Dialogs ar draugu “Leonam nē”
Draugs: - Tev man jāpiekrīt, ka līdz ar pāvestu Prevostu modernisms nebeidzas, gluži otrādi... Leons XIV nāca, lai pabeigtu tā darbu.
Es: - Bet kā tu tā vari teikt?
Draugs: - Francisks sita ar veseri, Leons rīkosies ar eleganci. Taču tā ir tā pati līnija. Nebūs, protams, pagātnes nesavaldības, jo Leons visu darīs ar smaidu un tērpsies konservatīvajiem tīkamās drēbēs. Tomēr vilciens brauks pa tām pašām sliedēm. Bezjēdzīgi kopt ilūzijas. Atgriešanās tur, kur bijām iepriekš, nav iespējama.
Es: - Dažreiz arī man tā šķiet. Es baidos, ka Leons varētu būt tikai (modernisma) normalizētājs. Bet tad es skatos uz viņu, klausos, ko viņš saka un atgūstu uzticēšanos. Man šķiet, ka Romā atkal ir pāvests.
Draugs: - Es tev jau teicu: nekad neesmu tevi redzējis tik apjukušu. Un es tevi saprotu. Bet sargies no sentimentālisma.
Es: - Daži no Leona pirmajiem soļiem, runājot objektīvi, man sagādāja vilšanos. Bet varbūt tie neattaisno negatīvu vērtējumu. Kā tu vari būt tik pārliecināts?
Draugs: - Es pazīstu daudzus labus katoļus, kuri, parādoties pāvestam Leonam, uzreiz nodomāja: lūk, gaisotne ir mainījusies. Bet tici man: tā ir ilūzija. Arī Leons ir pēdējā koncila bērns, un ar viņu nekādas virziena maiņas nenotiks. Vienkārši revolūcija turpināsies maigākā veidā, kas ir vēl bīstamāk, jo tieši to vienmēr ir piedāvājis modernisms: iekarot baznīcu no iekšienes, soli pa solim, līdz galīgajai uzvarai. Mums būs mazāk pretrunu doktrinālajā jomā, tiks kliedētаs kādas bažas morāles jomā, bet kopumā dominēs deklarācijas “Fratelli tutti”, ekumenisma, Abu Dhabi stila dialoga līnija. Nelolo cerības.
Es: - Reizēm arī es sev atkārtoju: nelolo cerības. Bet tad es sev saku: pagaidi. Bergolio divpadsmit gadi ir padarījuši mūs mežonīgus. Mums ir jāiemācās atkal mīlēt pāvestu.
Draugs: - Cildenas domas. Bet tu atkal krīti sentimentālismā. Patiesībā pāvests Leons negriezīs stūri pretējā virzienā, jo viņš ir tā paša koncila koka auglis. Jā, šis auglis ir daudz saldāks nekā citi, bet tāpēc vēl bīstamāks ar savu labā, maigā bīskapa smaidu. Atvaino, bet man tev jāsaka: atver acis!
Dialogs ar draugu “Jā Leonam”
Draugs: - Man patīk Leons. Viņš man uzreiz patika. Pazemīgs cilvēks, bet arī stingrs. Noteikti inteliģents, sagatavots. Bija pienācis laiks. Beidzot murgs ir beidzies.
Es: - Tev nav ne mazāko šaubu? Vai tu nejūti neomodernisma piegaršu, kaut arī diezgan maigu?
Draugs: - Izbeidz, neesi fanātiķis! Vai tas nebiji tu, kurš uzrakstīji rakstu “Nešaujiet Lauvai virsū”? Un tagad tevi pārņem šaubas? Es saprotu, ka Bergolio laikā bija smagi, bet tagad atgriežas laiks, kad varēs mierīgi elpot.
Es: - Un ja tas viss ir tikai ilūzija? Tāda dievbijīga iegriba?
Draugs: - Apdomā. Bergolio ir sašķēlis Baznīcu, atstājot tikai šķembas. Leonam tā būs jāatjauno. Un viņš to nespēs izdarīt, neņemot vērā visus. Viņam ir ekleziāla un pastorāla pieredze, viņš ir īstais cilvēks. Viņš pazīst pārvaldes aparātu un zina, kā vadīt.
Es: - Es to neapšaubu. Bet vai viņš mani stiprinās ticībā? Viņš, iespējams, būs pēdējais pāvests manā zemes dzīvē. Vai viņš palīdzēs man nomirt kā katolim?
Draugs: - Mums jāuzticas. Nevar vienmēr tēmēt virsū ar kritikas ieroci. Dažreiz viņš pateiks vai darīs ko tādu, kas mums nepatiks, bet Romā beidzot tiešām ir pāvests, un tas ir galvenais.
Dialogs ar nogaidītāju
Draugs: - Čestertons brīdināja: “Atvērtam prātam, tāpat kā atvērtai mutei, vienmēr jāprot kaut kā priekšā to aizvērt.”
Es: - Un?
Draugs: - Un tāpēc es turu muti ciet, jo apkārt dzird pārāk daudz cilvēku, kas nemitīgi runā, bieži mētājoties ar vārdiem.
Es: - Piedod, ka es tev to saku, bet man šķiet, ka tu gribi izkļūt sveikā bez piepūles.
Draugs: - Tā tas tomēr nav. Man vienkārši nepatīk nedz kritika kritikas pēc, nedz nekritisks entuziasms. Vēl nav pienācis laiks izdarīt spriedumu.
Es: - Vai tu, turot vidusmēru, nemaz nezaudē līdzsvaru?
Draugs: - Dažās lietās man šis pāvests patīk, par citām es joprojām esmu samulsis. Bet, es atkārtoju, vēl ir par agru spriest. Protams, riebeklību, patvaļas un vulgaritātes delīrijs ir beidzies. No tā arī rodas atbrīvošanās sajūta. Es negaidu atgriešanos pirms koncila, taču vēlos palikt atvērts pārsteigumiem bez aizspriedumiem.
Es: - Tu esi gudrs cilvēks. Man vajadzētu no tevis mācīties. Tā vietā es nemitīgi svārstos.
Draugs: - Tas notiek tāpēc, ka dziļi sirdī tu esi kaislīgs. Tev vienmēr vajag par kādu jūsmot, būt par vai pret. Bet šis ir saprāta brīdis.
Es: - Tāpēc, iespējams, tas nav mans brīdis!
Draugs: - Neesi pārāk bargs pret sevi. Tas ir vienkārši pacietības jautājums.
Es: - Hmm, vai tas nav ponciopilātisms, proti, oportūnisms?
Draugs: - Nē taču! Mums viss ir jāizsijā, saglabājam labo, noraidām pārējo. Bet tas jādara bez aizpriedumainas attieksmes. Mēs nākam no gadiem ilgi valdošas ideoloģijas. Mums vajadzīga spriestspēja un veselais saprāts.
Avots: Aldo Maria Valli, Dialogo su papa Leone con tre amici