Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notika konkrētā vietā un laikā. Līdz mūsdienām ir saglabājušas vairākas materiālas liecības: Jēzus krusta fragmenti, tabuliņa, kas tika piesista pie krusta augšējas daļas (titulus crucis), naglas, ar ko Jēzu piesita pie krusta, ērkšķu vainags un šķēps, ar ko romiešu karavīrs pārdūra Jēzus sānu. Īpaši spilgtas liecības ir Jēzus līķauts, uz kura ir palicis Viņa ķermeņa attēls, kā arī Manopello sviedrauts, uz kura ir redzams Jēzus vaigs augšāmcelšanās brīdī. 

Turīnas līķauts un Manopello sviedrauts ir pieminēti arī Jāņa evaņģēlijā: „Un viņš [Jānis] noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja (Jn 20, 5-8).

Augšāmcelšanās brīdī Jēzus mums atstāja ne tikai sava mirušā ķermeņa attēlu uz līķauta, bet arī savas sejas attēlu uz neliela audekla lakata (17x24 cm). Kristus vaigs, uz kura vēl redzamas spīdzināšanas pēdas, ir apbrīnojami skaists.

Sviedrauts ar Kristus vaigu atrodas Svētā Vaiga svētnīcā Manopello Itālijā. Tas ir radīts no audekla, ko sauc arī par jūras zīdu. Senatnē tas bija īpaši rets un dārgs audums. Tas ir caurspīdīgs un ugunsizturīgs kā azbests, un uz tā neko nevar uzzīmēt. Zinātne nespēj izskaidrot, kā uz audekla sviedrauta varēja parādīties tēls, jo pētījumi apliecina, ka uz materiāla nav nekādu krāsu. Zinātniskie pētījumi apstiprina, ka Kristus Vaigs no Manopello nav radīts ar cilvēka rokām. Visticamāk, tas, tāpat kā Turīnas līķauta tēls, ir acheiropoietos (ne ar cilvēka rokām darināts).

Pētnieki ir atklājuši kaut ko pārsteidzošu. Izrādās, ka Kristus tēli no Turīnas līķauta un Manopello sviedrauta struktūras un izmēru ziņā pilnīgi sakrīt . Sakritība ir tik liela, ka to var uztvert kā matemātisku pierādījumu. Faktiski tā ir viena un tā pati persona. Viss liecina, ka sviedrauts tika nolikts kapā uz Jēzus sejas. Savukārt viss Jēzus ķermenis saskaņā ar jūdu tradīciju tika ietīts līķautā. Augšāmcelšanās brīdī Kungs atstāja mums divus tēlus, lai pamudinātu uz atgriešanos, lai mēs ticētu, ka Viņš ir augšāmcelies, uzvarot nāvi, grēku un sātanu.

Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir vēsturiski fakti, kas ir pārāki par pašu vēsturi, jo tie attiecas pilnīgi uz katru cilvēku. Dievs vienkārši nevarēja izdarīt vēl vairāk. Privātā atklāsmē svētajai Faustīnai Jēzus saka: „Mani visvairāk ievaino neuzticēšanās manai labestībai. Ja Mana nāve nav jūs pārliecinājusi par Manu mīlestību, tad kas jūs pārliecinās?”.

Dieva Dēls paņēma uz sevi visas cilvēces grēkus, ciešanas un pat nāvi. Tas attiecas gan uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms Kristus, gan uz Viņa laikabiedriem, gan uz visām nākamām paaudzēm līdz pat pasaules galam. Uzņemoties visu cilvēku grēku sekas, Jēzus ar savu nāvi un augšāmcelšanos uzvarēja nāvi, piedeva visas vainas un atbrīvoja cilvēci no sātana varas.

Mūsu pestīšanas noslēpumā Kungs mums atklāj, ka katrs apzināts grēks liek Dievam ciest. Tomēr, ja ciešanas skar kādu no mums, Viņš ir pirmais, kurš uzņemas to smagumu. Ar visiem saviem grēkiem, ciešanām, nāves bailēm un problēmām mums ir jānāk pie Jēzus, Kurš ir klātesošs grēksūdzes un Euharistijas sakramentā. Mums jāveltī sevi Dievam uzticīgā lūgšanā, jāļauj, lai Viņš mūs ved no nāves uz dzīvību, dziedina mūsu ievainotās sirdis, piedod visus grēkus, dāvā brīvību un augšāmcelšanās prieku.

Avots: „Miłujcie się!”, 2-2015

Foto: delurski.pl