Liturģijas laikā Pāvests aizvēra Svētā Pētera Bazilikas Žēlsirdības durvis.
Uzrunājot jaunos kardinālus, priesterus un ticīgos, Pāvests minēja Kristus kā universa Karaļa cienīgumu. Pāvests teica, ka, pazeminot sevi līdz "kritiskākajam iespējamajam cilvēka stāvoklim … mūsu Ķēniņš aizsniedza universa robežas, lai satiktu un izglābtu katru dzīvo būtni."
"Šī mīlestība pati uzvarēja un turpina uzvarēt mūsu ļaunākos ienaidniekus: grēku, nāvi, bailes," viņš teica. "Šodien mēs pasludinām šo vienreizējo uzvaru, caur kuru Jēzus kļuva par visu laikmetu Karali, Kungu pār vēsturi ar unikālas mīlestības spēku, kas ir Dieva raksturā, Viņa dzīvē, un kurai nav gala." (1. Kor.13:8)
"Tomēr Jēzus kā Karaļa godināšana nozīmē maz, ja mēs neļaujam Viņam būt mūsu dzīves Kungam," Pāvests piemetināja.
Lai izceltu dažādus Kristus karaliskuma aspektus, Pāvests atsaucās uz tās dienas Evaņēlija lasījumu, pievēršot uzmanību triju veidu cilvēkiem, kuri bija klāt Kristus Krustā sišanas brīdī.
"Pirmie," viņš teica, "ir tie, kuri ’stāvēja, skatīdamies’, kuri ir kārdināti ieturēt distanci pret Kristus karaliskumu, pilnībā nepieņemot Viņa pazemīgās mīlestības skandālu, kurš izstumj mūs no ierastās vides un kurš savā ziņā ir neērts."
Un tomēr mēs esam aicināti "sekot viņa klātesošajai mīlestībai", katru dienu sev uzdodot jautājumu: "Ko mīlestība šodien lūdz no manis? Uz kurieni tā mudina mani doties? Kādu atbildi uz šiem Jēzus jautājumiem sniedz mana dzīve?"
Otrā grupa ir tie ļaužu līderi, kuri izsmēja Kristu un sauca uz Viņu, lai tas pats sevi glābj. Pāvests teica: "Viņi kārdināja Jēzu pārstāt valdīt, kā Dievs to vēlas, un tā vietā valdīt pasaulīgi, ierosinot pašam nokāpt no Krusta un iznīcināt visus savus pretiniekus."
Šis ir "visšausmīgākais kārdinājums," sacīja Pāvests, minot, ka šādā veidā cilvēki kārdināja Jēzu "tāpat, kā sātans to darīja Evaņģēlija sākumā" (Lk. 4:1-13). Velns ierosināja Jēzum: "Beidz valdīt, kā Dievs to grib, valdi, kā valda pasaulē! Pats nokāp no Krusta un iznīcini savus pretiniekus! Ja Tu esi Dievs, parādi savu spēku un pārākumu!"
"Šis kārdinājums," Pāvests paskaidroja, "ir tiešs uzbrukums mīlestībai: ‘Glāb sevi, ne citus! Tikai sevi!’ Tomēr Jēzus nereaģē uz šiem ierosinājumiem, bet drīzāk turpina mīlēt un piedot. Viņš izdzīvo šo smago brīdi pēc Tēva gribas, turklāt esot pilnīgi pārliecināts, ka mīlestība nesīs augļus."
"Trešā cilvēku grupa ir tie, kurus pārstāv laupītājs, kurš lūdz Jēzu atcerēties viņu, kad Jēzus nonāks savā valstībā. Šis noziedzieks nekoncentrējās uz sevi, bet drīzāk, apzinoties savus grēkus, vērsās pie Jēzus un lūdza, lai viņu piemin, un viņš piedzīvoja Dieva žēlastību," teica Pāvests.
"Tiklīdz mēs dodam Dievam iespēju, Viņš atceras par mums," Pāvests turpināja. "Viņš ir gatavs pilnībā un uz visiem laikiem atcelt mūsu grēkus, jo Viņa atmiņa, pretēji mūsējai, neuzkrāj ļauno, kas ticis izdarīts vai netaisnību, kas piedzīvota. Dievam nav atmiņu par grēku, bet tikai par mums pašiem, par ikkatru no mums, kas esam Viņa mīļotie bērni. Turklāt, Viņš tic, ka vienmēr ir iespējams visu sākt no jauna, piecelties no vecā."
"Šis Žēlsirdības gads ieaicina mūs pašā ticības svarīguma saknē," Pāvests teica. "Šis žēlastības laiks rosina mūs ieskatīties mūsu Ķēniņa patiesajā sejā, kura atspīd Lieldienās, tas vedina mūs no jauna atklāt jauneklīgo, skaisto Baznīcas seju, kas spoži mirdz, kad ir patiesi brīva, uzticīga, nabadzīga līdzekļos, bet bagāta mīlestībā, misijā."
Pāvests noslēdza homīliju, sacīdams: "Lūgsim pēc žēlastības nekad neaizvērt samierināšanās un piedošanas durvis, gūstot gudrību, kā pārspēt ļaunumu un atšķirības, atverot katru iespējamo ceļu cerībai."
"Ja arī Žēlsirdības durvis tiek aizvērtas, patiesās žēlastības durvis, kas ir paša Kristus sirds, vienmēr paliek mums plaši atvērtas. No Augšāmceltā Jēzus ievainotā sāna līdz pašām laiku beigām plūst žēlastība, mierinājums un cerība."
Tās dienas liturģijas noslēgumā pēc lūgšanas ‘Kunga eņģelis’ Pāvests Francisks parakstīja apustulisko vēstuli Misericordia et misera (Žēlsirdība un līdzjūtība), iezīmējot Žēlsirdības Gada beigas.
Tulkojusi Daiga Kaša