Turīnas līķauts ir visvairāk pētītais vēsturiskais objekts. Tomēr joprojām nav vienota skaidrojuma par to, kā uz auduma parādījies attēls...
Turīnas līķautu ir pētījuši dažāda profila speciālisti. Itāliešu zinātnieki izcilā speciālista, profesora Paolo di Lazzaro vadībā ir mēģinājuši uztaisīt līķauta kopiju. Darbs turpinājās vairāk nekā piecus gadus. Eksperiments neizdevās. 1978. gadā līķautu pētīja zinātnieki no ASV. Tie bija atzīti speciālisti, kuri lietoja perfektu aparatūru. Relikvijas izpēte turpinājās vairāk nekā 100 stundas! Zinātnieki savāca vairāk nekā 2500 paraugu, kurus var pētīt līdz pat šai dienai. Protams, ar nosacījumu, ka kādam ir atbilstoša kompetence un tehnika. Zinātnieki konstatēja, ka brūces uz auduma ir autentiskas, bet asinis pieder cilvēkam. Viņi atzina, ka līķauts nāk no Tuvajiem Austrumiem, par ko liecina t.sk. ziedputekšņi no šī reģiona. Ir konstatēts, ka cilvēks no līķauta tika piesists krustā. Kādā brīdī pētījumi tika pārtraukti. Zinātnieki izteicās, ka darbus atjaunos tad, ja viņu rīcībā būs jaunāka pētnieciskā tehnika.
Ko jaunu deva Jūsu pētījumi?
Mani pētījumi apstiprināja, ka uz līķauta ir četru veidu „pēdas” – pēc uguns, ūdens, asinīm un ķermeņa. Turklāt man izdevies atklāt divus no daudziem līķauta noslēpumiem. Pirmkārt, uz tā parādās dažādi toņi atkarībā no ķermeņa attāluma no auduma. Otrkārt, ķermeņa nospiedums ir apgriezti proporcionāls ķermeņa attālumam.
Cik man zināms, Jūs esat Džuzepes Enrie (Giuseppe Enrie) sekotājs...
Tieši tā. Sāku pie viņa savu praksi 15 gadus vecumā. Tā bija brīnišķīga pieredze, tādēļ vēlāk es turpināju sava skolotāja darbu. Es noskaidroju, ka cilvēku no līķauta var labāk saskatīt no attāluma. Optimāla distance ir 2-4 metri. Viena metra attālumā attēls pazūd. Tas arī pierāda, ka šīs tēls nav ar cilvēka roku darināts.
Jūs darbojaties pētnieku grupā, kas apgalvo, ka šī cilvēka attēls ir trīsdimensionāls.
Attēla biezums ir tikai 40 mikroni, un tomēr tas ir trīsdimensionāls. Neviens gleznotājs nespētu panākt šādu efektu, turklāt laikmetā, kad nebija datoru. Lai saprastu šo kārtējo neizskaidrojamo auduma īpašību, bija jāgaida līdz pagājušā gadsimta 70.gadiem. Attēla intensitāte ir apgriezti proporcionāla attālumam starp ķermeni un audumu. Kur ķermenis atradies tuvāk, intensitāte ir lielāka salīdzinot ar vietām, kur ķermenis atradies lielākā attālumā. Tādēļ šīs vietas ir gaišākas. Tika noskaidrots, ka attēls ir sava veida datu bāze, kurā katrs punkts parāda ķermeņa attālumu no auduma. Balstoties uz šo novērojumu, daudzi zinātnieki radīja trīsdimensionālus attēlus, kas kārtējo reizi apliecināja formas autentiskumu, jo kļuva redzamas dažādas detaļas, ko nevar saskatīt divu dimensiju attēlā.
Turīnas līķautu ir pētījuši dažādi zinātnieki – gan ticīgi, gan neticīgi, dažādu zinātnes nozaru pārstāvji. Viņi lietoja lāzerus, izotopus, visprogresīvākās tehnikas. Kuriem no šiem pētījumiem piemīt vislielākā ticamība?
Visi pētījumi ir ļoti nozīmīgi, jo tie ienes kaut ko jaunu. Katra pētījuma mērķis ir palīdzēt mums saprast, kas bija cilvēks no līķauta, kaut gan patiesībā mēs nekad līdz galam neatbildēsim uz šo jautājumu. Vienmēr paliks kaut kāds nedrošības procents, jo, iespējams, runa ir par citu cilvēku, kurš cietis identiskā veidā. Salīdzinoši reti tiek runāts par tīri medicīniskiem pētījumiem, taču tas ir pats interesantākais Turīnas līķauta pētījumu aspekts. Asiņu pētnieki noskaidroja, ka šim cilvēkam bija „B” asins grupa. Asinis satur bilirubīna daudzumu, kas ir daudz augstāks par normu. Bilirubīns asinīs izdalās tad, kad cilvēks ļoti cieš. Tas pierāda, ka cilvēks no līķauta izcieta lielas mokas. Interesanti, ka zem asinīm nav konkrētas ķermeņa daļas nospieduma. Tātad, sākumā ir parādījušies asinis un tikai tad nospiedums. Zinātnieki un pētnieki nespēj to izskaidrot. Tajā visā ir viena lieta, kur zinātne ir bezspēcīga. Tā ir augšāmcelšanās. Ķermenis, kas tika ielikts audumā, piedzīvoja enerģijas „sprādzienu”, ko nevar identificēt tīri cilvēciski. Turklāt uz līķauta sākumā parādās asinis un tikai vēlāk ķermeņa nospiedumi. Normālā gadījumā būtu jābūt otrādi.
Jēzus uzdeva saviem apustuļiem jautājumu, par ko Viņu uzskata. Šķiet, cilvēks no līķauta atkārtoti uzdod šo jautājumu mums, mūsdienu cilvēkiem...
Viņš it kā grib atkal parādīt, kas viņš ir. Iespējams, XXI gadsimta cilvēkiem šis jautājums ir nepieciešams. Turklāt līķauts ir pēdējā „taustāmā” Dieva mīlestības izpausme pret cilvēku.
Tulkoja: Marks Jermaks
Avots: „Kim był człowiek z całunu?”, fronda.pl
Foto: fronda.pl
