/Anna Kalinovska/
Cilvēka dzīves mērķis ir iepazīt un mīlēt Dievu, un Viņam kalpot ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Šai kodolīgajai atbildei uz pasaules visgrūtāko jautājumu piemīt neatvairāms poētisks skaistums. Tās zilbes, spēcīgas un ritmiskas, ir kā kara bungu skaņa, kas iedrošina karaspēku būt gatavam kaujai.
Un tomēr rodas jautājums: ko nozīmē šī atbilde? Kā cilvēks iepazīst un mīl Dievu, un kā Viņam kalpo? Kā patiesi dot Viņam "visu"?
Lasot Pītera Kvasņevska (Peter Kwasniewski) grāmatu "Romas rits vakar un rīt. Atgriešanās pie tradicionālās latīņu liturģijas pēc septiņdesmit trimdas gadiem", atbilde man šķita ļoti vienkārša: lai īstenotu savu dzīves mērķi, cilvēkam atliek tikai pievērsties liturģijai. Liturģija ir par excellence tā vide, kurā cilvēks var censties iepazīt, mīlēt Dievu un Viņam kalpot ar katru savas būtības šķiedru.
Bet, ja cilvēka galīgais piepildījums ir atrodams liturģijā, tad ir loģiski, ka šīs liturģijas formai ir izšķiroša nozīme. Kvasņevskis raksta:
"Baznīcas liturģijas būtība ir vienkārša: tā visa ir Jēzus Kristus, mūsu mūžīgā Augstā Priestera, Sirds templī, kur norit pilnīgs Tēva pielūgsmes dievkalpojums Garā. Taču šī dievkalpojuma ietērpam ir izšķiroša nozīme mums, kas mijiedarbojamies ar mūsu Kungu caur Viņa redzamo Miesu - Baznīcu, un caur tās redzamajiem ritiem. Tas, kā šie rituāli ir strukturēti un izpildīti un tas, kā mēs tajos piedalāmies, neizbēgami ietekmēs mūsu ticības noslēpumu izpratni un mūsu spēju tos praktizēt savā dzīvē" (14.-15. lpp.).
Pirmajā nodaļā Kvasņevskis ar pārliecinošiem argumentiem atklāj tradīcijas lomu sakrālo ritu kopšanā un attīstībā, cilvēka svētdarīšanā un, visbeidzot, Dieva godināšanā. Autors atspēko iebildumu, ka svarīgs ir tikai sakramenta derīgums, padziļināti analizējot substances un akcidenta jēdzienus. "Es varu iedomāties tikai vienu gadījumu, kad ar dievišķu varu substance tiek atdalīta no akcidenta”: tas ir, viņš raksta, "transsubstanciācijas brīnums", un tālāk skaidro, ka liturģijas substance ir nesaraujami saistīta ar akcidentiem, kas padara akcidentus (pār kuriem Baznīcai ir vara) vitāli svarīgus (20. lpp.).
Tālāk Kvasņevskis šo analīzi sasaista ar diskusiju par tradīcijas skaistumu.
Skaistums rodas - ja varam tā teikt- tad, kad ir skaidrība par to, kas ir pati lieta. Ja kādu piesaista tradicionālā liturģija tās skatu un skaņu dēļ, tas nav tāpēc, ka viņš ir pieķēries šīm lietām, bet gan tāpēc, ka šīs lietas apvienojas ap realitāti - Krusta upuri - un atklāj to ar tādu skaidrību, kas sniedz gandarījumu. Ārējās īpašības (jeb "akcidenti") tā saskan ar noslēpuma būtību, ka rezultāts ir patiesības krāšņums (30. lpp.).
Kvasņevskis atklāj smalku, bet izšķirošu lietu, ko bieži vien neievēro pat erudītākie eksperti: cildeno harmoniju, ko rada savienība starp krusta metafizisko skaistumu un sakrālo ritu fizisko skaistumu (uztveramu ar maņām). Senās liturģijas kritizētāji mazina šīs harmonijas nozīmi vai, aizverot acis, degunu un ausis, noliedz to pavisam: viņiem tā nav nekas vairāk kā smārdu un zvanu izrāde, traucēklis būtiskajam, mulsinoša un nenozīmīga izrādīšanās. Psalmista vārdiem runājot, šiem kritiķiem "ir ausis, bet viņi nedzird". Kvasņevska izgaismojošā liturģijas skaistuma fiziskajā pasaulē aizstāvība - to pasniedzot nevis kā vienkāršu estētisku baudījumu, bet kā neatņemamu(un neatdalāmu) pašas realitātes būtības akcidentu - ir ģeniāls pedagoģisks trieciens, kurš attaisno tos neskaitāmos ticīgos, kas šo harmoniju ir sadzirdējuši ar savām sirdīm un tādējādi centušies to veicināt un aizstāvēt.
Tomēr joprojām var jautāt, no kurienes nāk tradicionālā liturģija un kas tieši atšķir tās ģenēzi no ritiem, kas parādījušies kopš Vatikāna II koncila. Otrajā nodaļā Kvasņevskis sniedz plašu vēsturisku un teoloģisku izklāstu par to, ko īsti nozīmē "organiska attīstība", formulējot konkrētas organiskas attīstības likumsakarības, pamatojoties uz savām plašajām zināšanām gan par Austrumu, gan Rietumu tradicionālajiem ritiem. Iespējams, vērtīgākā šīs nodaļas daļa ir liturģijas attīstības pārmaiņu tempa apraksts un tā, kā tas gadsimtu gaitā ir mainījies. Kvasņevska atziņas kliedē gan arheologu, gan modernistu mītus un maldīgos priekšstatus.
Citās nodaļās no dažādiem skatu punktiem tiek aplūkots, ko nozīmē teikt, ka kāds rits ir ( vai nav) "tradicionāls" , un kas īsti ir nepieciešams, lai Romas rits atšķirtos no visiem pārējiem kristietības ritiem. Profesors pārliecinoši apgalvo, ka Novus ordo nav un nevar uzskatīt par Romas ritu - tas ir pilnīgi jauns rits, kas veidots no manipulētiem un pārveidotiem Romas rita elementiem un daudziem jauniem materiāliem - un ka patiesībā Romas ritam ir vairāk kopīga ar Bizantijas liturģiju nekā ar Novus ordo. Šis apgalvojums dažiem var šķist pārsteidzošs, taču Kvasņevska argumenti ir detalizēti un pārliecinoši.
Grāmatas pēdējā un visaizraujošākā nodaļa ietver īsu disertāciju par izmaiņām, kas 1955. gadā tika veiktas Lielās nedēļās liturģijā, un daudzām citām šķietami nelielām, bet patiesībā izšķirošām izmaiņām, kas tika veiktas Romas misālē pēc Otrā pasaules kara. Varētu teikt, ka tā bija topošās 1969. gada misāles arhitektu iesildīšanās. Pabeidzot šo nodaļu, vairs nevar šaubīties par Vatikāna II koncila galveno liturģijas jomas dalībnieku plāniem, un var saprast, cik muļķīgi ir turēties pie pagaidu misāles (1962. gadā publicētās), kas labākajā gadījumā bija tikai pārejoša un veidoja, kā teica viens no tā arhitektiem, kurš runāja par Pija XII jauno Svēto nedēļu, "tarānu", kura vienīgais mērķis bija izjaukt un sagraut mūsu likumīgo liturģisko mantojumu.
Kvasņevskis kā zinātnieks, kas velta savu dzīvi, savu daiļrunīgo vārdu un pildspalvu, kā arī savu muzikālo talantu Baznīcas svētajiem ritiem, turpina apliecināt savu beznosacījumu prāta, sirds un spēka uzticību Dievam. Iespējams, šajā laikā , kad gatavojamies Kristus Ciešanām, mēs varam pārdomāt, kā darīt to pašu. Mēs varbūt neesam zinātnieki, bet mēs varam vismaz lasīt; mēs varbūt neesam mūziķi, bet mēs varam atvērt savas sirds ausis; un mēs varbūt vēl neesam svētie, bet mēs varam un mums ir jāiesaistās liturģiskajā dzīvē ar miesu un dvēseli, ar tādu pašu dedzību kā bērni metas mātes rokās. Liturģija ir mūsu māte, ciktāl tā nes mums Kristu. Vai mēs savai mātei neesam parādā visdziļāko mīlestību? Vai mums nav jāstrādā un jācīnās, lai viņu aizstāvētu? Kvasņevskim atbilde ir skaidra:
"Galu galā, vai nu katoļi būs tradicionāli, vai vispār pārstās pastāvēt. Šī apziņa mūs mierina pārbaudījumā un vienlaikus raisa arvien pieaugošu atbildības sajūtu: tradīcija nav kaut kas tāds, kas mūsos automātiski, bez mūsu pūlēm, kļūs par galveno virzošo spēku – līdzīgi kā pareiza ticība vai labi tikumi nenāk automātiski. Tāpat kā mums ir jāizglītojas katoļu mācībā un jācīnās pret savu kritušo cilvēcisko dabu ar askēzi un apzinātu tiekšanos pēc tikumiem, tā mums ir arī jāapgūst (vai no jauna jāiemācās) mūsu tradīcija visā tās plašumā un bagātībā, citādi tā izplēnēs vēlo modernitātes vēju dzestrumā. Kāds mūsdienu autors Lūiss Haids (Lewis Hyde) ir izdomājis izteicienu "pateicības piepūle": lai mantojumu patiesi padarītu par savu, ir jāapzinās tā vērtība, jābūt pateicīgam Dievam par to, jācenšas to arvien labāk iepazīt, jācenšas to saglabāt dzīvu un labu un par spīti visiem šķēršļiem nodrošināt, lai tas tiktu nodots pēcnācējiem" (34.-35. lpp.)
Izdevniecības Os Justi Press izdotajā grāmatā "The Roman Rite of Yesterday and Tomorrow" ir divpadsmit nodaļas, kurās aplūkotas šīs un citas tēmas, piemēram, Romas kanons un pāvestu loma. Sējumu bagātina daudzas vērtīgas ilustrācijas un skaists Martina Mosebaha priekšvārds. Kvasņevskis grāmatu noslēdz ar karstu, gandrīz poētisku "Opozīciju" epilogu: garu pielikumu, kurā iekļauti apgaismojoši fragmenti no Pāvila VI runas par liturģisko reformu, un detalizētu satura rādītāju. Es iesaku šo grāmatu visiem, kas vēlas nopietni diskutēt par Romas Ritu, tā krāšņo pagātni un garantēto nākotni.
Avots: Anna Kalinowska, Metaphysical Beauty made Visible, onepeterfive.com
https://onepeterfive.com/metaphysical-beauty-visible/
