens, kurš apgalvo pretējo, ir atteicies no katoļu ticības. Pat pāvests to nevar mainīt.

Hiksone: Jūs parakstījāt Filiālo aicinājumu pret "Fiducia Supplicans", kuru 2. februārī parakstīja vispirms 90, bet pēc tam 500 garīdznieku, zinātnieku un publicistu. Vai varat pastāstīt, kāpēc jūs to parakstījāt?

Haimerls: Šis dokuments, kā to ir parādījis kardināls Millers, ved taisnā ceļā uz herēzi, ir dziļi sašķēlis Baznīcu un izbeidzis ekumenismu ar pareizticīgajiem. Pāvestam tas ir jāatsauc. Cita ceļa nav. Katram priesterim un katolim ir goda lieta šeit skaidri aizstāvēt Svēto Rakstu un Baznīcas mācību.

Hiksone: Vai jūs nebaidāties no jebkādām sekām par saviem izteikumiem?

Haimerls: "No kā cita mums būtu jābaidās, izņemot domu, ka mēs varētu nepatikt Kristum?" - Šīs teikums no Leforta (Le Fort) "Dziesmas pie ešafota" (The Song at the Scaffold) mani vienmēr ir iespaidojis, un es cenšos pēc tā dzīvot, cik vien varu. Es negribu būt viens no tiem daudzajiem garīdzniekiem oportūnistiem, kas šodien sludina pretējo tam, kas viņiem vakar šķita neatceļams, tikai tāpēc, ka Romā vējš mainījis virzienu. Turklāt, Baznīcai, kas neņem vērā vārda brīvību un vajā tos, kuri apliecina tradicionālo ticību, pilnīgi pamatoti nav izredžu izdzīvot.  

Hiksone: Kā jūs redzat izeju no šīs krīzes - ko vienkāršie ticīgie var darīt, saskaroties ar revolūciju Baznīcā?

Haimerls: Mans garīgais vadītājs reiz man ieteica: "Skaties uz Dievu, nevis pa labi vai pa kreisi". Es to ieteiktu ikvienam. Paliksim katoļi un turēsimies pie tradicionālās ticības. Tas ir pareizais ceļš. Mums nav jāpievērš uzmanība nekam citam: tas nenāk no Dieva.

Avots: Maike Hickson, Austrian priest and papal critic: ‘Let’s remain Catholic and hold on to the traditional faith’, lifesitenews.com

Foto: Facebook 

Pēc Tavadrosa II vadītās sinodes plenārsēdes Koptu Pareizticīgo baznīca ir nolēmusi pārtraukt teoloģisko dialogu ar Romas Katoļisko baznīcu un pārvērtēt tā sasniegumus. 

Asamblejas noslēgumā publicētajā paziņojumā Koptu baznīca uzsvēra, ka tā noraida viendzimuma attiecības, kas tiek uzskatītas par pretējām Dieva radītajai cilvēka dabai.

*****

Starp kardināliem jau vairākas dienas cirkulē jauns, pārdomas stimulējošs dokuments ar parakstu: "Demos II". Tas nepārprotami atsaucas uz "Šodienas Vatikānu" - memorandu, kas tika izplatīts starp kardināliem 2022. gada martā un ko bija parakstījis "Demos" (šeit), kurš, kā vēlāk atklājās, bija desmit mēnešus vēlāk mirušais kardināls Džordžs Pels.

Jaunajā Demosa dokumentā kardinālu kolēģijas locekļu (nākamā konklāva vēlētāju) uzmanībai un pārdomām tiek piedāvātas septiņas prioritātes, lai "atgūtu un atjaunotu patiesības, kas daudzu kristiešu vidū ir lēnām aptumšotas vai zudušas".

Prioritāšu sarakstam seko praktiski paskaidrojumi ar cerību "palīdzēt rīkot nepieciešamās sarunas par to, kādam jābūt Vatikānam nākamā pontifikāta laikā", lai novērstu tagadējā pontifikāta radīto jucekli un krīzi.

*****

Valstij, kas uzskata, ka tā var atņemt visneaizsargātāko cilvēku dzīvības, piemīt "būtiska totalitārisma" iezīmes, pat ja tā ievēro "demokrātiskus noteikumus"- skaidroja Jānis Pāvils II. Tādējādi likums piekāpjas spēcīgāko gribas priekšā.

*****

/Aldo Maria Valli/

Jūs jau pazīstat bīskapu Robu Mutsaertu, Hertogenbošas diecēzes palīgbīskapu Nīderlandē. Blogs Duc in altum vairākkārt ir rakstījis par viņa publikācijām [arī civitas.lv tulkojumā, šeit un šeit, itāliski šeit]. Bīskaps ir iedrošinoša balss šajā ārkārtējā apjukuma laikā.

Arī savā personīgajā blogā [šeit] holandiešu bīskaps pauda nostāju pret Fiducia supplicans, aizstāvēja bīskapu Striklendu un neslēpa savu kritiku sinodes par sinodalitāti sakarā. 

Tagad, intervijā ar Havjeru Ariasu (Javier Arias, šeit), viņš saka: "Baznīcai šis ir ārkārtīgi juceklīgs laiks. Viens no pāvesta galvenajiem uzdevumiem ir ieviest skaidrību tur, kur valda apjukums. Turpretī pāvests Francisks atbild uz jautājumiem selektīvā veidā (uz dažiem dubia viņš tā arī nekad nav atbildējis), un viņa atbildes bieži vien pieļauj vairākas interpretācijas. Tādējādi pāvests rada vēl lielāku neskaidrību un šķelšanos."

"Apsveriet," saka bīskaps, “kāda ir Amoris laetitia atbilde uz jautājumu: vai ir atļauts saņemt Svēto Komūniju tiem, kas nav žēlastības stāvoklī ? Baznīcas nepārprotamā atbilde vienmēr ir bijusi skaidrs "nē". Turpretī Amoris laetitia satur daudzus apgalvojumus, kuru neskaidrība pieļauj tādas interpretācijas, kas ir pretrunā ar ticību vai morāli, taču neapgalvojot to atklātā veidā".

Fiducia supplicans "arī ir problemātiska". Mums jārunā ļoti skaidri. "Vai priesteris var svētīt grēciniekus? Protams, var. Vai viņš var svētīt grēku? Acīmredzami nē. Tieši šajā ziņā Fiducia supplicans ir novirze. Deklarācijā ir teikts, ka homoseksuālas savienības var svētīt, taču šāda doktrīna ir pretrunā ar Katoļu Baznīcas mācību, tāpēc ir izcēlusies liela diskusija. Divdomību neatrisina arī tas, ka, atbildot uz kritiku, kardināls Fernandess, mākslīgi nodala pāri no savienības - jo šādam nodalījumam nav jēgas. Galu galā, ja ir savienība, tad ir arī pāris. Nepalīdz arī pāvesta Franciska apgalvojums, ka priesteri cietumos varot svētīt pat lielākos noziedzniekus. Protams, to var darīt; taču garīdznieki nesvēta noziedznieku darbības. Es varu svētīt zagļus, bet ne zādzību. Es varu svētīt homoseksuāļus, bet ne viņu savienību. Es neizslēdzu, ka pāvests Francisks spers tālākus soļus šajā virzienā. Mēs zinām, ka tur, kur nav pēctecības, tur ir Tradīcijas pārrāvums. Divu tūkstošu gadu laikā mēs neko līdzīgu neesam redzējuši, un to, ka ir pārrāvums ar Tradīciju, apliecina pret deklarāciju vērstā reakcija. Divtūkstoš gadu laikā mēs vēl nekad nebijām pieredzējuši, ka tik daudz cilvēku – pat vesels kontinents - iebilstu pret Romas deklarāciju".

Attiecībā uz pāvesta attieksmi pret bīskapu Striklendu bīskaps Mutsaerts saka: "Todos, todos, todos, " pāvests Francisks atkārto: visi ir laipni gaidīti. Bet vai mēs varam par to būt pārliecināti? Patiesībā šķiet, ka tradicionālisti ir izņēmums. Traditiones custodes tonis ir skarbs. Vien padomājiet par epitetiem, kas tiek lietoti attiecībā uz tiem, kuri mīl Tradīciju: "sastingušie" (rigidi) ir vislaipnākais no tiem. Pietiek kādiem lūgt svinēt tradicionālo Misi, lai viņi tiktu marginalizēti. Tāds nosvērts cilvēks kā bīskaps Striklends tika atstādināts, turpretī pret Vācijas un Beļģijas bīskapiem, kuri atkārtoti atbalsta izmaiņas Baznīcas mācībā un morālē, netika vērsta nekāda darbība".

Runājot par straujo dekristianizācijas procesu Eiropā, bīskaps citē angļu rakstnieku Čestertonu, kurš apraksta daudzus vēstures brīžus, kad šķita, ka kristietībai ir lemts izzust. Taču Ikreiz, kad ticība un Baznīca tika uzskatītas par mirušām, tās vajātāji padevās. Katru reizi notika pilnīgi negaidīta atdzimšana. Arī tagad šķiet, ka Baznīcai tuvojas gals, taču situācija var mainīties. Protams, vienmēr ir dzirdamas balsis, kas aicina pielāgoties laikmetam: Baznīcai ir jābūt uzmanīgai pret laikmetu, kurā tā darbojas, ja vien tas nenozīmē ticības pielāgošanos. Jebkurā gadījumā latiņas pazemināšana nav risinājums. Izpatīkot pasaulei, ticība vienmēr izplēn. Baznīca vienmēr ir izdzīvojusi tur, kur ir saglabājusies tās identitāte, - to reformējot, attīrot un atdzīvinot. Iespējams, ka katastrofāla finansiālā krīze [Baznīcā] palīdz atgriezties pie tā, kas patiešām ir svarīgs, pie ticības būtības. "Baznīca beidzot atkal varēs skaidri pateikt, kas tai ir dārgs: dvēseļu glābšana. Nekas cits. Tas tuvinās Baznīcu Evaņģēlijam. Tā ir uzvara. Tātad būs iespējas izaugsmei".

Par bīskapiem un kardināliem, kurus apsūdz par šķelšanās radīšanu, jo viņi pauž viedokļus, kas atšķiras no pāvesta viedokļa, monsinjors Mutsaerts saka: "Baznīcas vienotība netiek veicināta klusējot. Vatikāna vēstījumos paustā neskaidrība rada apjukumu. Tas grauj Baznīcas uzticamību, liekot cilvēkiem zaudēt ticību un dažiem izmisumā pamest Baznīcu, bet mums viņi ir jāiedrošina un jāmudina nekad Baznīcu neatstāt.”