21. gadsimta pirmajā desmitgadē daži sociologi sāka pievērst uzmanību bērniem, kurus audzina homoseksuāli pāri. 2001. gadā Judīte Steisija un Tims Biblārzs prestižajā žurnālā American Sociological Review publicēja pētījumu „Vai vecāku seksuālajai orientācijai ir nozīme?”, saskaņā ar kuru nav būtisku atšķirību starp bērniem, kas auguši homoseksuāliem „vecākiem” vai ģimenē, ko veido vīrietis un sieviete. Savukārt 2011. gadā tika īstenots projekts National Longitudinal Lesbian Family Study (NLLFS), kurā tika pētītas daudzas lesbiešu „ģimenes”. Pētījums šķietami apstiprināja iepriekšējos rezultātus, proti, ka nav atšķirības starp bērniem, kurus audzina lesbietes, un tiem, kurus audzina vīrietis un sieviete. Un, ja atšķirības ir, tad tās vismaz dažos gadījumos ir pozitīvas, norāda Introviņje.
Tomēr pašlaik sociologu vidū ir dzirdami arī citi viedokļi. 2012. gadā Social Science Research Marks Regnerass (Teksasas Universitāte) piedāvāja plašu pētījumu par ģimenes struktūrām. Regnerasa apkopotie rezultāti liecina, ka situācijās, kad viens no vecākiem ir pasludinājis sevi par homoseksuāli un uzsācis attiecības ar sava dzimuma partneri, bērns ir vairāk pakļauts pašnāvības, narkomānijas un noziedzības riskam. Jaunieši no šīs grupas biežāk atzina, ka mājās ir piedzīvojuši seksuālo vardarbību. Tiesa, attiecībā uz pēdējo secinājumu Regnerass aicināja būt piesardzīgiem, jo respondentiem netika jautāts, kurš tieši bija atbildīgs par vardarbību.
„Tiem cilvēkiem, kuri nav sociologi, ir liels kārdinājums secināt – katrs pētījums velk deķi uz savu pusi atkarībā no autoru ideoloģiskām simpātijām. Tomēr jāņem vērā, ka pašlaik neviens pētījums nesniedz skaidras atbildes par to, ar kādam problēmām nākotnē var saskarties cilvēki, kuri ir izauguši viendzimuma „ģimenēs”,” raksta pētnieks.
Beigu beigās lielākā daļa pētījumu balstās uz intervijām ar vecākiem, nevis bērniem. Turklāt vienmēr rodas jautājums, kādā veidā tiek atlasīti respondenti. Piemēram, NLLFS gadījumā pētījums balstījās uz paziņojumiem, „kas galvenokārt parādījās lesbiešu konferencēs un grāmatnīcās”. Savukārt NFSS pētījumā tika aplūkota viena vecāka homoseksuālo attiecību ietekme uz bērniem. Pagaidām mums trūkst informācijas par to, kas notiek „varavīksnes krāsas ģimenēs”, kuras ir adoptējušas tikko dzimušus bērnus vai tos, kas ieņemti mēģenē. Pirmās homoseksuālās adopcijas varēja atļauties tikai noteikta kultūras un ekonomiskā līmeņa cilvēki. Tāpēc pirmajos pētījumos iekļautas vienīgi sabiedrībās bagātākās aprindas, skaidro Introviņje.
Tomēr LGBT lobisti savā darbībā turpina atsaukties gan uz psiholoģiskiem, gan uz socioloģiskiem pētījumiem, kuru rezultāti (kaut vai ar visiem trūkumiem) vairāk vai mazāk atbilst viņu pašu pārliecībai. Pēdējā laikā zinātniskajos žurnālos parādījušies raksti, kas aicina uz piesardzību, ņemot vērā tp, ka legāla homoseksuālu pāru adopcijas iespēja ir nesen ieviesta, un tāpēc arī pētījumi neļauj novērtēt ilgtermiņa ietekmi uz bērniem. Turklāt tie balstās uz salīdzinoši nelielu grupu analīzi. Ir arī pētījumi, saskaņā ar kuriem bērnu un pusaudzi ļoti negatīvi ietekmē atklājums, ka viens no vecākiem ir homoseksuāls, norāda grāmatas autors.
Beigu beigās jāatzīst, ka par šo jautājumu nevar spriest, izmantojot vienīgi socioloģiskus pētījumus, jo bērni no viendzimuma „ģimenēm” galvenokārt ir pakļauti riskam, ka viņos neattīstīsies skaidrs priekšstats par atšķirībām starp vīrieti un sievieti. Bet šis jau ir svarīgs antropoloģisks jautājums, uz kuru nevar atbildēt sociologi, secina Introviņje.
Foto: Susanne Nilsson, flickr.com
