Pirmā persona, par kuru es vēlos runāt, ir Vāclavs Havels.

Manas paaudzes cilvēkiem Havela vārds nav jāpaskaidro, bet jauniešiem ir nepieciešams īss pārskats. Havels (1936-2011) bija viens no Harta 77 kustības līderiem, kas bija nozīmīgākā disidentu iniciatīva Čehoslovākijā, iniciatīva, kuru ar Maskavu saistītā komunistiskā valdība nežēlīgi apspieda, bet kura lika pamatus valsts atbrīvošanai. Tā bija tik svarīga, ka 1989. gadā pēc Berlīnes mūra krišanas tieši Hartas 77 veicinātāji vadīja pāreju uz brīvību - no komunistiskās partijas uz demokrātiskām institūcijām - un tā paša gada decembrī Vāclavu Havelu federālā asambleja ievēlēja par Čehoslovākijas prezidentu.

Tāpēc Havels (kurš sāka darboties politikā, bet bija rakstnieks - dramaturgs, esejists un dzejnieks) tieši dēļ savas sāpīgās vajāšanas un disidentisma pieredzes totalitārā režīma laikā teorētiski izvirzīja ideju par paralēlo polisu (valstisko kopienu),  kas jāveido tur, kur ir liegta brīvība.

Vairākkārt ieslodzīts komunistu cietumā, kuri neļāva izplatīt viņa darbus, Havels uzskatīja, ka “disidenta” definīcija, kas Rietumos tika attiecināta uz viņu un visiem tiem, kuri tāpat kā viņš cīnījās pret komunistisko Molohu, ir reducējoša un varbūt pat maldinoša. Vienā no savām slavenākajām esejām “Politika un apziņa”, kas uzrakstīta 1984. gadā, Havels apgalvoja, ka tādi disidenti kā viņš ar saviem “nepilnīgajiem centieniem” cīnīties par brīvību iesaistās pasākumā, kas patiesībā attiecas ne tikai uz Austrumeiropu, bet uz visu pasauli un visiem cilvēkiem.

Viņš skaidroja, ka padomju tirānijas radītās problēmas ir dziļākas nekā pretstats starp faktisko sociālismu un kapitālismu. Pat Rietumu sistēma, lai gan tā ir produktīvāka un tādējādi spēj nodrošināt vairāk materiālo labumu, var nomākt cilvēkus, faktiski atņemot viņiem brīvību. Problēma ir morālā degradācija, kas notiek visur - gan Austrumos, gan Rietumos, gan komunisma, gan kapitālisma apstākļos, un kuras rezultātā zūd nozīme jēdzieniem “labs” un “ļauns”. Tādējādi gan diktatūru apspiestajā pasaulē, gan tā dēvētajā brīvajā pasaulē pamata problēma ir uz ideoloģiskas fikcija balstīta vara - vara, kas kļuvusi par tādu, jo izvairās no konfrontācijas ar patiesību.

Visas ideoloģijas, visas sistēmas, visi aparāti un birokrātijas var uzkrāt varu, kaitējot indivīdiem. Tās to dara, atņemot tiem sirdsapziņu, veselo saprātu un tādējādi arī cilvēcību.

Būtībā tā ir postošā cilvēciskās dimensijas zaudēšana, kas var notikt un faktiski notiek gan komunistiskā režīmā, gan brīvā tirgus apstākļos, jo problēma vienmēr rodas, “mūsu cilvēcība paliekot neaizsargātai”  un nekādi “tehniski vai organizatoriski izgudrojumi”  mūs nevar glābt.

Havels runāja par cilvēka “demoralizāciju” burtiskā nozīmē: demoralizētajam cilvēkam tiek atņemta morāle, kā rezultātā viņam vairs nav kritiskas attieksmes un atbildības sajūtas, kas pārsniegtu viņa rūpes par izdzīvošanu, un tas notiek gan komunisma, gan kapitālistiskās vērtību sistēmas apstākļos. Sistēma vienmēr izmanto šo “demoralizāciju” un tāpēc strādā, lai to padziļinātu.

Havels tālredzīgi brīdināja aukstā kara uzvarētājus: piesargieties, jūs drīz varat līdzināties tiem, kas tagad ir jūsu uzvarētie ienaidnieki. Viņš brīdināja, jo viņu uztrauca nevis ideoloģija, bet gan morāles trūkums gan vienos, gan otros, trūkums, kura dēļ cilvēks netiek atzīts par autonomu subjektu, kam pēc būtības piemīt nenoliedzama un neatņemama cieņa, bet gan par līdzekli un instrumentu.

Bet kāda tad var būt cerība? Kāda var būt “bezvarīgo vara” (citējot Havla grāmatas nosaukumu)? Atbilde, teica Havels, ir viņu spējā pašorganizēties un pretoties “anonīmās, bezpersoniskās un necilvēcīgās varas iracionālajam svaram”. Šī pretestība ir jo vairāk nepieciešama, jo lielāks ir pilsoņu morālās vienaldzības risks - ja pilsoņi ir tik demoralizēti, ka tiecas tikai pēc individuālas labklājības un pieņem despotisku varu kā kaut ko normālu.

Havels uzskata, ka īstā izeja no despotisma prasa “dzīvošanu patiesībā”, kas nozīmē “ne tikai atteikties no līdzdalības melu režīmā, bet arī no viltus patvēruma mazajos dzīves priekos”.  Cīnieties pret meliem un zināt, ka par to būs jāmaksā, dažkārt dārgi jāmaksā. Tāda ir lietas būtība. Bet to var izdarīt. Ja ir motivācija. Pretoties spēj tikai tāds indivīds, kas “ir saistīts ar kaut ko augstāku un spēj upurēt kaut ko no savas pārtikušās un banālās dzīves, galējos gadījumos - pat visu”.

No tā izriet paralēlās polisas (valstiskās kopienas) koncepcija, kas, manuprāt, ir ļoti aktuāla. Tā mūs aizved pie cita Vāclava, arī čeha, kurš kopā ar Havelu un citiem draugiem bija arī Harta 77 biedrs. Es runāju par Vāclavu Bendu, filozofu, bet arī matemātiķi, fiziķi un kibernētiķi, Jauno katoļu kluba dibinātāju 1968. gadā, sešu bērnu tēvu, raksta “Paralēlā polisa” autoru, kurā viņš ierosināja izveidot no pastāvošās varas neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības struktūras, kas, kaut arī ierobežotā veidā, tomēr spētu pildīt ikvienam noderīgu funkciju”.

Paralēlās valstiskās kopienas dzinējspēks bija slepenās kultūras organizācijas. Rezultāti? Skolas, zinātniskie pulciņi, bezmaksas informācijas centri, alternatīvā prese. Šodien mēs varētu teikt arī vietnes, blogi, sociālie tīkli, kas atraujas no dominējošā naratīva.

Acīmredzot par to, ka parakstīja Hartu 77, Benda tika atlaists no darba un sāka strādāt gadījuma darbus, piemēram, kurinātāja darbu, kas netraucēja viņam kļūt par organizācijas preses pārstāvi. Vēlāk viņu arestēja, viņš četrus gadus pavadīja cietumā, pēc tam viņš atsāka savu slepeno darbību un 1985. gadā sāka slepeni izdot kristīgi orientētu žurnālu. Viņš rakstīja arī filozofiskus tekstus, stāstus bērniem un darbus par matemātiku un kibernētiku.

Pēc atbrīvošanas 1989. gada novembrī viņš nodibināja Kristīgi demokrātisko partiju un kļuva par tās pirmo priekšsēdētāju. 1990. gadā viņš tika ievēlēts parlamentā. No 1994. līdz 1998. gadam viņš bija Komunisma noziegumu dokumentācijas biroja direktors. 1996. gada novembrī kļuva par senatoru. Viņš nomira Prāgā 1999. gada 1. jūnijā 53 gadu vecumā pēc ilgas slimības.

Bet atgriezīsimies pie paralēlās polisas (valstiskās kopienas)  koncepcijas, kas patiesībā ir pilsēta pretošanās cilvēkiem, pilsēta tiem, kurus Džuzepe Precolini (Prezzolini) būtu nosaucis par apoti (Ápoti, no grieķu valodas ápotos, kas nozīmē “tie, kas to nedzer”, ir smalks termins, kas apzīmē personas, kas ir  piedzīvojušas vilšanos, kuri netic ārišķībām, izvairās no dominējošo spēku burzmas, bet meklē patiesību, red.), tas ir - tiem, kuri ne visu pieņem un sajūt deguma smaku, kad sistēma galvenokārt paternālistiskā tonī viņus glāsta un mierina, sakot, ka tā darbojas viņu labā.

Paralēlā polisa (valstiskā kopiena) ir kopiena (nevis vienkāršs birokrātiski veidots veselums), kas apveltīta ar morālām saitēm, ir informēta un atbildīga, tādējādi spēj reabilitēt, kā raksta Benda, tādas vērtības kā “uzticība, atklātība, atbildība, solidaritāte un mīlestība”, piešķirot tām arī politisku izpausmi.

Benda uzskatīja, ka “autentiskām, dziļām un ilgstošām pārmaiņām uz labo pusi... būs jānāk no cilvēka esības, fundamentāli atjaunojot cilvēku stāvokli pasaulē, viņu attiecības ar sevi un citam ar citu”.

Iespējams, šie vārdi izklausās nedaudz vispārēji, bet, ja padomājam, viņš runāja tieši par to, kas mums šodien tiek atņemts: kopības izjūtu, savstarpēju uzticēšanos, personīgās atbildības izjūtu, teiksim, pat mīlestību, arī tās politiskajā izpausmē, kā cilvēka cieņas aizsardzību un veicināšanu. Paralēlā valstiskā kopiena ir tieši tas, ko spontāni, bieži vien pat nepazīstot viens otru, pat nerunājot vienam ar otru, mēs pēdējos gados esam sākuši veidot.

Jūs labi zināt, kā mēs visi, kas esam apoti, kas nepieņemam dominējošo naratīvu un pretendējam uz pienākumu-tiesībām attīstīt savas idejas ārpus un pāri vairāk vai mazāk slēptu pārliecinātāju un viedokļu līderu uzspiestajiem nosacījumiem, tiekam apsūdzēti, ka esam “pret”, ka esam tautas ienaidnieki.

Šajā sakarā (un šeit es atgriežos pie Vāclava Havela un jo īpaši pie viņa grāmatas “Bezvarīgo vara”) pārdomāsim šādu domu: “Ir acīmredzams, ka cilvēki, kas vienkārši nolēmuši dzīvot patiesībā, skaļi sludināt to, ko viņi domā, būt solidāri ar citiem, radoši darboties tā, kā viņi to vēlas, un rīkoties saskaņā ar savu labāko “es”, nepiekrīt, ka šī viņu sākotnējā un pozitīvā nostāja būtu jādefinē negatīvi... un galvenokārt viņi nepiekrīt, ka viņus definē kā tos, kas ir pret to vai to, nevis vienkārši kā tos, kas ir tādi vai citādi.”

Tātad. Mēs neesam pret to vai ko citu, kā mūs vēlas attēlot. Mēs esam tas vai tas. Mums ir sava identitāte, un mēs nevēlamies no tās atteikties. Un tieši paralēlajā polisā, ko mēs veidojam katru dienu, mēs piešķiram saturu visam, kam ticam, patiesībā noraidot gan nekritisku sekošanu dominējošajai domai, gan pakļaušanos liktenim, kas saka, ka tur neko nevar izdarīt. Morālais relatīvisms ir ienaidnieks, ko sludina un izmanto visi tie, kuri vēlas kalpot nevis cilvēkiem, bet gan tos izkalpināt savā labā.

Runājot par informāciju, domāju, ka varu teikt, ka mans mazais blogs “Duc in altum” (atvainojos par personisko atsauci, ko lietoju tikai ilustratīvā nolūkā) ir kļuvis un arvien vairāk kļūst par paralēlās valstiskās kopienas izpausmi, jo tas ir tapis par īstu kopienu, kurā ne tikai attīsta idejas, bet arī veido attiecības. Tas ir tikai viens no tūkstošiem piemēru, ko varētu minēt.

Vāclavs Benda labi apzinājās, ka paralēlās polisas (valstiskās kopienas) ideju var apsūdzēt naivumā. Taču viņš uz to atbildēja, parādot, ka ir daudz jomu, kurās šo pilsētvalsti var veidot.

Juridiskajā jomā viņš aicināja atgriezties no totalitārās sistēmas pie liberālās sistēmas, t. i., no principa “viss ir aizliegts, kas nav skaidri atļauts” pie principa “viss ir atļauts, kas nav skaidri aizliegts”, un mēs varam teikt, ka, piedzīvojot (ar Kovida lietu) pāreju no liberālās idejas uz totalitāro, mums ir jāstrādā pie tā, lai nodrošinātu, lai pirmā ideja atkal kļūtu par dominējošo.

Pēc tam viņš runāja par skolu un kultūru, piešķirot šim aspektam būtisku lomu - mēs labi zinām, kā skolas var kļūt par prāta ietekmēšanas centriem, kā arī to, ka mājmācība kļūst arvien plašāk izplatīta  un ka ģimenes organizējas šajā ziņā, bieži vien sadarbojoties savā starpā.

Trešajā vietā viņš izvirzīja “funkcionālu un ātru paralēlu informācijas sistēmu”, kurā iesaistīti vismaz daži desmiti tūkstošu cilvēku (viņš runāja laikā, kad interneta vēl nebija) - jūs zināt, cik svarīgs šāds tīkls ir šodien.

Benda turpināja rakstīt: “Es nevaru iedomāties, cik lieli uzdevumi mūs nākotnē gaida paralēlās ekonomikas jomā; pašreizējās iespējas nav plašas, tomēr tās ir ārkārtīgi steidzami jāizmanto. Politiskā vara uzskata šo nozari par izšķirošu instrumentu pilsoņu patvaļīgai kontrolei un tādēļ to regulē”. Un šajā sakarā jāsaka, ka mums priekšā ir vesela teritorija, kas vēl ir jāizpēta.

Citā tekstā (Paralēlās polisas situācija, perspektīvas un nozīme) Benda raksta: “Nākotne paveras mūsu priekšā ar pilnīgas iznīcības draudiem kodolkatastrofas, ekonomiskā vai ekoloģiskā sabrukuma, pilnīga un pabeigta totalitārisma triumfa veidā; tomēr es personīgi uzskatu, ka ne mazāk efektīvs, ārkārtīgi sāpīgs un īsā laikā praktiski neatgriezenisks veids, kā panākt cilvēces vai atsevišķu tautu galu, būtu krišana barbarismā, atteikšanās no saprāta un kultūras, tradīcijas un atmiņas zudums”.

Vārdi, kurus aicinu pārdomāt, jo, manuprāt, tie precīzi raksturo to, kas notiek mūsu acu priekšā.

Runājot par totalitāro varu, Benda piebilda: “Šāda vara apzināti darbojas kā kaut kas, kas pastāvīgi atrodas uz savu resursu robežas; viens vienīgs akmentiņš, kas atšķeļas, var izraisīt zemes nogruvumu”; “Mēs esam karā, mums jācīnās!”. (eSamizdat žurnāls, 2007, Nr. 3)

Katrs no mums savā mazajā veidā var būt šis akmentiņš. Par to ir jākļūst.

Avots: Aldo Maria Valli, Il senso di estraneita e la costruzione della polis parallela